Es tomēr izvēlos sākumā pabraukt ar motorlaivu lai pietaupītu speēkus manam šīs dienas ekstrēmākajam pasākumam. Pie kam, tikai ar laivu ir iespējams piekļūt vienām no alām, kuras iespejams apskatīt tūristiem. Pēc īsas kafijas pauzes jaukā restorāniņā varam doties braucienā ar laivu.
Ekskursija ar laivi ilgst vairāk, kā 2,5 stundas. Mūsu gids un motorlaivas kapteinis Amets stūrē mūsu laivu starp kanjona klintīm un īsi pastāsta šo to par šo jauko vietu.
Pa ceļam gar krastiem pamanāma arī kada mājiņa vai būda, kurās mitinoties vietejie zvejniki vai klusumu un mieru mīloši turīgi ļaudis.
Loku pa lokam un esam nonakuši līdz alām. Vispār šeit esot vairaki desmiti alu un alu kompleksu, kurus iecienījuši ekstrēmā tūrisma piekritēji. Jo īpaši populari esot zemūdens alu apmeklējumi, bet tie tiekot rīkoti īpaši sagatavotām grupām. Mēs apskatamies Vrelo alas, vienīgās alas, kuras šeit ir pieejamas tūristiem.
Neliels kāpums pret kalnu un esam pie ieejas alās. Īsa instruktāža un stāsts par sikspārņiem, kurus šeit vairumā arī redzēsim, un varam doties iekšā.
Patiesībā šī skaitās viena no piecām dziļākajām, zināmajām, alām pasaulē. Mēs gan apskatamies tikai nelielu alas daļu kura atrodas virs ūdens līmeņā.
Jā! Iespaidīgi un savdabīgi. Šeit iespējams saskatīt šo to atšķirīgu no tā, ko esmu redzējis citās alās, kurās esmu pabijis.
Pēc alu apmeklējuma atgriežamies laivu piestatnē, bet pa ceļam mūsu laivinieks Amets sarīko tādas, kā ātruma sacensības ar otru ekskursantu laivu.
Pēc laivu ekskursijas esmu apņēmies izdarīt vienu no ceļojuma varoņdarbiem. Uzkāpt kalnā, kurā atrodas klosteris. Patiesībā šī aiza vairakus gadu simtus ir kalpojusi par tādu, kā dabīgu aizsargu šeit uzbūvētajiem klosteriem un baznīcām. Praktiski visi klosteri izņemot Svēta Andrēja klosteri, kurš atrodas šeit blakus laivu piestātnei, atrodas augstu kalnos un daudzi vietējie šo kalnu pie Matkas kanjona sauc par Svēto Kalnu.
Lai nokļūtu līdz kalna nogāzei palūdzu Ametu lai viņš mani ar laivu aizved uz pretejo krastu, jo savadāk tur nokļut nav iespējams. Tas tiek arī izdarīts un es varu sākt savu varonīgo kāpienu, bet pirms tam vēl vienojamies, ka, kad būšu atgriezies lejā man ar āmuru jāpasit pa metāla plāksni lai Amets var dzirdēt, kad doties mani savākt.
Paldies, par lielisku rakstu! Gana jaudīgs ieskats Skopjē! 
Esi interesanti aprakstījis visu un tagad ir vēlme pašam aizceļot uz turieni.
