Skopje - pilsēta ar ambīcijām (Maķedonijas ceļojuma 1. daļa).3

Tagad došos uz pilsētas centra austrumu daļu, kur gribu apskatīt lielāko pareizticīgo baznīcu Maķedonijā. Šķērsoju Skopjes centru pa Dmitrija Čupovska un Dame Grujeva ielām un nonāku krustojumā pie kura atrodas Svētā Ohridas Klementa katedrāle. Tā nosaukta par godu svetajam Klementam, kurš dzīvoja Maķedonijas teritorijā-Ohridā, un kurš bija pareizticīgo svēto Kirila un Metodija (slāvu rakstības-pirmās kirilicas autori)māceklis, un vēlāk vairāku pareizticīgo skolu un universtāšu pamatlicējs, un pareizticības iedvesmotājs.

Katedrāle tiešām izskatās visai orģināli! Tāds iespaids, ka šeit uzbūvēts tikai pats kupols, bet ēkas zem tā nav! Bet, ja tā kārtīgāk ieskatās tad iespējams ievērot bizantiešu baznīcu arhitektūras iezīmes. Toties zvanu tornis, kurš nebūt nelīdzinās pareiticīgo baznīcu torņiem, bet vairāk būtu piemerots protestantu baznīcai, atrodas atsevišķi no pašas katedrāles ēkas. Interesanti, ka šī baznīca tika būvēta vēl pie komunistu valdīšanas un celtniecības darbi ilga 20 gadus no 1970. gada līdz pat brīdim, kad sabruka Dienvidslāvijas federācija. Ieejot iekšpusē gan nerodas iespaids, ka baznīca ir tikai nesen būvēta. Tādu iespaidu rada sienu greznojumi un ikonas, kurām uz pirmo acu uzmetienu šķiet ir vairāki simti gadu. To visu papildina milzīga, antīka izskata lustra.

Pēc īsas vizītes Klementa katedrālē dodos tālāk Vardaras upes virzienā. Šeit gar ielām jau parādās mūsdienīgākas ēkas, bet kopumā tomēr dominē sociālisma laiku celtnes. Pašā upes krastā atrodas Maķedonijas valdības ēka, kura tāpat, kā parlaments īpaši neizceļas. Tai blakus, starp to un tiltu pāri upei atrodas piemineklis Skpojes atbrīvotājiem. Pie pieminekļa nolikti svaigi ziedi, kas liecina, ka par šiem upuriem ļaudis nav aizmirsuši. Patiesībā šeit Maķēdonijā atšķirībā no mūsu Latvijas nevienam nerodas jautājumi, kā pusē viņi karojuši un nevienam pat prātā neienāk demontēt pieminekļus tiem, kuri cīnījās pret fašistiem. Taisnības labad gan jāpiebilst arī tas, ka to laiku vēsturiskie notikumi šeit un Latvijā arī ir atšķirīgi.

Pirms Goče Delčeva vārdā nosauktā tilta pāri Vardaras upei izveidots ziediem bagāts laukums, kurā krustojas vairākas maģistrālās ielas. Pirms tilta pa labi atrodas Maķedonijas centrālā pasta ēka, kura jau ir tipisks sociālisma laiku arhitektūrs veidojums. Toties pats tilts jau ir izrotāts ar lauvu skulptūrām, kuras atgādina kaut ko no antīkajiem laikiem. Patiesībā šīs lauvas šeit uzstādītas pavisam nesen. Pretējā krasta pakalnē jau labi var redzēt varenu cietoksni, kuru pavisam drīz apskatīšu, bet tagad pirms tilta es nogriežos pa labi un turpinu ceļu gar upes krastu.

Vardaras upe patiesībā ir lielāka un garākā upe Maķedonijā. Tā savu tecējumu sāk Pologas kalnainajā reģionā, Maķedonijas rietumos, tad šķērso Skopji un tad pagriežas uz dienvidiem, šķērso visu Maķedoniju gandrīz pa vidu un aiztek Grieķijas virzienā, kur gala rezultātā ietek Egejas jūrā. Faktiski upe tā pat, kā valsti arī Skopji sadala divās daļās. Lielākā daļa pilsētas un jaunais centrs atrodas šajā, dienvidu krastā, bet vecpilsēta un aptuveni 1/3 daļā pilsētas atrodas otrā, ziemeļu krastā. Šeit no jaunā pilsētas centra paveras lielisks skats uz pretējo krastu. Virs vecpilsētas labi saskatāms Skopjes cietoksnis, bet zem tā atrodas dažas visai greznas un pompozas ēkas. Tās uz pirmo acu uzmetienu šķiet vēsturiskas ēkas, bet patiesībā tā nemaz nav. Pretējā krastā tiek būvetas arī jaunas ēkas, kuras manā skatījumā galīgi neiederas kopējā ainavā jo daļēji nosedz cietokšņa uzkalnu.

Te nu esmu nonācis pie akmens tilta, kurš tiek uzskatīts par vienu no Skopjes ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem un tas savieno Skojes jauno centru ar Skopjes vecpilsētu. Tieši pterī tiltam jaunā centra virzienā atrodas pats dižākais laukums Skopjē.

Maķedonijas laukums.

Maķedonijas laukums, tas tiešām ir iespaidīgs. Neteikšu, ka tas būtu ļoti milzīgs, toties tajā esošo pieminekļu ansambļi un apkārtējā ainava to padara neatkārtojamu! No laukuma paveras lieliski skati uz upi un tās preējo krastu. Jo īpaši iespaidīga ainava paveras pa labi no tilta uz ēkām, kuras stipri līdzinās celtnēm senās Romas imperijā. Te atkal jāpiebilst, ka šeit redzamās pompozās celtnes ir uzbūvētas burtiski pēdējos četros gados. Pašu laukumu šajā vietā izveidoja jau 1969. gadā pēc zemestrīces nojaucot lielu skaitu veco sagrauto ēku.

Tagad laukumu aplenc mūsdienīgas ēkas, bet pieminekļi un skulptūras tajā lielako ties atgādina seno laiku mākslas darbus, kaut gan patiesībā tie tāpat, kā ēku ansamblis pretējā upes krastā ir izveidoti pavisam nesen. Te tāpat, kā pirmīt pie parlamenta ēkas piminekļu un skolptūru ir cik uziet un visus uzskatīt nebūs iespējams. Atkal pieminēšu tikai ivērības cienīgākos un iespaidīgākos. Pašā upes krastā uzstādīts piemineklis Imperātoram Justiniānam, tālāk seko divas ststujas ar zirgiem, kuras novietotas abos flangos pirms Akmens tilta un tās veltītas meķedoniešu cīnītājiem Dame Grujevam un Goce Delčevam. Patiesībā arī bulgāri šos abus uzskata par saviem varoņiem par ko pastāstīsu kaut kad vēlāk, bet tgad pagriežamies paša laukuma virzienā.

Pašā laukuma centrā ir uzstādīta grandiozs piemineklis, kurš veltīts Maķedonijas Aleksanram Lielajam. Tas patiešām ir iespaidīgs un tā efektu pastiprina strūklakas, kuras ieskauj to. Jā! Šis dižais karotājs tagad ir strīdu ābols starp Grieķiju un Maķedoniju. Grieķija maķedoniešim sagādā arī citas problēmas. Strīdi norit pat par valsts nosaukumu Maķedonija un tā īsti pateikt, kuram šajā strīdā ir taisnība gandrīz nav iespējams.