Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Šeit jāpiebilst, ka tajos laikos karalistes, jeb valstis netika veidotas pēc nacionālās piederības principa. Vienā karaļvalstī varēja dzīvot vairāku tautību ļaudis un visi viņi bija karaļa padotie. Toties nozīmīgu lomu spēlēja reliģiskās piederības faktors. Sākotnēji ir lielākā daļa serbu, ir liela daļa albāņu tautības ļaužu piekopa kopīgas kristiešu tradīcijas un pakļāvās romas baznīcas likumiem.  Jāpiebilst gan, ka liela daļa albāņu ilgstošu laiku palika uzticīgi savu senču mitoloģijai, tā teikt kristiešu izpratnē tie bija pagānticīgie. Baznīcas šķelšanās periodā notika izmaiņas. Kā zinām serbi diezgan labprātīgi pieņēma šķelšanās rezultātā radušos pareizticību un tas pamatā saistīts ar to, ka to tā vēlējās Bulgārijas un vēlāk Serbijas monarhi, kuri nevēlējās pakļauties Romas vai Konstantinopoles priesteru un turienes valdnieku uzspiestajiem, jeb lobētajiem noteikumiem. Tur pretī albāņu tautības ļaudis ne visai labprāt pieņēma pareizticību. Protams, laika gaitā izveidojoties Dižajai Serbijai tās politisko dzīvi un likumus regulēja monarhiem pietuvināti ļaudis vai radi, kuri pārsvarā bija serbiem piederīgi un pareizticīgie. Attiecīgi veidojās valsts un pilsētu elite, kurā dominēja serbi. Sekojoši noritēja sabiedrības noslāņošanās, kā rezultātā serbi dominēja visās sabidriskajās sfērās, bet albāņi tika atstumti, kā zemāka slāņa ļaudis.  Tā laika gaitā radās situācija, ka albāņu ļaudis pameta pilsētas un pārcēlās uz kalnu rajoniem, kur nodarbojās ar lauksaimniecības darbiem, bet pilsētu iedzīvotāji parsvarā bija pareizticīgio serbu vai citu slāvu tautību piederīgie.

 XIII g.s. sākumā mūsdienu Albānijas teritorijā tiek izveidota pirmā albāņu kņaziste Arbērija, kuru sākotnēji pārvaldīja ne albāņu valdnieki, bet vēlāk 1368. gadā Albānijas kņazistes troni ieņem pirmais albāņu tautības kņazs Karls Topija, kurš vēlāk tiek pasludināts par Albānijas karali. Šeit gan jāpiebilst, ka šīs albāņu karalistes satāvā atradās tikai neliela daļa no to laiku pārsvarā albāņu apdzīvotajām teritorijām.   Sekojoši XIV g.s. beigās  liels skaits albāņu no serbu karaļu valdījumā esošās Kosovas un Metohijas emigrē uz Albānijas karalistes teritoriju, bet lielākā daļa albāņu tomēr paliek uz vietas. Par šo laiku vēsturnieki vēl jo projām diskutē un jautājums ir: kuras tautības pārstāvju to laiku Kosovā un Metohijā bija vairāk, serbu vai albāņu?  Viena lieta gan ir skaidra, ka albāņu priekšteči šajās zemēs dzīvoja jau krietnu laiku pirms tam, kad šeit ieradās slāvi. Tātad slāvi- serbu prieksteči šeit ieradās un apmetās albāņu priekšteču zemēs.

Tā nu apspriežot Kosovas vēstures jautājumus esam nonākuši Skenderajā un nogriežamies uz ceļa, kurš ved neliela ciema Prekaz virzienā. Vēl kādi 5 kilometri brauciena un aiz pagrieziena parādās memoriālais komplekss. Tātad esam nonākuši Prekazā. Prekaza šodien ir viena no nozīmīgākajām vietām, kura saistīta ar nesen notikušo Kosovas konfliktu un ja vēlaties labāk izprast Kosovas jauno laiku vēsturi tad noteikti uz šejieni ir jāatbrauc. Pirms dodamies aplūkot memoriālu izmetīsim loku pa pašu ciemu, kurā var redzet vairākas sagrautas ēkas, kuras tagad nosegtas ar speciālām nojumēm. Patiesībā arī šīs ēkas ir šī memoriālā kompleksa sastāvdaļa un šodien kalpo, kā brīvdabas muzejs. Jā muzejs, bet muzejs, kurš saistīts ar pavisam drūmiem notikumiem.

