Skopje - pilsēta ar ambīcijām (Maķedonijas ceļojuma 1. daļa).3

Kas attiecas uz Aleksandru Lielo, tad es uzskatu, ka viņš noteikti ir tuvāks grieķiem nekā mūsdienu maķedoniešiem, kuri pieder slāvu tautības grupai un kuri Balkānos ieradās vairākus gadsimtus pēc tam, kad dižā Maķedonijas Aleksandra valsts jau sen neeksistēja. Arī dzimis un audzis Aleksandrs ir Pellā, kura atrodasGrieķijas teritorijā un nevis mūsdienu Maķedonijas valsts teritorijā, kā to daudzi domā. Kā nu tur arī īsti nebūtu, maķēdonieši Aleksandru uzskata par savējo! Tepat blakus Aleksandra piemineklim tā nomākts atrodas vēl viens piemineklis, kurš veltīts caram, jeb karalim Samoilam par kuru atkal tiek lauzti šķēpi. Šoreiz kašķis sanāk ar jau pieminētajiem bulgāriem. Te gan ir viena būtiska lieta, kas šo karali saista ar Maķedoniju un tas ir fakts, ka Samuels 980. gadā pārcela Bulgārijas galvaspilsētu uz Ohridu Maķedonijā.

Turpinot stāstu gribu piebilst, ka ne visi pieminekļi un skulptūras šeit veltītas tikai dižām un varenām personālijām. Pa starpu visai šai pieminekļu un skulptūru massai ir arī nenopietnakas un dažkārt visai amizantas skulprūras. Piemēram: divas dāmas, kuras tiko pametušas lielveikalu un šķietami apspriež pirkumus, vai skulptūra kurā attēlots cilvēks, kurš maina savas sejas.

Pēc pastaigas pa Maķedonijas laukumu nolemju ieturēt nelielu kafijas pauzi un dodos uz restorāniņu upes krastmalā, kuru pirms īsa brīža jau noskatīju. Tas atrodas tieši pretī pompozajām romiešu stilā būvetajām ēkām līdz kurām ved divi jauni gājēju tilti, kuru margas atkal rotā liels skaits skulptūru. Tiltu vidū pat izveidotas strūklakas ar skulptūrām tajās un kopumā viss šis ansamblis liek justies, ka esi nokļuvis senā pagātnē, kādā no Romas impērijas lielpilsētām. Viena lieta gan šķiet dīvaina. Kā Maķedonijas valdība spēj finansēt šādas iespaidīgas būves? Lasot informaciju par Maķedonijas ekonomiku viss liecina, ka tā ne būt nav spīdoša! Toties raugoties uz šīm mega antīkajām celtnēm rodas tāda sajūta, ka tādas var atļauties būvēt tikai kaut kur Emirātos vai Katārā! Patiesības labad gan jāpiebilst, ka ne visi maķedonieši atbalsta šāu dārgu valdības vīru izpriecu, kuras mērķi šķiet var salīdzināt ar seno valstu imperātoru ambīcijām kaut ko uzbūvēt, kas pēc viņiem paliktu uz mūžīgiem laikiem, kā piemineklis. Kāds gan varētu piebilst, ka arī Latvijā top kaut kas līdzīgs Nacionālās bibliotēkas veidolā. Uzreiz patekšu! Tas kas top Daugavas krstā Rīgā ir tikai tāda niecība salīdzinot ar to, kas ticis uzbūvēts šeit Skopjē. Vēl jo vairāk, masveidīga celtniecība šeit vēl jo projām turpinās!

Kādu brīdi pavadu kafejnīcā malkojot kafiju un domājot par to, ko tagad redzu! Un tas patiešām mani pārsteidz! Labi! Nav ko lauzīt galvu par svešas valsts ekonomiku un iespējām, ir jāturpina pilsētas apskate. Dodos tālāk un šķērsoju Akmens tiltu.

Upes kreisais krasts.

