Skopje - pilsēta ar ambīcijām (Maķedonijas ceļojuma 1. daļa).3

Kartē: 1. Pilsētas muzejs, 2.Mates Terēzes labo darbu muzejs, 3.Feodāļu tornis, 4.Maķedonijas parlaments, 5.Ženo borec parks, 6.Triumfa arka, 7.Maķedonijas laukums, 8.Sv.Klementa katedrāle, 9.Maķedonijas valdība, 10.Centrālā pasta ēka, 11.Goce Delčeva tilts, 12.Nacionālais teātris, 13.Revolucionaro cīņu muzejs, 14.Sv.Dmitrija baznīca, 15.Daut Pašā pirtis, 16.Sveti Spas baznīca, 17.Skopjes cietoksnis. Nākošās norādes sekos nākamajā kartē.

Skopjes jaunais centrs.

Pirmais, dodos uzSkopjes pilsētas muzeju, kurš atrodas tikai kādus 200 metrus no auto nomas ofisa un pēc mirkļa jau esu pie tā. Izrādās, ka muzejs patreiz ir slēgts sakarā ar rekonstrukcijas darbiem tajā un piegulošajās ielās. Jāpiebilst, ka jau tagad mani pārsteidz tas, ka ik uz soļa šeit notiek kādi būvniecības vai rekonstrukcijas darbi. To te ir vairāk, kā Latvijā „treknajos gados”!

Neko darīt muzeju apskatu no ārpuses. Tas patiesībā ierīkots bijušajā Skopjes dzelzceļa stacijā, kura daļēji tika sagrauta 1963. gada zemestrīcē un stacija tika uzbūvēta no jauna, citā vietā. Vecais stacijas pulkstenis rāda 5:17. Jā! Tieši šādā laikā, agri no rīta 1963. gada 12. jūnijā Skopji satricināja ļoti spēcīga zemestrīce, kura izpostīja lielāko daļu no Skopjes vecpilsētā un centrā esošajām ēkām.

Tieši šo zemestrīci var uzskatīt par pavērsienu Skopjes jauno laiku vēsturē. Pēc zemestrīces, tās seku likvidēšanas un būvdarbu rezultātā pilseta ieguva mūsdienu izskatu. Tika nojauktas vecās sagrautās ēkas un ar plašu sociālistiskās industrijas vērienu tika izbūvētas jaunas plašas ielas un tiem laikiem moderni kvartāli, un mikro rajoni. Faktiski šeit centrā lielākā daļa ēkas ir uzbūvētas tieši pēc šīs zemestrīces pagājušā g.s. 70.-80. gados un to arhitektūrā dominē Dienvidslāvijas Sociālistiskās republikas modernisma stila elementi.

No pilsētas muzeja pa Maķedonijas vārdā nosaukto bulvāri, kurš paredzēts tikai gājējiem dodos centra virzienā. Aiz pāris kvartāliem paradās ļoti ineresanta ēka, kura sākotnēji atgādina modernu mūsdienu baznīcu. Izrādās, ka šajā ēkā atrodas Mātes Terēzes labo darbu muzejs. Domaju, ka nav man jāstāta, kas ir māte Terēze, kura slavena visā pasulē, saņēmusi Nobela prēmiju un iecelta sveto kārtā. Pēc būtības pastāv ilgstošs strīds starp Maķedoniju un Albāniju, kurai valstij tad īsti pienāktos būt par Mātes Terēzes (Agnese Gondža Bojadžiu)dzimteni. Maķedonieši tomēr ir pārķēruši iniciatīvu un šeit Skopjē iemūžinājuši piemiņu Mātei Terēzei izveidojot šo muzeju. Patiesībā Māte Terēze tiešām dzimusi Skopjē, bet vēlāk ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Albāniju, kura kopā ar Maķedoniju tajos laikos bija Turku Osmaņu impērijas sastāvdaļa. Kad tika pieņemts lēmums par Mātes Terēzes muzeja izveidošanu no mājas, kurā viņa bija dzīvojusi maz kas bija saglabājies. Tādēļ tās vietā tika uzbūveta praktiski jauna ēka muzeja vajadzībām, kurā arī tika izstadīti dažadi ar Terēzi saistīti artefakti, bet skvērā pie paša muzeja uzstādīts piemineklis, kurā Māte Terēze attēlota lūdzoties dievu.

