Pelagonija, Maķedoniešu nācijas šūpulis (Maķedonijas ceļojums 5. daļa).3

Šodien vēl priekšā gara ceļojuma diena un līdz vakaram man jātiek līdz Skopjei, jo rīt no rīta laicīgi jābūt lidostā. Pa ceļam līdz Skopjei apskatīšu Bitolas pilsētu, tad sekošu līdz kalnu kūrortam Krušėvo. Tālāk došos līdz Prilepas pilsētai, kur apskatīšu leģendārā karaļa Marko pili, jeb precīzāk sakot to, kas no tās palicis. Pie Prilepas pacentīšos uzbraukt kalnā, kurā atrodas viens no augstkalnu klosteriem-Treskaveca, no kura paveras vislieliskākie skati uz apkārtni. Ja paveiksies, mēģināsu šeit noķert arī saulrietu.

Reģions, kuru šodien apsekošu saucas Pelagonija (Пелагониja). Pelagonija, jeb dažkārt to sauc arī par Prilepas-Bitolas zemieni (Прилепско-Битольско поле),  ir vis plašākā zemiene, jeb ieplaka Maķedonijā. Tā plešas starp Babas, Plačenskas Plaņinas, Buševa Plaņinas, Babunas un Selečka Plaņinas kalnu grēdām. Daļa no šīs zemienes atrodas arī Grieķijas teritorījā, kur to arī sauc par Pelagoniju (Πελαγονία), jeb Dienvid Pelagoniju. Cauri šij zemienei tek Melnā (Црна Река) upe, kura pa Tikvešas kanjonu tālāk nonāk Vardaras upē. Arī Maķedonijas administratīvajā dalījumā šo rajonu sauc par Pelagoniju un tajā jau ietilpst plašāka teritorija, kā pati zemiene. Šajā administratīvajā reģionā ietilpsta arī Prespas ezera ieplaka un Resenes opština, kurās es pabiju vakar. Kopumā šajā Pelagonijas reģionā dzīvo nedaudz vairāk, kā 220 tūkstoši iedzīvotāju.Vēl kas ir zīmīgi? Šis reģions tiek uzskatīts par viss maķedoniskāko reģionu, jo maķedoniešu īpatsvars tajā pārsniedz 90% un Pelagoniju šad tad dēvējot arī par Maķēdonijas nācijas šūpuli. Kāpēc tā, centīšos pastāstīt stāsta gaitā.

Pēc simboliskām brokastīm atgriežos nummuriņā, savācu mantas un taisos pamest viesnīcu. Dodos  atdot atslēgas viesnīcas administratoram. Izrādās, ka viesnīcas administrators Dimče Georgijevs ir arī tās īpašnieks un viņš dzīvo pašā viesnīcas ēkā, atsevišķā dzīvoklī, pašā augšējā stāvā. Saku, ka vēlos atdot atslēgas un pamest viesnīcu, bet Dimče mani uzaicina uz tasi kafijas savā dzīvoklī. Neatteikšos taču no tāda laipna piedāvājuma! Apsēžos Dimčes apartamenta viesistabā, kur pa logu, kuru ielenc kivi augļi paveras pati labākā panorāma uz ezeru. Vienkārši super! Pēc brīža Dimče piedāvā arī glāzi rakijas. Saku, ka baidos vai tā man nenāks par skādi, bet Dimče atbild, ka tā būs tieši vietā! Sākam pļāpāt un noskaidrojas, ka Dimče labi pazīst tavermas saimnieku Momiru un manu vakardienas kompanjonu rakijas dzeršanā-Draganu. Ohrida neesot tik liela un lielā daļa cilvēku, kuri saistīti ar tūrisma industriju viens otru labi zinot, bet Draganu bez maz vai zinot jebkurš ohridietis!

Pirmā glāze rakijas ir iztukšota un pēc brīža seko otra! Es saku, ka man jābrauc, bet Dimče saka, ka vismaz trīs glāzītes nenāks par ļaunu un viss būšot normas robežās. Turpinām diskusiju par visdažādākajām tēmām, kas saistītas ar Maķedonijas vēsturi, kultūru un dažādām sadzīviskām lietām. Dimče izrādās ir ļoti izglītots un kompotents visdažādākajos jautājumos! Viņš daudz lasot un var patiešām manīt, ka tas tā ir, jo lielā daļa viesistabas sienu aizņem plaukti ar grāmatām. Tās ir gan maķedoniešu un bulgāru, gan turku un albāņu valodās drukātas un Dimče tīri labi pārzinot šīs valodas. Starp citu dažas gudrības par kurām man stāstīja Dimče esmu ņēmis vērā arī drukājot šos rakstu sēriju par Maķedoniju.

Seko trešā glāze rakijas un patiešām asinsrite uzlabojas! Dimče saka, ka šī ir īsta kavalitatīva rakija, kuru viņš pērk nevis veikalā, bet gan pie laba paziņas, kurš pats to gatavo. Izrādās, ka gandrīz katrā maķedoniešu mājā esot speciāli aparāti rakijas pagatavošanai. Par tās pagatavošanas procesu smalki nestāstīšu, jo to jūs varat uzzināt arī interneta resursos, bet piebildīšu, ka maķedonijā pastāv vairāku veidu rakijas un to pagatavošanas veidu. Daļa no tām ir bezkrāsainas, bet daļa dzeltenas, jeb dzeltenīga toņa. Dimče jautā vai es vakar dzēru viena veida, vai dažādas rakijas? Es tā sāku domāt, ka tās bija gan dažādas uz ko Dimče atbild! Ja nu sāc reiz dzert rakiju, tad nekad nejauc dažāda toņa vienā dzeršanas reizē. Ja tā darot, tad maķedonieši šādu dažādu toņa rakiju miksēšanu saucot par „betonu” un sekas varot būt nevisai patīkamas. Dimče piedāvā vēl vienu glāzi, bet es saku, ka man laikam pietiks, jo jau ir labi un ja es šādi turpināšu tad tiešām sanāks „betons”, un es šodien nekur neaizbraukšu!

Bitola.

Mūsu pasēdēšana un interesantā diskusija nedaudz ieilgst un galu galā tā tomēr ir jābeidz, savādāk šodien nepaspēšu apskatīt visu, ko esu ieplānojis. Atvados no Dimčes un dodos uz savu auto. Pēc mirkļa jau trucos pa labi zināmu ceļu no Ohridas uz Reseni. Tālāk aiz Resenes pagriežos Bitolas virzienā un šķērsoju Gavato kalnu pāreju, kur nonāku ielejā un pa labi jau saskatāma Babas kalnu grēda, un Pelisteras virsotne.

Talāk seko neliels pacēlums aiz kura seko nākamā ieleja. Tā ir Dragoras upes ieleja. Pavisam drīz jau var manīt Bitolas pilsētas kvartālus.

Pilsēta daļēji atrodas Dragoras upes ielejā, bet tās austrumu daļa jau stiepjas plašajā Pelagonijas līdzenumā, jeb tā daļā, ko šeit sauc par Bitola Poļe.

Šeit no kalnu puses labi var saskatīt visu pilsētu. Pašā tās centrā var redzēt pāris mošejas un to augstos minaretus. Tātad man turpu ir jānokļūst.