Kas tad šeit īsti notika? Īsi sakot šajā ciemā un tieši šajās ēkās tika nogalināts Kosovas albāņu, šodien jau nacionālais varonis, Adems Jašari, viņa ģimene un vairāki ciema iedzīvotāji. Kopumā Dienvidslāvijas milicijas un armijas operācijas gaitā tika nogalināti 52 cilvēki, kuru starpā bija 18 sievietes, desmit bērnu (no 5 līdz 16gadu veci) un 9 vecāku gadu gājuma ļāudis. 46 no nogalinatajiem cilvēkiem bija Adema Jašari ģimenes un radinieku pārstāvji, tajā skaitā arī pats Adems.

Pirms pastāstīt kas tad īsti bija šis Adems Jašari un ar ko viņš izpelnījies kļūt par Kosovas albāņu varoni nāksies atkal pievērsties vēsturiskiem notikumiem, tikai šoreiz nedaudz pārlēksim uz pavisam neseno vēsturi, kura saistīta ar notikumiem pagājušā g.s. deviņdesmitajiem gadiem. Šī perioda notikumiem jau īsi pieskāros iepriekšējā stāsta daļā, bet tagad lai labāk izprastu situāciju nāksies nedaudz atkārtoties un izklāstīt tos nedaudz plašāk.

Un tātad, kā jau zināms astoņdesmito gadu beigās sākās neatgriezeniski vēsturiski procesi, kuri  noveda pie PSRS un bijušās Dienvidslavijas sabrukuma. Viena pēc otras Dienvidslāvijas republikas pasludināja savu neatkarību, kam sekoja vairāki konflikti un kari jaunizveidotajās valstīs: Slovēnijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercogovinā. Šajā pat laikā Dievidlsavijas dominējošajā republikā Serbijā balstoties uz nacionālistisku ritoriku pie varas nāca nacionālistiski noskaņoti politiķi, kuru mērķis bija saglābt ko var no tā, kas palicis pāri no bijušās Dienvidslāvijas un izveidot vienotu lielu Serbiju. Uz to brīdi, vēl Dienvidslāviajā, kurā absolūti dominēja serbi pie varas nāca Lielserbijas idejas piekritējs Slobodans Miloševičš, kura valdīšana uzreiz noveda pie kariem jau minētajās republikās. Tā, kā Kosovai uz to brīdi nebija pilntiesīgs republikas statuss šeit notikumi norisinājās nedaudz savādāk. Ir arī otrs nozīmīgs faktors ar ko kosova atšķīrās no pārējām  Diendidslāvijas subjektiem un tas tas tas, ka Kosovā lielākā daļa iedzīvotāju bija albāņi un albāņiem pēc būtības uz to brīdi jau ir sava valsts- Albānija.

Sākotnēji Kosovas albāņi pat nesapņoja par neatkarību vai pievienošanos Albānijai un tie pieprasīja tikai lielākas autonomijas statusu,kā ietvaros  būtu iespējams pilnvērtīgi iegūt  izglītību un vest dokumentāciju dzimtajā valodā. Pretēji vairumam Kosovas iedzīvotāju vēlmēm Slobodans Miloševičš 1989. gadā Dienvidslāvijā organizēja referendumu, kura mērķis bija mainīt konstitūciju, kā rezultātā Kosova nevis iegūtu lielāku autonomiju, bet tieši pretēji zaudētu jau uz to brīdi esošās tiesības. Protams, ka lielākā daļā serbu nobalsoja par izmaiņām konstitūcijā un tajā pat gadā tika likvidēts Kosovas autonomijas parlaments, tika slēgts Kosovas radio un aizliegtas Tv pārraides albāņu valodā. Vēl jo vairāk! Tika slēgtas lielākā daļa klašu skolās, kurās bērni mācījās albāņu valodā, bet mācības augstskolās tika pārvestas tikai serbu valodā. Jā, un tas viss notika Kosovā, kur vairāk kā 80%  iedzīvotāju bija albāņu!

Protams, ka tas izraisīja neapmierinātību albāņos un tie izgāja ielās, un protestēja. Savukārt pret protestētājiem tika pielietots brutāls spēks un milicijas operāciju gaitā gāja bojā vairāki cilvēki. Situācija pasliktinājās ar katru dienu! Kosovieši notikumu gaitā izveidoja savu pagrīdes parlamentu, bet Slobodans Miloševičš izsludināja Kosovā ārkārtējo stāvokli. Tieši šajā laikā sabiedrībā radās ideja par Kosovu, kā neatkarīgu valsti, vai Kosovas pievienošanu Albānijai. 1991. gada 22.septembrī Kosovas parlaments, kura darbību Dienvidslāvijas un Serbijas valdības pasludināja par nelikumīgu, nobalsoja par Kosovas neatkarību. Sekojoši Kosovā tika sarīkoti: referendums par neatkarības deklarācijaias apstiprināšanu un  pirmā prezidenta vēlēšanas, kurās uzvaru guva mēreni noskaņots, tautā uzticību ieguvušais politiķis  Ibrahims Rugova (Par Rugovu jau stāstīju stāsta pirmajā daļā).