Prespas ezers un ābolu paradīze Resene (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).6

Patiesībā nebiju arī plānojis turp doties, jo domāju, ka robežas šķērsošana aizņems daudz laika, bet ne prātā neienāca, ka šeit pie Prespas ezera robežšķērsošanas punkta nemaz nav! Labi! Kā nu tur būtu vai nebūtu, manos plānos ietilpst vēl divu kalnu ciematu apmeklējums un pie reizes mēģināšu atrast Svētās Dievmātes klosteri, kā to ieteica  Kristus. Pēc norādēm manā kartē šim klosterim vajadzētu būt pie viena no šiem ciemiem. Tātad atgriežos uz šosejas un sekoju līdz pagriezienam uz diviem jaukiem Maķedonijas kalnu ciematiem, kuri atrodas nelielās Brajčinskas upītes ielejā, netālu no Prespas ezera. Šeit pagriežos pa labi un pēc pāris kilometrim nonāku pirmajā ciemā ar nosaukumu Ļubojno (Љубојно).

Šī ciema mājas būvētas savdabīgā stilā un ir saglabājušās tādas, kā tika uzbūvētas jau vairāk kā simts gadus atpakaļ un droši vien vēl senāk. Uz vairāku namu balkoniem un sienām izkarināti pipari. Nebiju domājis ka piparus šādi žāvē!

Tālāk ceļš seko augšup gar upīti un drīz seko nākamais ciems. Tas jau ir Brajčino (Брајчино) ciems. Šis ciems ir līdzīgs iepriekšējam tikai nedaudz mazāks un klusāks. Tāds iespaids, ka tas noslīcis kalnu, mežu un apkārtējo dārzu zaļumos. Mājas šajā ciemā lielākoties ir labi koptas un šķiet pat nesen atrestaurētas. Tas laikam tādēļ, ka šinī ciemā sev īpašumus iegādājas turīgi ļaudis no Skopjes un tās kalpo, kā viņu vasarnīcas. Tāpat šeit ir arī pāris viesu namu un ciems daudziem kalnu tūristiem kalpo, kā starta vieta pārgājieniem pa Pelisteras nacionālo parku. Tieši šajā parka daļā, kura atrodas Brajčinskas upītes ielejā esot sastopami lielākā daļa no parkā mītošajiem dzīvniekiem, tajā skaitā  lāči.

Ciemā atrodu norādi uz Svētās Dievmātes klosteri un sekoju taj. Celiņš ved augstāk un augstāk pa gravu. Drīz tas kļūst šaurāks un šaurāks un vietām sazarojās, bet šeit norāžu vairs nav. Cenšos braukt pa vaiāk iebrauktiem celiņiem. Drīz grava kļūst dziļāka un ceļš stāvāks. Situācija sāka atgādināt to, kādu piedzīvoju pie Gaļičņika ciema, par ko stāstītju stāsta 2. daļā,  kad meklēju taisnāko ceļu uz ieleju.

Ceļš kļūst gluži vai neizbraucams! Mani glābj tikai tas, ka esmu bruņots tā teikt ar apvidus auto. Beidzot atduros uz kādām dzīvības pazīmēm. Nonāku nedaudz līdzenākā vietā un pamanu vientuļu zirdziņu, kurš nes malku. Tātad šeit kaut kur jābūt kādam cilvēkam. Tā arī ir! Meža cirsmā satieku mežacirtēju, vīru Jovanu (Јован)-latviski varētu teikt Jāni. Man tā šķiet, ka man šodien paveicies ar tiem svētajiem! Tikko satiku Kristu, tagad satieku Jāni, tikai Svētās Dievmātes klosteri nevaru atrast! Jovans ir patiesi izbrīnīts un nevar saprast, kā es šeit esmu nonācis! Viņš rāda uz noplukušu stabu mežā un liek saprast, ka tā ir robeža ar Grieķiju un ja es turpināšu ceļu tad nelikumīgi šķērsošot robežu, un tur grieķi mani arestēšot. Viņš saka, ka arī maķedoniešu robežsargi bieži patrulējot šo teritoriju un šeit tā īsti nedrīkstot atrasties. Es atbildu, ka nevienu brīdinājuma zīmi par to, ka te ir robeža nemanīju. Jautāju Jovanam, kā var nokļūt līdz Svētās Dievmātes klosterim? Jovans atbild, ka šis klosteris, jeb precīzāk sacīt baznīca atrodas nedaudz uz leju no šejienes un līdz tam tā īsti piebraukt ar auto nevarot, un ja vēlos to atrast, tad man būs kārtīgi jāizstaigājas kājām.