Jau iepriekš minēju, ka šis 15. g.s. būvetais tilts patiesībā ir viens no Skopjes simboliem un tiek uzskatīts par vienu no skaistākajām viduslaiku celtnēm Maķedonijā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. No tilta paveras lieliski skati uz abiem upes krastiem. Upes pretējā krastā tilta eju atkal ieskauj divas skulptūru kompozīcijas. Vienā pusē pārī stāv Svētie Klements un Naums, bet otrā svētie Kirils un Metodijs. Ar to pieminekļu pleijāde ne tuvu nav beigusies. Burtiski blakus tiltam atrodas vēl daži pieminekļi. Viens no tiem veltīts kārtējam maķedoniešu brīvības cīnītājam Georgijam Puļevskim, bet par pārējiem jau plašāk nestāstīšu jo citādi tas sāks apnikt.

Aiz tilta pagriežos pa kreisi, kur upes krastā uzbūvetas divas ēkas. Tās jau bija labi redzamas no pretājā krasta, Goce Delčeva un Akmens tiltiem, un kā jau minēju to izskats rada iespaidu, ka tās te atrodas jau vairāk, kā 100 gadu. Patiesībā tāpat, kā jau iepriekš apbrīnotās romiešu stila ēkas arī šīs šeit tapušas pēdējo 5 gadu laikā, bet to izskats jau līdzinās kaut kam no Vīnē vai Parīzē redzētā . Patiesībā šīs ēkas ir būvētas pavisam konkrētiem nolūkiem. Pirmajā ēka izvietojies Revolucionaro cīņu muzejs, kura ekspozīcija veltīta balkānu tautu cīņai pret turku osmāņu imperijas jūgu.

Otrajā ēkā mājvieta ierādīta Nacionālajam teātrim, kurš šeit dibināts pavisam nesenā pagātnē. Kā jau zināms Maķedonijas valsts savu neatkarību ieguva tikai pāris desmitus gadu atpakaļ un īstu neatkarība pirms tam tai nekad nebija bijusi. Tādēļ jaunajā valstī bija izjūtams daudzu netkarīgu valstu simbolu un institūciju trūkums. Šāds vakums pastāvēja arī kultūras sfērā un jaunizveidotās valsts valdība ķērās pie Maķedonijas kopējā tēla veidošanas. Izrādījās, ka nopietna maķedoniešu, kā nācijas, teātris tajā brīdī arī nebija un tika nolemts to izveidot no jauna, un tā vajadzībām šeit Skopjes centrā tika uzbūvēta šī greznā ēka.

Gar abām šīm ēkām upes virzienā izveidota plaša promenāde kurā izvietoti pāris restorāniņi, bet pretī teātra ēkai un arī ap to atkal izvietotas ļoti interesantas skulptūras, kurās attēlotas ainiņas no teātra dzīves.

Pametu krastmalu un dodos vecpilsētas virzienā. Pa ceļam apskatu vēl divas iespaidīgas strūklaku skulptūras no kurām viena veltīta dižā Aleksanrda tēvam, Maķedonijas Filipam II, kurš patiesībā bija varenās senās Maķedonijas impērijas pamatlicējs. Tepat, pie neliela skvēriņa apskatu arī nelielu baznīciņu ar interesantu torni. Tā ir Svetā Dmitrija baznīca, kura šeit uzbūvēta 17. g.s.

Čaršija- Skopjes vecpilsēta.

Te nu beidzot esmu nonācis līdz skopjes vecpilsētai jeb Čaršijai, kā to sauc vietējie. Faktiski nosaukums Čaršija cēlies no turku valodas vārda- tirgus. Dažkārt šo rajonu sauc arī par Turkska čaršija (Turku tirgus). Šis rajons patiesībā ir tikai neliela daļa no Skopjes vecpilsētas, kura agrāk esot aizņēmusi plašu teritoriju, kurā ietilpa rajons, kuru tiko šķērsoju upes kreisajā krastā un daļa pretējā krasta, kur tagad izveidots Maķedonijas laukums.