Tā nu pasildos uz akmeņiem, uzņemu enerģiju un vēroju jauko panorāmu, kura paveras uz apkārtnes ielejām. Saulīte lēnām tuvojas apvārsnim un veido interesantu staru spēli starp kuplajiem un tumšajiem mākoņiem.
Kratovas Stevče un noslēpumainie Maķedonijas ziemeļaustrumi (Maķedonija: 7.daļa)6
Sākotnēji nodomāju, ka varbūt šeit sagaidīšu saulrietu, bet pēc brīža secinu, ka diez vai kas no tā sanāks. Droši vien šeit bieži var vērot arī iespaidīgus saulrietus, bet ne šodien. Vienkārši mākoņi ir tik kupli un biezi, ka aizsedz visu apvārsni un no jauka saulriera vērošanas nekas nesanāks.
Neplānotais objekts- Zebrņaks!
Nu tad ko! It ka šīs dienas plāni ir realizeti un es varu doties uz Skopji. Pa ceļam vēl tikai domāju iegriezties Kumanovas pilsētā. Tā nu pametu Kokino un dodos atpakaļ līdz Mlado Nagoričanes ciemam, kur atkal nonāku uz auto maģistrāles un pagriežos Skopjes virzienā. Te pēkšņi tālumā, krēslainā pakalnē, ievēroju kaut ko līdzīgu cietoksnim! Nu nebiju nekur kartē, nedz kādos materiālos ievērojis, ka te tāds atrodas. Turpinot ceļu cietoksnis virzās tuvāk un tuvāk, un man ienāk pratā ideja līdz tam aizbraukt. Domāts-darīts! Sākumā gan grūtības sagādāja atrast ceļu, kā nokļūt līdz cietoksnim, bet pēc trešā piegājiena tas izdodas un pavisam drīz nonāku kalna pakajē, lejpus cietoksnim.
Te gan secinu, ka šī būve izskatās diezgan dīvaini. Tā vairāk līdzinās sabrukušai bākai. Atstāju auto piekalnītē un dodos kājām augšup, kur atduros pret vārtiem. Šķiet tie ir aizslēgti un aiz tiem skraida divi lieli suņi. Te es jau samierinos ar domu, ka došos prom, kad pēkšņi kāds mani uzrunā! Tas ir vīrs, kurš atrodas nelielā sargu būdā, netālu no vārtiem. No vīra maķedoniešu valodā teiktā saprotu, ka viņš piedāvā man iekļūt teritorijā un apskatīt šo dīvaino celtni. Sākumā pat mēģinu it kā atteikties, bet vīrs saka, ka varu droši nākt iekšā un šī objekta apskate man neaizņemšot daudz laika, pie kam, tas esot par brīvu!
Ok! Piekrītu. Vīrs atver vārtus un es dodos iekšā. Te mums pievienojas otrs vīrs, kurš līdz šim arī atradās sarga būdā. Sākam iepazīties. Vīru kurš pirmais mani uzrunāja sauc par Stojanu, bet otra vārds ir Milošs. Stojans saka, ka viņš man var izrādīt šo dīvaino objektu un arī pastāstīt kaut ko par to. Ļoti labi! Tad nu varēšu uzzināt, kas tad īsti ir šī dīvainā celtne.
Izrādās ka šeit tiešām agrāk atradies neliels cietoksnis, kurš velāk ticis pārbūvēts par pieminekli, kuru šeit dēvē par „Zebrņaka pieminekli (Споменик Зебрњак)”. Piemineklis šeit esot izveidots 1937.gadā un tas tika būvēts par godu 15.gadadienai, kopš šajā vietā bija notikusi viena no svarīgākajām Balkānu kara kaujām. Šajā kaujā, kuru vēsturnieki devē par „Kumanovas kauju”, 1912.gadā serbiem esot izdevies sakaut turku karaspēku un tā tiek uzskatīta par vienu no izšķirošajām un nozīmīgākajām Balkānu kara kaujām.
Vēlāk gan, Otra pasaules kara laikā, kad Maķedonijas teritorija atradās fašistiskās Vācijas sabiedrotās Bulgārijas kontrolē, bulgāri pieminekli esot uzspridzinājuši, jo tie uzskatīja, ka serbus slavinošam piemineklim Bulgārijas teritorijā neesot vietas. Tātad tagad redzmā, dīvainā celtne, ir cietoksnis, uz kura agrāk atradās piemineklis milzīgas kolonnas veidolā. Pie reizes šī celtne pildīja un pilda arī šodien kapeņu funkciju, jo tās pagrabstāvā atrodas 678 Kumanovas kaujā kritušo karavīru mirstīgās atliekas. Precīzāk sakot, tur atrodas šo kritušo karavīru kauli, kurus pat ir iespējams apskatīt! Jā! Savdabīgi un dīvaini!
Tā nu Stojans izved mani ekskursijā pa cietokšņa telpām, kurās ir izveidots neliels muzejs, kura ekspozīcija man arī tiek izrādīta. Pabijām arī tikko pieminētajā cietokšņa pagrabā.
Te uzzinaju arī daudz interesantu lietu, gan par šeit notikušo kauju, gan par Balkānu karu kopumā. Izradās ka serbiem ši vieta vēl jo projām ir tāds kā savdabīgs svētceļojumu mērķis un šeit ik gadu ierodoties milzīgs skaits serbu. Serbijas valdība pat esot piedāvājusi šo pieminekli atjaunot par saviem līdzekļiem. Maķedoniešu valdība it kā esot devusi piekrišanu, bet tālāk par solījumiem nekas netiekot darīts. Stojans domā, ka tas tā notiekot, jo Maķedonijas varas pārstāvji baidoties no tā, ka šis piemineklis varētu pārvērsties par radikālo serbu nacionālistu kulta vietu. Šīs bažas starp citu nav nepamatotas.
Ik gadu šeit tiešām ierodoties arī serbu nacionālisti, kuri bravurīgi un izaicinoši uzvedoties. Nevienam šeit arī neesot noslēpums, ka impēriski noskaņotie serbu nacionālisti pašu Maķedoniju arī uzskata par serbu zemi, līdzīgi kā tas ir ar Kosovu, Bosniju un citām Balkānu zemēm. Tas arī rada bažas un vietējie ļaudis ne labprāt atbalstot ideju par pieminekļā atjaunošanu. Pie tam vēl jāpiebilsts, ka tuvējā Kumanovas pilsētā un šajā novadā kopumā, liela daļa iedzīvotāju ir etniskie albāņi, kuriem, kā jau zināt, ir īpāsas „attiecības” ar serbiem.