Galu galā sekojot intuīcijai tomēr atrodu to ko meklēju. Šeit paugurainā, kalnainā un klusā, Maķedonijas novadā, atrodas vēl viena savdababīga vieta. Tas ir Tatičev kamen (Татичев Камен) kalns, kura virsotnē, 1030 metru augstumā virs jūras līmeņa, atrodas klinšu veidojumi. Savukart starp šiem klinšu veidojumiem, sen senos laikos, bronzas laikmetā, esot izveidota megalītiska observatorija. Paši maķedonieši šo vietu dēvē par Kokino (Кокино).
Leģendas un nostāsti šo vietu apvij jau vairākus simtus un varbūt pat tūkstošus gadu. Savukārt par to, kas šeit ir bijis un kādam nolūkam šī vieta ir kalpojusi, izpētes darbi tikuši veikti salīdzinoši nesen. Tika 2001/2002.gados te noritēja arheoloģiskās izpetes darbi un tika veikti izrakumi. Rezultātā patiešām tika uzieti ļoti seni artefakti, kur izcelsmes laiks varetu būt dzelzs un pat bronzas laikmeti. Protams tika uzieti arī priekšmeti no salīdzinoši nesenākiem laikiem, kas liecina par to, ka šī vieta ilgstoši ir bijusi nozīmīga. Tagad šeit atrastos vēstures artefaktus esot iespējams apskatīt Kumanovas pilsētas vēstures muzejā. Tos protams būtu interesanti aplūkot, bet šodien tas nebūs iespējams, tā kā ir jau vakars un muzejs drīz būs slēgts.
Saskaņā ar pētījumu rezultātiem vēsturnieki ir izvirzījuši hpotēzi, ka šī vieta sākotnēji, pirms aptuveni 3800 gadiem, ir tapusi kā megalītisks veidojums, kurš kalpojis dažādu reliģisku rituālu veikšanai. Tātad šo vietu varētu pielīdzināt Stounhendžai. Te pie kam varu arī piebilst, ka dažos no pieejamajiem vēstures un tūrisma drukātajiem materiāliem, Kokino bieži vien tiek pielīdzināta Stounhendžai un dažviet pat tiek dēvēta par „Maķedonijas Stounhendžu”.
Es gan pārliecinos, ka Kokino nu nekādi nav līdzīga tradicionālajai Stounhendžai. Lieta tāda, ka uz pirmo acu uzmetienu pat nav iespējams konstatēt, ka šeit, starp klinšu veidojumiem, slēpjas kas īpašs. Tikai vērīgi izpētot šo vietu atrodu ko interesantu. Klinšu akmeņu grupas šeit veido kaut ko līdzīgu puslokam, jeb amfiteātrim. Nekādu akmens krāvumu šeit it kā nav, bet tajā pat laikā var ievērot, ka pašu klinšu akmeņi viteām iespējams it mākslīgi apstrādāti tā, lai veidotu tādas kā sēdvietas.
Galu galā iekšējais laukums, kas atrodas šajā puslokā, iespējams arī ir mākslīgi izlīdzināts. Tātad pastāv ļoti liela varbūtība, ka šeit tiešām ir veikti kādi reliģiskie rituāli. Te vēl varu tikai piebilst, ka daudzi ļaudis, kuri it kā spēj uztvert īpašus strāvojumus un izjūtot dažādas enerģijas plūsmas, apgalvojot, ka šī vieta esot ļoti īpaša ar savu enerģijas starojumu.
Šie nostāsti un apgalvojumi, kā arī vēsturnieku apkopotā informācija, šo vietu ir padarījuši slavenu. Ik gadu uz šejieni ierodas, gan tūristi, gan dažadi kosmiskās un zemes enerģijas ķērāji. Šodien gan šeit valda īsts klusums. Nu nevienas dvēseles nemanu izņemot putnus. Pēc brīža gan secinu, ka esmu kļūdījies. Te ne no kurienes uzrodas fotogrāfu pārītis, bet vēl pēc brīža neliela tūristu kompānija. Tātad tomēr neesmu es šeit viens pats!
Skatos ka daži no viesiem mēģina sameklēt vietiņas kur apgulties un šķiet, ka tie te ieraušies smelt Kokino enerģiju. Arī es apsēžos vienā no akmens sēdekļiem ar domu, ka varbūt ko sajutīšu. Patiesībā sajutu arī! Akmeņi pa dienu ir sasiluši un tagad, kad sāk krēslot un kļūst vēsāks, tie izdala patīkamu siltumu.
Te arī secinu, ka mēs: daži tūristi, fotogrāfi, es un putni nav vienīgās dzīvās dvēseles, kas atrodas šajā kalna virsotnē. Izrādās kopā ar mums uz akmeņiem sildās arī ķirzakas!
