Pelagonija, Maķedoniešu nācijas šūpulis (Maķedonijas ceļojums 5. daļa).3

Tātad šīs brūnās tabakas lapas jau ir gatavas un tās ir laiks novākt. Vietām tas jau ir izdarīts, bet vietām zeme jau ir apstrādāta un sagatavota nākamajam stādījumam. Izskatās, ka tabakas audzēšanu nevar veikt vairākus gadus vienā un tajā pašā laukā, tādēļ lauki šeit ir izveidoti joslām. Vienā josjā aug vēl nenogatavojusies tabaka, nākamajā tā jau ir dzeltena un tiks drīz novākta, bet trešajā un ceturtajā joslā tiek audzētas citas kultūras, piemēram kukurūza, labība vai tie paši pipari.

Šķērsojot ciemus vairākās vietās ievēroju īpaši veidotus karkasus uz kuriem tiek žāvētas novāktās tabakas lapas. Tās rūpīgi sasietas garās virtenēs un sakarinātas šajos karkasos, kuri kārtīgi  apsegti lai pasargātu tabaku no mitruma. Vietām šādas tabakas virtenes sakarinātas arī gar māju sienām. Spriežot pēc tabakas virteņu daudzuma saprotu, ka ar tabakas audzēšanu te nodarbojas ik viens ciema iedzīvotājs.

Patiesībā tabakas industrijai šeit Pelagonijā ir liela nozīme. Prilepas pilsētā atrodas vērinīga tabakas pārstrādes rūpnīca(Тутунски комбинат Прилеп), kurā ražotā produkcija tiek eksportēta arī uz ārvalstīm un lielāko daļu izejvielu, tātad tabakas, tiek iepirkta no vietējiem tabakas audzētājiem.

Tā nu priecājoties par apstrādātajiem Pelagonijas laukiem un koptajām tabakas plantācijām virzos uz priekšu un šķērsoju vēl  pāris ciemus. Ieleja kļūst arvien šaurāka un kalni augstāki. Vēl daži kilometri un jau esmu nonācis ļoti interesantā ciematā ar nosaukumu Železnec. Ciems patiešām jauks, bet secinu, ka esmu parāvis garām pagriezienam uz Kruševo un godīgi jāsaka, ka labu gabalu! Kā tad tā? Laikam aizrāvos ar tabakas un agrokultūru pētīšanu!

Griežos riņķī un ripinu kādus kilometrus 7-10 atpakaļ. Te nu ir krustojums, kurā man vajadzēja nogriesties. Viss skaidrs! Kārtējais variants ar nolauztiem ceļa rādītājiem. No šīs puses braucot zīme ar norādi uz Kruševo ir, bet no pretējāss nē! Tagad esmu uz pareizā ceļa un dodos augšup kalnos.  Līkums aiz līkuma un pa serpentīniem tuvojos kalnu pārejai.

Lāču akmens un nacionālais varonis Pitu Guli.

Te nu esmu nonācis uz kalnu pārejas no kuras neliels celiņš ved augšup tuvāk virsotnei. Tā ir leģendārā Melnā virsotne(Црн врв). Patiesībā šī vieta šeit vairāk pazīstama ar nosaukumu Lāča akmens, jeb Lāča klints (Мечкин камен). Kapēc tā? Nāksies īsumā izstāstīt vienu no vietējām leģendām.

Leģenda stāsta, ka šī kalna pakāje dzīvojuši divi brāļi. Reiz brāļi devušies mežā malku cirst, bet kad atgriezušies mājās pa ceļam tie pamanījuši milzīgu lāci, kurš no kalna centies tiem uzvelt virsū akmens bluķi. Brāļi sākumā esot nobijušies, bet tomēr nolēmuši pieveikt lāci. Viņi viltīgi izvairījušies no ripojošā akmens un noslēpušies aiz kokiem. Kad lācis devies viņu virzienā tie uzbrukuši tam un ar cirvjiem nogalinājuši to. Vietējie iedzīvotāji uzzinājuši par šo notikumu un kopš tā laika tie šo vietu saucot par Lāča akmeni.

Īstenībā ar šo vietu ir saistīts viens pavisam reāls notikums. Izrādās, ka šinī kalnā norisinājusies viena no mūsdienu  Maķedonijas vēsturē nozīmīgajām kaujām. Tā saistīta ar tā saucamo Kruševas republiku, kura šeit tika nodibināta 1903. gada 3. augustā un jau pēc dažām dienām notika izšķirošā kauja par tās pastāvēšanu. Šajā kaujā pret turku armiju dalību ņēma vairāki revolucionāri, kuri piedalījās cīņās pret Turcijas virskundzību un kuri dibināja šo republiku.

Turku armija aplenca pilsētu un veica taj vairākus uzbrukumus. Pēc varonīgas pretošanās Kruševas revolucionārā vienība bija spiesta izrauties no aplenkuma un tā atkāpās tuvējos kalnos. Tur turku armijai to atkal izdevās aplenkt un tas notika tieši šeit pie Lāča akmens. Revolucionāru armiju komandēja vietējās izcelsmes revolucionāri noskaņotais hercogs Pitu Guli. Kaujas gaitā Pitu Guli vadītajai cīnītāju vienībai izdevās izraisīt ilgstošu pretestību. Tā ilga vairākas dienas, līdz aplenktajai vienībai izbeidzās munīcija. Tad cīņā tika izmantots viss kas bija pa rokai. Izmantojot kalnu nogāzes cīnītāji kaujā izmantoja nūjas un akmeņus. Galu galā 12. augustā turku armijas vienībām ar lieliem zaudējumiem, nežēlīgā un nevienlīdzīgā cīņā izdevās gūt uzvaru. Kaujā krita arī pats Pitu Guli, kurš kopš tiem laikiem ir kļuvis par maķedoniešu nacionālo varoni.