Tepat aiz Mātes Terēzes muzeja atrodas viena no retajām, senajām ēkām, kura saglabājusie pēc zemestrīces. To šeit devē par Feodāļu torni. Patiesībā īsti neviens nezina, kas un prezīzi, kad šo torni būvējis, bet ticamak tas tapis turku valdīšanas laikos un kalpojis, kā pilsetas aizsardzības fortifikācija. Patreiz šajā ēkā tiek izstrādāti un tirgoti tautiskās mākslas priekšmeti.

Zinu, ka te pat aiz bloku mājam atrodas Maķedonijas parlamenta ēka un skvērs ar daudziem pieminekļiem un skulptūrām tādēļ mēģinu nokļūt līdz tam pa kvartāla iekš pagalmiem. Te nu var pavērot vietējo iedzīvotāju sadzīves ainiņas, kuras patiesībā stipri līdzīgas tām, kādas varam redzēt jeb kurā post sociālisma valstī, tajā skaitā arī Rīgā. Mani šādas ainas nespēj pārsteigt vienīgi, kas šeit ir vairāk kā teiksim Rīgā, tas ir milzīgs daudzums grafiti. Tie ir visur, ik uz soļa. No pagalmiem nonāku uz vienas no centrālajām ielām, kura ved tieši gar parlamenta ēkas fasādi. Šeit liels skaits ļaužu gaida autobusus, kuri šeit kursē visai intensīvi un var manīt, ka Skopjes iedzīvotāji labprāt dod priekšroku sabiedriskajam transportam. Jā, lielā daļa pilsetas autobusu šeit ir divstāvīgi līdzīgi, kā Londonā. Izrādās, ka skopjes mērs tādus izvēlējies lai tie neradītu liekus sastrēgumus, jo tie aizņem mazāk vietas, kā piemēram garie auto vilcieni ar garmošku pa vidu. Starp citu laba ideja, kuru varētu ņemt vērā arī Rīgas vadītāji un ne tikai!

Te nu ir, Maķedonijas parlamenta ēka! Teikšu tā, ne visai pompoza dzelteni rozīga ēka, kuras priekšā uzstādīts piemineklis Nikolajam Karjevam (Maķedoniešu-Bulgaru nacionālās atbrīvošanās cīnītājs). Pretējā ielas pusē plešas plašs skvērs ar vairākiem pieminekļiem un statujām. To te ir tik daudz, ka nav pat iespējams ātri visus uzskaitīt un vēl jo vairāk izstāstīt, kam tie veltīti. Pieminēšu tikai pāris no ttiem. Stūrī uz krustojuma redzama skulptūra, tas ir piemineklis Republikas dibināšanai. Aiz tā fonā redzama vesela kompozīcija ar kolonādi un zeltītiem zirgiem virs tās, bet pa vidu izvietota mūžīgā uguns. Tas ir piemineklis cīņās pret fašistisko režīmu kritušajiem. Vēl viens piemineklis burtiski blakus šiem ir veltīts Kruševas revolucionāriem. Par šo revolūciju es vēl pastāstīšu, kādā no nākamajiem stāsiem, kad pabūšu pašā Kruševas pilsetiņā. Protams neatņemama sastāvdaļa gandrīz jeb kurā lielākā pilsētā ir piemineklis Pitu Guli (Leģendārs nacionālais varonis, kurš cīnījās pret turku-osmaņu iekarotājiem).