Prespas ezers un ābolu paradīze Resene (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).6

Lēnā garā apstaigāju baznīcu no ārpuses un saprotu, ka tajā iekšā tikt nav iespējams. Šeit neviena nav un valda patiess klusums, kuru gan pēc kāda mirkļa pārtrauc pret kalnu braucoša automobīļa motora skaņa. Dodos uz savu auto, kad stāvvietā iebrauc maza, sena, sagrabējusi automašīna. Var redzēt, ka tā ir kaut kad vēl Tito laikos ražota.

Auto piestāj man blakus un no tā izkāpj pieklājīga vecuma onkulis, kurš sniedz man roku un iepazīstoties stādās priekšā: Христо (Kristus latviski). Es tā neviļus ar humoru norādot  pirkstu augšup jautāju: vai tas pats no turienes? Onka atbild, ka ne gluži no turienes, bet no svētā ciema Kurbinovo! Neskatoties uz to, ka vīrs nesaprot angliski un ļoti maz ko no krievu valodas, mūsu diskusija izveidojas visai plaša un interesanta. Vispirms par pašu baznīcu, kurā esošās freskas tiešām saglabājušās no 12.g.s. un tajās attēloti sižeti no bībelē aprakstītiem notikumiem, tādiem, kā Kristus dzimšana, Kristus kristīšana un Kristus ienākšana Jeruzalemē. Onka vēl pastāsta, ka 19.g.s. kādu laiku baznīca esot stāvējusi bez jumta, bet neskatoties uz to, freskas bija sagjabājušās un pagājušajā g.s. esot veiksmīgi atrestaurētas.

Galu galā izrādās, ka šis vīrs un viņa kolēģis vārdā Mirko pieskata un uzkopj šo baznīcu, un viņu rīcībā ir baznīcas atslēgs un īpaši ieinteresētiem tūristiem viņi atver baznīcas durvis. Arī man tiek piedāvāta iespēja apskatīties baznīcu no iekšpuses par ko gan būtu vēlams noziedot kādu grasi baznīcas uzturēšanai. Es protams labprāt pieņemumu šādu piedāvājumu.

Pēc baznīcas apskates papļāpājam arī par laicīgākām lietām. Izrādās, ka manis satiktais Kristus agrāk dzīvojis Skopjē un strādājis kādā zinātniskajā institūtā. Tur Skopjē arī esot izaudzinājis pāris meitu un dēlu, kuriem nodrošinājis labu izglītību, bet pats uz vecumdienām nolēmis piekopt veselīgu dzīvesveidu un pametis pilsētu lai dotos dzīvot kaut kur kalnos. Tā nu nejauši esot uzgājis pamestu māju Kurbinovo ciemā, to atjaunojis un jau vairāk kā 20 gadus no sava 84 gadu ilgā mūža pavadot šeit. Garlaicīgi neesot, jo viņš šeit neesot vienīgais tāds. Ciemā dzīvojot vairāki ļaudis, kuru vecums pārsniedzot 90, bet diviem esot pat pāri simtam. Tāpat arī dēls un meitas ar mazbērniem, un mazmazbērniem bieži ierodoties te lai pavadītu brīvdienas kalnos un pie ezera.

Galu galā nonākam arī pie Kristus automobīļa, kurš ir tik pat „sens,” kā baznīca un pieminētie ļaudis ciemā. Tas ir Dienvidslāvijā ražots auto ar visai komunistisku nosaukumu Zastava, kas latviski tulkojumā varētu nozīmēt „Priekšpostenis”. Auto Kristum esot uzdāvinājis Tito, par labu darbu Dienvidslāvijas zinātnes labā un izrādās, ka šis „Priekšpostenis” savu pienākumu pildot jau gandrīz 40 gadus, un pēc Kristus domām to pildīs līdz viņš vairs nebūšot spējīgs tajā iekāpt.

Pirms atvados no Kristus apjautājos par iepriekš redzēto Ilijas klosteri, kāpēc tas stāv tukšs? Kristus atbild, ka tas esot tādēļ, ka divas vietējās pareizticīgās baznīcas (Pareizticīgo Maķedonijas patriarhāta un Serbijas patriarhāta) nespēj sadalīt īpašumus. Izrādās, ka starp šiem patriarhātiem valdot tik naidīgas attiecības, ka dažkārt dēļ cīņas par to ietekmi izraisoties konflikti ar fiziska spēka pielietošanu un pat īpašumu dedzināšanu. Par šo konfliktu pacentīšos jums pastāstīt jau nākamajā stāsta daļā. Atvadoties Kristus man iesaka apmeklēt vēl Svētās Dievmates klosteri, kurš atrodoties tepat netālu. Labi, nebiju plānojis doties uz vēl kādu objektu, kurš saistīts ar reliģiju, bet ja nu to iesaka Kristus, tad pacetīšos to apskatīties, vēl jo vairāk, pa ceļām uzmetot aci kartei šķiet, ka šis klosteris atrodas pie Ļubojno ciema, kurš arī ietilpst manā ceļojuma maršrutā.

Prespas ezers un tā austrumu piekraste.

