Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Te nu esam nonākuši līdz notikumiem šeit Prekazā. Kā jau tikko minēju Prištinā notikušā tiesas procesā vairāki Kosovas atbrīvošanas armijas komandieri tika neklātienē notiesāti. Sekojoši Dienvidslāvijas varas iestādes deva rīkojumu milicijai notvert notiesātos un 1998. gada 22. janvārī tika rīkotas specoperācijas, kuru ietvaros tika aplenktas šo komandieru dzīvesvietas. Šāda operācija notika arī šeit Prekazā, bet tā izgāzās, jo Adems Jašari, kurš uz to brīdi bija Drenicas apgabala vienību komandieris bija devies operatīvajā uzdevumā uz kalnos esošo Ačarevo ciemu. Jau pāris dienas vēlāk netālu no Prekazas Likošānu ciemā notika sadursme starp Dienvidslāvijas miliciju un Kosovas atbrīvošanās armijas cīnītājiem, kā rezultātā bojā gāja divi miliči. Šim notikumam uzreiz sekoja atbilde. Nākamajā dienā operācijas, kuru nodēvēja par „ Kauja pie septiņiem ozoliem” Dienvidslāvijas milicijas un armijas vienības ar vairāk, kā 40 tanku un kaujas helikopteru palīdzību aplenca Likošānu un kaimiņos esošo Čirazas ciemus. Izcēlās nežēlīga kauja starp Kosovas atbrīvošanās armijas cīnītājiem un Dienvidslāviajs milicijas un armijas vienībām.  Protams, ka albāņu cīnītāji nespēja pretoties šādam pārspēkam un pavisam drīz tika aplenkti pie tā dēvētajiem Septiņiem ozoliem un pavisam drīz tie visi bija nogalināti. Ar to viss nebeidzās! Baidoties, ka Likošānu ciema mājās vēl paslēpušies albāņu kaujinieki, Dienvidslāvijas armijas tanki ar apšaudīja ciema mājas. Apšaudes rezultātā gāja bojā 24 mierīgie iedzīvotaji, kas uz to brīdi bija lielākais civilo upuru skaits Kosovas konfliktā. Par laimi lielākā daļa ciema iedzīvotāji bija paspējuši aizbēgt uz kalniem pasargājoties no neizbēgamas nāves un tie spēja patāstīt paziņām, vēlāk pressei, par to, kas tad šeit īsti notika. Sabiedrības rezonanse bija ļoti assa un saspīlējums Kosovā pieauga.

Tā, kā vietējo Kosovas atbrīvošanas armijas vienību komandieris bija Adems Jašari, Dienvidslāvijas varas iestades nolēma viņu likvidēt. Pēc pāris nedēļu operatīva izlūkošanas darba Dienvidslāvijas specdienesti saņēma informāciju, ka 5. marta vakarā iespējams notiks Kosovas armijas komandieru saiets Adema Jašari mājā, Prekazas ciemā. Un tā 1998. gada 5. martā tika uzsākta iespaidīga specoperācija. Līdzīgi, ka tikko minētajā Likošānu ciemā Dienvidslāvijas milicijas un armijas vienības ar smagās militārās tehnikas palīdzību jau otro reizi aplenca Prekazas ciemu un sāka tā apšaudi. Patiesībā Kosovas atbrīvošanās armijas komandieru sanāksme uz to brīdi bija jau beigusies un visi komandieri Prekazu jau bija pametuši, un ciemā bez mierīgajiem iedzīvotājiem un Adema Jašari lielās ģimenes locekļiem bija palikuši tikai daži Adema Jašari līdzgaitnieki. Tad nu viņi un daži no Jašari ģimenes vīriem uzsāka nevienlīdzīgu cīņu ar negaidītajiem uzbrucējiem. Operācija ievilkās gandrīz divu dienu garumā un tikai 7. martā Dienvidslāvijas vienībām izdevās ieņemt ciema mājas. Vēlāk daži no dzīvi palikušajiem aculieciniekiem stāstījuši, ka šajā dienā nežēlīgi tika noslepkavoti vairāki ciema iedzīvotāji un visi Ašari ģimenes locekļi, tajā skaitā bērni sievietes un vecīši (skaitļus jau minēju).