Nu neko darīt! Pārmiju pāris vārdu ar Jovanu un dodos pa jau zināmo ceļu lejup. Nonāku līdz koka tiltiņam, kuru Jovans pieminēja stāstot, kā atrast klosteri. Aiz tiltiņa var manīt nelielu taciņu, kura ved augšup kalnā. Bijis, nebijis! Mēģināšu tomēr tur nokļūt! Atstāju auto pie tiltiņa un sekoju pa taciņu augšup. Pēc dažiem simtiem metru tomēr saprotu, ka šāda pastaiga man aizņems daudz laika un tad nepaspēšu apskatīties ezera pretējo piekrasti, tādēļ nolemju atgriezties pie auto un turpnāt savu ceļojumu, atsakoties no Svētās Dievmātes klostera apmeklējuma. Pa ceļām līdz auto, blakus esošajā dārzā nočiepju sauju ābolu.

Atgriežoties pie tiltiņa un ierugu! Tā! Maķedonijas robežsargi ielenkuši manu auto! Šķiet ka nāksies izskaidroties. Pienāku pie auto un sasveicinos ar vīriem melnā. Izrādās, ka šie tīri labi runā angliski! Sāku skaidrot, ka meklēju Svētās Dievmātes baznīcu un šeit esmu tik pat, kā nomaldījies. Protams seko dokumentu pārbaude un skaidrojumi, ka esmu pabijis pierobežas zonā, kur bez speciālām atļaujām atrasties un vēl, jo vairāk braukt ar auto neesot atļauts. Es atbildu, ka neesmu manījis nevienu norādi, ka te ir pierobežas zona. Robežsargs atbild, ka tādai esot jābūt pa ceļam. Es atbildu, ka tādas tur nav un ja viņš tam netic, varam doties pārbaudīt. Beigu beigās tieku cauri ar brīdinājumu, jo paši robežsargi nav īsti pārlicināti vai uz ceļa ir brīdinājuma zīme par pierobežas zonu un došoties to pārbaudīt. Pirms šķiros no Maķedonijas robežsardzes uzzinu, ka šajā ezera krastā esot divi Svētās Dievmātes klosteri un, ka Kristus man iesakot apmeklēt to, drīzāk bija domājis otru klosteri, kurš atrodoties pie Sļivņicas ciema. Paskatos kartē un patiešām! Redzu, ka te ir divi šāda nosaukuma klosteri, ko iepriekš nebiju pamanījis!

Tuvojoties ezeram pamanu, ka pretējā ezera krastā sāk čupoties kupli un tumši mākoņi, un izskatās, ka tur līst lietus. Pa ceļam pieturu pie pāris laukiem, kur tiek audzēti ķirbji, melones un vīnogas. Te ieturu īsas pusdienas, kuras sastāv no tirgū pirktiem labumiem un „Abolu paradīzes” āboliem un varu turpināt ceļu.

Pēc aptuveni 7 kilometriem pamanu ceļa norādi ar uzrakstu Svētās Dievmātes klosteris. Interesanti, kā es to nepamaniju šurpu braucot? Ieskatos vērīgi un secinu, ka zīme pretējā virzienā ir nolauzta. Tagad skaidrs, kāpēc to nepamanīju iepriekš. Labi! Ja reiz tik cītīgi esmu meklējis šo apskates objektu, tad to arī apskatīšu. Dodos augšup kalnos, šķērsoju Sļivņicas ciemu un pēc pāris kilometriem beidzot nonāku līdz Svetās Dievmātes (Sļivņicas) klosterim. Tā, kā nav atlicis daudz laika, pavisam īsā vizītē apskatu klosteri un tā baznīcu. Klosteris šeit uzbūvēts 1607. gadā. Deviņdesmitajos gados klosteri esot papostījis ugunsgrēks, bet par godu 400 gadadienai kopš tas tika uzbūvēts, tas tika atjaunots un tadā izskatā apskatāms arī šodien.