No Kurbinovo ciema dodos ezera virzienā un ierodos Pretoras (Претор) ciemā. Šis ir viens no retajiem ciemiem, kurš atrodas burtiski ezera krastā, jo lielākā daļā ciemu tomēr izvitoti atstatus no tā un šķiet, ka vitējās varas iestādes neļāuj veikt būvdarbus pie paša ezera. Pretoras ciemā ir izveidojies kaut kas līdzīgs mini kūrortam. Šeit ir ierīkotas smilšu pludmales, kuru tuvumā atrodas pāris nelielu restorāniņu un bufešu, kuri atvērtas ir tikai sezonas laikā. Pašas pludmales ir aprīkotas ar saulessargiem nojumēm un sporta laukumiem.

Viena no bufetītēm ir atvērta arī tagad oktobrī un es nolemju šeit ieturēt nelielu tējas pauzi, un ļoti īsi pastāstīt par pašu Prespas ezeru. Un tātad, Prespas ezers ir otrs lielākais ezers Maķedonijā un līdzīgi, kā Ohridas ezers tas atrodas ne tikai Maķedonijas teritorijā. Patiesībā aptuveni 2/3 daļas tā teritorijas atrodas Maķedonijas kontrolē, bet pa vienai trešdaļai Grieķijas un Albānijas kontrolē. Līdzīgi, kā Ohridas ezerā arī šajā ezerā ir ļoti tīrs ūdens un tajā mājo liels daudzums zivju. Ūdens šeit ir tīrs tādēļ, ka tajā ietek vairākas īsas kalnu upes un šo upju un ezera ūdensbaseinā nav nevienas lielas pilsētas. Paša ezera platība ir 1275m2 un tas atrodas 853 metrus virs jūras līmeņa. Tātad tas ir par aptuveni 160 metriem augstāk kalnos, kā Ohridas ezers. Pats interesantākais ir tas, ka no šī ezera neiztek neviena virszemes upe, bet ūdens no tā izplūst pa pazemes alām un upēm, un nokļūst zemāk esošajā Ohridas ezerā. Kur šīs pazemes upes nonāk, es jau minēju stāsta iepriekšejā daļā , kad stāstīju par avotiem un ezeru pie Svētā Nauma klostera.

Ko vēl varētu piebilst? Ak jā! Vasarā šinī ezerā ūdens temperatūra esot par pāris grādiem siltāka, kā Ohridas ezerā, jo šī ezera krasti ir lēzenāki un seklāki (dziļākā vieta ezerā 54m), kā Ohridā, un ūdens šeit uzsilst ātrāk. Vēl kas, atšķirībā no Ohridas ezera šeit tūristu pieplūdums ir mazākas un šeit nav tik liels skaits viesnīcu. Patiesībā viesnīcu šeit ir pavisam maz, bet vairāk šeit ir mazu viesu namiņu un kempingu. Tātad Prespas ezers ir daudz klusāks un mierīgāks, kā Ohridas ezers. Ko varu ieteikt tūristiem no Latvijas? Ja reiz braucat ekskursijās uz Balkāniem un Maķedoniju, tad kā nakšņošanas un atpūtas vietu droši varat izvēlēties Prespas ezera piekrasti. Šeit vienmēr varēsit atrast kādu kempingu ar piemērotu pludmali, vai klusu stūrīti ezera krastā vai kalnos, kur uzsliet teltis. Jo īpaši iesaku  šo vietu makšķerēšanas fanātiem. Garantēju, bez loma nepaliksiet!

Pēc tējas pauzes atgriežos uz šosejas un turpinu ceļu gar ezera piekrasti līdz atduros uz vārtiem pie kuriem novietotās zīmes liecina, ka aiz tiem seko Maķedonijas un Grieķijas robeža. Faktiski ceļš šeit izbeidzas, jo var redzēt, ka aiz vārtiem, Grieķijas pusē aug tikai krūmi un ceļa nav. Ļoti interesanti! Maķedonieši līdz šejienei uzbūvējuši pavisam labu, asfaltētu maģistrāli, bet Grieķi pretī neko! Tikko tiku lasījis informāciju par to, ka Grieķija, Maķedonija un Albānija parakstījusi līgumu par kopēju tūrima attīstību un  dabas parka izveidošanu Prespas ezera krastos. Realitātē šķiet ka šis projekts īsti nedarbojas un ticamāk, ka grieķiem kārtējo reizi traucējušas politiska ambīcijas.

Patiesībā šeit esmu nonācis Maķedonijas tālākajā dienvidu punktā un šo vietu te sauc par Марково Нога (Marko pēda). Kāpēc tā? Izrādās, ka blakus esošā ciemā esot uzietas senas celtnes, kuras būvētas no kaut kā līdzīga betonam un domājams, ka tajās tajos laikos esot atradies tā laika karaļa Marko valsts robežas priekšpostenis. Leģenda vēsta, ka pats karalis Marko atvedis karaspēku līdz šejienei un paziņojis, ka šeit būšot viņa karaļvalsts dienvidu robeža, un esot to atzīmējis ar pēdu iebrienot svaigā betona maisījumā, kurš vēlāk sacietējis. Tagad šeit uzstādīts simbolisks akmens ar pēdu pie kura uzstādītā plāksnē rakstīts, ka tā ir „Marko pēda”. Par šo karali Marko es vēl pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, bet tagad atkal dodšos uz ezera krastu.