Tālāk šķērsoju vecpilsētu dienvidu virzienā un atgriežos pie Dragoras upītes. Pretējā upes krstā jau atrodas jaunāks pilsētas rajons ar visai haotisku apbūvi.
Tam visam pa vidu atrodas kārtējais „Svētās dievmātes” klosteris. Te ilgi nekavējos, jo šodienas programmā no reliģiskiem objektiem man kārtīgai apskatei ir iekļauta tikai viena baznīca un divi klosteri.
Tālāk atkal seko kvartāli ar haotiski sabūvētām ēkām. Te viss ir iespējams! Dažai retai vēsturiskai celtnei, blakus var atrasties daudzdzīvokļu nams, bet no otras pusas pāris vienģimeņu mājas. Vietām vecās ēkas sabloķētas ar jaunajiem daudzdzīvokļu namiem veidojot visai amizantus skatus.
Pēc nelielas pastaigas pa haotiskajiem kvartāliem nonāku uz centrālās gājēju ielas Širok Sokak, vietā kur tā šķērso plašu laukumu, kurā atrodas visai iespaidīga izmēra kultūras nams. Pašā laukumā atrodas pāris pieminekļu. Manu uzmanību piesaista piemineklis, kurā atveidots cilvēks ar foto kameru. Uz tā rakstīts, ka tas veltīts Miltonam Manaki. Izrādās, ka šeit Bitolā agrāk dzīvojuši divi brāļi Janku un Miltons Manaki, kuriem piederējis neliels foto ateljē un tie nodarbojušies ar foto kartīšu izgatavošanu. 1905. gadā brāļi Londonā iegādājušie kino kameru un sākuši nodarboties ar dokumentāluo filmu uzņemšanu. Viņi bieži piedalījās dažādās pieņemšanās un pasākumos, kuru laikā bāļi filējuši tādus augstus viesus, vzītēs Balkānos, kā Turcijas sultānu Mehmetu V, Serbijas karali Pēteri I un Grieķijas karali Konstantīnu I. Tādējādi tika likts pamats dokumentālo filmu kinomotogrāfijai Balkānos. Brāļu uzņemtās kinolentes tika demonstrētas vairākās valstīs un tie ieguva labu slavu. 1921. gadā brāļi Bitolā atklāja kīnoteātri ar nosaukumu „Manaki”. Šis kinoteātris līdz mūsdienām nav saglabājies, toties šeit pie kultūras nama ir uzstādīts piemineklis vienam no šiem brāļiem un katru gadu šajā kultūras namā tiek rīkots „Brāļu Manaki dokumentālo filmu festivāls”.
No laukuma pie kultūras nama tālāk sekoju pa cetrāntrālo gājēju ielu uz kuras atrodas vairākas vasaras kafejnīcas un neskaitāmi veikaliņi.
Tāpat šeit atrodas arī vairākas valsts iestādes, banku filiāles un vairāku kompāniju biroji. Lielākā daļa ēku uz šīs ielas ir būvētas 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā. Te atrodas arī vienīgā katoļu baznīca Bitolā.
Pirms atgriežos pilsētas centrālajā laukumā izmetu nelielu loku šķērsieliņās, kur atrodu Sv. Dimitrija baznīcu. Tā arī ir vienīgā baznīca, kuru šodien esmu nolēmis apskatīt. Protams, ka par ieeju šeit ir jāmaksā un kā jau vairākās baznīcās Maķedonijā šeit nav atļauts fotogrāfēt tās iekštelpas. Šoreiz man nesanāk neko noknipsēt arī pa kluso, jo laipnā biļešu kasierīte man seko līdzi ik uz soļa, kā noziedzniekam. Neko darīt! Iztiku bez bildēm.
Īsā vizīte Dimitrija baznīcā noslēdzas un es atgriežos pilsētas centrālajā laukumā. Seko vēlviena īsa kafijas pauze un varu jau doties tālāk. Nākamais mērķis ir senās Herāklejas pilsētas drupas, kuras atrodas tepat Bitolas pievārtē.
Dzelzceļa transports Maķedonijā.
Pametu pilsētas centru un dodos dienvidu virzienā. Pa ceļam līdz antīkajai Herāklejai ieraugu Bitolas dzelzceļa staciju un nolemju pie tās piestāt, un paskatīties, kā uz šejieni var nokļūt ar vilcienu. Pati stacija diez ko grezni neiskatās. Var teikt, kaut kas līdzīgs nelielai stacijai kādā no Latvijas provinces pilsētiņām, piemēram Gulbenē. Toties stacijas ēkā ir biļešu kase un pie sienas izvietots vilcienu kustības saraksts.
Spriežot pēc saraksta no Bitolas četras reizes dienā ir iespējams nokļūta līdz Skopjei, pie kam viens no šiem vilcieniem ir paaugstināta komforta ātrvilciens, jeb ekspresis. Agrāk cauri Bitolai vilcieni kursējuši arī Grieķijas virzienā, bet pirms gadiem 20, kad Grieķija uzsāka Maķedonijas ignororēšanas politiku, dzelzceļā sliedes grieķu pusē tika demontētas. Tagad, gan esot Eiropas Savienības atbalstīts projekts atjaunot dzelzceļa satiksmi šajā posmā, bet apskatot stacijas teritoriju nākas secināt, ka nekas tā labā nav izdarīts. Dzelzceļa sliedes Grieķijas virzienā ir aizaugušas.
Tepat pie perona stāv pasažieru vilciena sastāvs, kurš tiek gatavots braucienam uz Skopji. Vagoni no ārpuses līdzīgi, kā vairākās citās Balkānu valstīs bagātīgi apzīmēti ar grafiti un izskatās visai sagrabējuši. Toties pieejot tuvāk secinu, ka vagoni no iekšpuses izskatās pietiekoši komfortabli. Patiesībā Maķedonijā ir diezgan izvērsts dzelzceļa tīkls un ar dzelzceļa transportu no galvaspilsētas Skopjes ir iespējams nokļūt gandrīz visos reģionu centros, izņemot Ohridu. Ar vilcieniem iespējams nokļūt šeit līdz Bitolai un Prilepai. Tāpat iespējams nokļūt līdz Maķedonijas dienvidu pilsētai Gevgelijai, austrumos līdz Štipai un Kočani, rietumos Tetovo, Gostivarai un Kičevai, bet ziemeļu virzienā līdz Kumanovo. Pastāv arī trīs starptautiski maršruti un tādi ir Skopje-Belgrada (Serbija), Skopje-Priština (Kosova) un tranzīta vilciens no Belgradas uz Salonikiem (Grieķijā).