Par to dienu notikumiem šodein šeit liecina šīs ēkas kuras, kā jau minēju ir nosegtas ar speciālām nojumēm. Tagad te ir izveidots tāds, kā muzejs, kur iespējams pastaigāt gar sašautajām mājām un apskatīt dažādas kauju gaitā sabojātas sadzīves lietas. Pie vienas no ēkām stāv ložu sacaurumots traktors. Ēku sienas vietām rotā lielkalibra šāviņu atstātās pēdas. Var manīt, ka dažās no ēkām bija plosījies uguns. Jā, šādā situācijā izdzīvot ir tik pat kā neiespējami un tomēr bija cilvēki kuri pēc apšaudes izdzīvoja, un tos jau vienkārši nošāva serbu miliči vai armijnieki. Kāds no Dienvidslāvijas armijas karavīriem vēlāk stāstījis, ka it kā kādā apšaudes pauzē esot panākta vienošanās, ka bērni, sievietes un vecīši tikšot izlaisti, un daži patiešām esot pārgājuši uz ēkām, kur albāņu karotāji neesot bijuši, bet kaujas noslēgumā arī šeit visi tika atrasti nogalināti. Pastāv versija, ka kāds no Dienvidslāviajs vienību komandieriem esot devis rīkojumu nogalināt visus Ašari ģimenes locekļus bez izņēmuma.

Tāda lūk drūma vēsture šai vietai. Te nu mēs izmetam pāris loku starp sagarutajām ēkām un atgriežamies pie memoriāla, kurš izveidots ielejā, ielas pretējā pusē un uz kuru ved no sarkana granīta plāksnēm veidots celiņš. Šķiet, ka tas simbolizē šo kritušo ļaužu pēdējo ceļu no mājām uz atdusas vietām.

Jā, šeit memoriāla centrā patiešām ir izveidota kapsēta, kurā ir apbedīti visi šī notikuma upuri. Aplūkojot uzrakstus uz kapu plāksnēm tiešām redzam, ka lielākā daļā upuru ir no Ašari ģimenes. Atrodam arī divas plāksnītes kuras liecina, ka šeit apglabatas divas meitenes: 7 gadus vecā Blerina Jašari un 8 gadus vecā Fatime Jašari.

Patiesībā braucot pa Kosovu jau vairākās vietās manījām dažādas piemiņas vietas un kapsētas, kurās apglabāti 1998-1999. gadu upuri. Līdzīgs memoriāls, kā šeit Prekazā esot arī jau pieminētajā Likošānu ciemā un daudzās citās vietās, un tomēr šis memoriālais komplekss šeit Prekazā varētu būt pat pats nozīmīgākais Kosovā. Prekaza ir tāds, kā simbols kosoviešu cīņai par brīvību. Mūsdienās šeit notiek dažādi pasākumi, kas saistīti ar karā kritušo piemiņu. Arī ikdienā šeit ierodas veselas grupas skolnieku un dažādu organizāciju pārstāvju.

