Prespas ezers un ābolu paradīze Resene (Maķedonijas ceļojuma 4. daļa).6

Drīz sākas kāpums uz mans auto traucas ar vien augstāk un augstāk. Krustojumā pagriežos Bitolas virzienā. Nē, Bitolas apmeklējums neietilps manos šodienas plānos. To apskatīšu rīt, bet tagad mēģināšu nokļūt līdz vēl vienam romantiskam Maķedonijas kalnu ciematiņam.

Prespas ezers paliek aiz muguras un pēc pāris kalnu ceļa lokiem pazūd aiz kalnu nogāzēm. Te es pagriežos pa labi, pametu auto maģistrāli un turpinu braukt pa šauru, un stāvu kalnu celiņu, kurš mani aizved līdz nelielam ciematiņam kalnu nogāzē. Tas ir Malovištes ciems.

Pa ceļam jau manīju noradi, ka esmu nonācis Pelisteras nacionālajā parkā. Te nu arī pāris vārdos pastāstīšu par šo parku. Kā jau iepriekš minēju, Maķedonijā ir izveidoti trīs Nacionālie dabas parki, divos no tiem es jau pabiju iepriekšējās dienās un jau stāstīju par tiem. Tie bija Mavrovo nacionalais parks Pologā un Gaļičicas nacionālais parks, kurš atrodas kalnos starp Ohridas un Prespas ezeriem. Pelisteras nacionālais parks atrodas Baba kalnu masīvā uz austrumiem no Prespas ezera un aizņem visu šo kalnu masīvu līdz pat Pelagonijas līdzenumam, kurš atrodas uz austrumiem no šī kalnu masīva, uzreiz aiz Bitolas pilsētas.

Praktiski visu parka teritoriju aizņem kalni, kuru vairākas virsotnes ir augstākas par 2000 metriem virs jūras līmeņa. Augstāko virsotni arī sauc par Pelisteras virsotni un tās augstums ir 2600 metri. Šis kalnu masīvs slavens ar savām kristāl dzidrā ūdens upēm un strautiem, kā arī ar vairākiem augstkalnu leduslaikmetā radītiem ezeriem, kurus šeit dēvē par „Pelisteras acīm” (Пелистерски очи) un daži no tiem atrodas vairāk, kā 2200 metrus virs jūras līmeņa. Kalnu nogāzes šeit atšķirībā no iepriekš redzetajām vairāk sedz kalnu priežu meži, bet virsotnēs jau valda skarbs augstkalnu klimats līdzīgi kā Gaļičicas kalnos. Pēdējos gados šajā parkā izveidotas vairākas tūristu takas, slepošanas trase un organizētas atrakcijas tūristiem. Vis labakais starta punkts aktivitātēm Pelisteras parka kalnos ir Magarevo un Ņižepoļes ciemi netālu no Bitolas. Tā kā, ja jums ir daudz laika, varat doties šurp un pieveikt kādu no šīm kalnu takām.

Es labprāt to arī darītu, bet laika limits to neļauj un tādēļ esmu izvēlējies nelielai pastaigai Malovištas ciemu, kurš atrodas tuvāk Prespas ezeram, ielejā starp Pelisteras virsotni un „Kazu klintīm”(Козjи камен) no kuru virsotnēm paveras lieliski skati uz Prespas ezeru. Tātad izmetu loku pa ciemu, apskatu pāris tajā esošo baznīcu un tad mēģinu ar auto nokļūt augstāk kalnos, tuvāk virsotnēm. Līdz virsotnēm šeit nokļūt neizdodas jo ceļi turp ir slēgti un atkārtot ko līdzīgu, kā Popova Šapka pie Tetovo nesanāk. Kājām ejot virsotni šturmēt arī nevaru, jo tad tas aizņems visu atlikušo dienu, un tad neatliks laika ezera apskatei. Neko darīt! Atgriežos ciemā un tad ielejā pie Prespas ezera.

Tikšanās ar Kristu.

Šeit pirms ezera pagriežos pa kreisi un virzos gar ezera austrumu piekrasti dienvidu virzienā, kur sekošu līdz Maķedonijas - Grieķijas robežai, apskatot dažus iteresantus ciemus ezera krastā un kalnu nogāzēs pie tā.

Pirmais ciems pa ceļām ir Podmočānu (Подмочани) ciems, kurā uzduros ceļāzīmei ar norādi uz etnogrāfisko muzeju. Tātad, vispirms uz mirkli iegriezīšos šinī muzejā un tad braukšu aplūkot Sv Pētera baznīcu un krustu, kurus var redzēt pakalnē virs ciemata. Izrādās, ka  muzejs iekārtots privātmājā un tajā var apskatīt dažādas maķedoniešu sadzīves un mākslas lietiņsas. Īpaša uzmanība šeit pievērsta maķēdoniešu, jeb precīzāk sakot, vietējo Prespas reģionā dzīvojošo ļāužu tautastērpiem. Protams, ka nav aizmirsts arī par ieročiem! Jau pie paša muzeja durvīm ir uzstādīts lielgabals. Kā, nekā  ieroči visos laikos šeit Balkānos un Maķedonijā ir bijuši neatņemama sastāvdaļa ģimenes drošības un patstāvības nodrošināšanai. Pēc muzeja apskates pa šauru un akmeņainu ciema celiņu dodos  līdz baznīcai. Apmetu loku ap to un nolemju doties augstāk kalnos, kur it kā atrodoties viens no vietējiem klosteriem- Svētā Ilija(Свети Илија) klosteris

Pēc nelielas maldīšanās pa kalnu celiņiem man beigu beigās izdodas atrast šo klostri, bet šeit mani pāņem vilšanās. Biju gaidījis kaut ko dižāku! Izrādās, ka šeit atrodas ne visai senā pagātnē celta klostera ēka, kura dotajā mirklī ir pamesta. Vien izmētāta tukšā tara ap šo ēku liecina par to, ka šeit kaut kad nesen kāds ir mitinājies. Patiesi vēsturiskas vērtības būve te ir tikai neliela krūmos ieaugusi kapella, kurai blakus izveidots avots pie kura uzstādīta noplukusi plāksnīte ar nesalasāmu tekstu. Toties te ir lapene, kurā varētu rīkot piknikus! Starp citu šī varētu būt laba apmešanās vieta auto tūristiem ar teltīm. Klusi, mierīgi, mežā malka pa rokai, pikniku nojume, un svētais ūdens avotā! Ko vēl labāku var vēlēties?

Nu ko! Jādodas atpakaļ, lejup ezera virzienā. Nolemju šodien iegriezties vēl vienā vietā, kura saistīta ar reliģiju un tad pievērsīšos kaut kam citam. Nevar taču visu laiku pa baznīcām vien klaiņot! Tās šeit Maķedonijā ir tik daudz, ka galu galā var sākt apnikt. Laikam jau ir taisnība manas viesnīcas saimniekam, kurš man teica, ka šo ezeru apkārtnē ir tik baznīcu, cik gadā dienu.