Šodien gan tāda mierīgāka diena esot un ļaužu plūsma neesot liela, saka blakus kompleksam esošās kafejnīcas bufetniece. Šodien uz šejiemi vairāk dodas ģimenes. Te arī, kafejnīcā malkojot kafiju, satiekam jaunu albāņu ģimeni. Ģimenes galva vārdā Hašims izrādās ir visai runīgs un pārmij ar mums pāris vārdu. Teikšu tā, ka tieši no viņa arī uzzinājām daudz ko par šeit un citur Kosovā notikušo. Hašims tajos laikos esot bijis vēl azs puika, bet labi atceras kas notika, jo pašam nācās kādu laiku padzīvot bēgļu nometnē. Tagad Hašims dzīvojot Vacijā un šodien esot atvedis savu ģimeni uz šejieni lai pastāstītu viņiem kaut ko par savas dzimtenes vēsturi. Uz jautajumu, vai viņš plāno atgriesties Kosovā, Hašims atbild ka noteikti. Viņš jau tagad uz šejieni sūtot Vācijā sapelnīto naudu lai varētu pabeigt būvēt savu ģimenes māju un kad tā tiks pabeigta viņš plānojot šeit atvērt savu biznesu, un ar visu ģimeni atgriesties. Tādu kā viņš esot vairums no kosoviešiem, kuri tagad dzīvojot un strādājot ārzemēs. Galvenais lai šeit būtu droši un valdītu miers, pebilst Hašims. Jā, te nu es iedomājos par mūsu tautiešiem, kuri arī ir izklīduši pa pasauli darba meklējumos un jāsaka godīgi, ka mūsējie ārzemēs dzīvojoši ir daudz skeptiskāk par albāņu klaidu biedriem noskaņoti. Kāpēc tā?  Ņemot vērā, ka mūsējie trimdā devušies no valsts, kura ir daudz labāk situēta kā Kosova. Kosovu ta pavisam nesen plosīja karš, bet Latvijā kara nav bijis kopš 1945. gada!

Mitrovica (albāņu krasts).

 Prekazu esam apskatījuši un zināšanas par neseno Kosovas vēsturi papildinājuši. Tagad varam doties uz Ziemeļkosovas lielāko pilsētu Mitrovicu. Pēc kādas nepilnas pusstundas brauciena jau nonākam Mitrovicas pilsētā. Pirmais ko šeit darīsim, apskatīsim Mitovicas dienvidu daļu, tā saucamo albāņu daļu un pēc tam šķērsosim tiltu un izmetīsim loku pa pilsētas ziemeļu daļu, tātad serbu daļu. Jā, šo pilsētu divās daļās dala Ibaras upe un tās dienvidu krastā dzīvo gandrīz tikai albāņi, bet ziemeļu krastā gandrīz tikai serbi. Kāpēc tā? Par to pēc mirkļa pastāstīšu.

Savu auto atstājam laukumā pie Mitrovicas galevenās mošejas, kura burtiski tagad tiek gatavota atklāšanai. Var manīt, ka pie mošejas ēkas norit aktīva rosība un tiek veikti pedējie apdares darbi un uzstādītas dekorācijas. Šī ir tā  dēvētā Isa Beja mošeja, kura pēc atklāšanas būs pati lielākā mošeja Kosovā. Zīmīgi, ka šīs mošejas celtniecību palīdzēja finansēt Turcijas pilsētas- Stambulas muftiāts. Jāsaka, ka tieši turki ir tie kas atveda uz Balkāniem islama ticību. Pirmīt jau stāstīju par vēstures gaitu un minēju Kauju par Kosovu pēc kuras Kosova, Metohija un vairākas līdz tam serbu kontrolētas teritorijas nonāca Turcijas pakļautībā. Vēlāk 1381. gadā turki ierodas tā laika Albāņu karalistē un sākotnēji atbalsta albāņu karali Topiju karā pret nepakļāvīgajiem kaimiņu kņaziem. Sekojoši Albānija kļūst par īstu karalauku karā starp turkiem un venēciešiem. 1385. gadā jau notiek sadursmes starp albāņu kņaziem un turku armiju un tajā pat gadā notiek vēsturē labi zināmā kauja „Kauja pie Savres”, kurā pret turkiem cīnījās jau serbu un albāņu kņazu apvienotais karaspēks. Šajā kaujā turki gūst spīdošu uzvaru un sekojoši albāņu un lielākā daļa serbu zemes nonāk ilgstošā turku osmaņu kontrolē.