Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Jau iepriekšējā stāsta daļā neslēpu savu izbrīnu par iespaidīgajiem būvniecības apjomiem Kosovā un šodien atkal sastopamies ar to pašu. Tā nu lēnā garā ripojam kādus 20 kilometrus pa granti un putekļiem un nonākam līdz pagriezienam uz Vuštrijas pilsētu.

Te esam nolēmuši ieturēt īsu tējas pauzi un aplūkot pāris šīs pilsētas vēsturiskos objektus. Pilsēta pati par sevi līdzinās vakar redzētajai Ferizaji tikai tā varētu būt pat haotiskāka. Īpaši amizanti šeit atkal izskatās kabeļu mudžekļi uz stabiem. Tā vien nevaru saprast vai tie ir telekomunikāciju, vai elektrības kabeļi! Varbūt, ir tie, ir otri kopā uz vieniem stabiem.

Pilsetas nosaukums Vuštrija (Vushtrria albāniski) serbiski Вучитрн celies no vārda Вучији трн, kas serbu valodā nozīmē vilku plūme (Latvijā dēvē ērkšķu plūme) un to šajā apkārtnē esot bijis cik uziet. Patiesībā šī ir pilsēta kurā kādu laiku atradies serbu kņaza Georga Brankoviča (jau iepriekš pieminētā Vuka Brankoviča pēcteča) tronis un tas atradies cietokšņa, kurš tapis jau karaļa Dušana valdīšanas laikā, teritorijā. Tagad no šiem nocietinājumiem maz kas ir palicis pāri. Faktiki ir saglabājie paris nocietinājuma sienu un viens no cietokšņa torņiem, kuru šeit dēvē par Vojinoviča torni (Vojinovića Kula) un tas tagad atrodas vairāku ēku ielenkumā pašā pilsetas centrā pie centrālā skvēra, jeb gājēju ielas. Patiesībā gribējām šo vēsturisko celtni apsekot tā nopietnāk, bet izrādās, ka tā teritorij šodien apmeklētājiem ir slēgta. Neko darīt! Ja nu reiz esam šeit pilsētas centrā tad varam ieturēt plānoto kafijas pauzi.

Mūsu plānus apmesties tepat blakus esošajā kafejnīcā iztraucē pēkšņi ieradušies policisti! Izrādās, ka esot saņemts anonīms zvans par it kā blakus esošajā veikala ēkā ievietotu spridzekli. Nekas mums neatliek, kā doties kādu kvartālu tālāk un sameklēt citu kafejnīcu. Vietējie iedzīvotāji gan ne īpaši pakļaujas policistu aicinājumam un ne labprāt pamet apkārt esošās ēkas. Šķiet ka šos nesenā kara rūdītos ļaudis kaut kāds nieka spridzeklis, kaut kur veikalā absolūti nebiedē.

Pēc nelielās kafijas pauzes dodamies talāk.Izrādās, ka izeju uz pilsētas ziemeļu pievārti nav nemaz tik viegli atrast, jo lielākā daļa centrālo ielu ir slēgtas remonta darbu dēļ un nākas lavierēt pa haotiskajām, šaurajām pilsētas ieliņām. Jā, pilsētas centrālajā daļā ielu plānojums lielāko ties ir saglabājies tāds, kāds tas bijis turku valdīšanas laikā.

Ja reiz esmu pieskāries turku laikiem, tad pavisam īsi paturpināšu vēstures tematiku. Kā jau iepriekš minēju pēc kaujas par Kosovu kurā turki guva nevisai pārliecinošu uzvaru Vuks Brankovičš parakstīja līgumu ar Turciju par pakļautību sultānam, bet patiesība ne visai ievēroja šī līguma nosacījumus. Tas gan viņu nepepasargāja no citu serbu valdnieku apvainojumiem nodevībā. Galu galā arī turku pacietības mērs bija galā un 1396. gadā Vuks Brankovičš tika padzīts no saviem valdījumiem, un  jau pēc gada mira trimdā. Tajā pat laikā pārējās serbu teritorijas uz ziemeļiem un rietumiem no Kosovas daudz maz palika serbu valdnieku kontrolē. Cenšoties pasargāties no pilnīgas turku ekspansijas, jau kādu laiku vēlāk, Vuka dēls Georgijs Brankovičš kopā ar savu tēvoci karaļa Lāzara pēcteci Stefanu Lazareviču nosūtīja savus karavīrus palīgā sultānam Bajizadam I cīņā ar Tamerlana armiju, bet jau 1426. gadā abi parakstīja līgumu ar ungāru karali Zigismundu, kā rezultātā Serbijai bija jākļūst par Ungārijas vasaļvalsti. Protams tas turkiem nepatika un jau nākamajā gadā līgums ar ungāriem tika lauzts un Serbija atkal maksāja nodevas Turku Osmāņu imperijai un pilnīgi pazaudē kontroli pār Kosovas, un Metohijas teritorijām un Kosova igstošu laiku uz vairākiem gadsimtiem nokļūst Turku Osmāņu imperijas valdījumā. Tikai 1688. gadā turku austrišu karā uz pavisam īsu brīdi Kosovu ieņem Austrijas karaspēks, kura rindās karoja arī serbi. 1689. gadā turki austriešus padzen un Kosova Turcijas pakļautībā atrodas līdzpat 1912. gadam kad norisinājās Pirmais Balkānu karš.

Tā nu lēnām seko iela aiz ielas un nonākam palielā krustojumā Vuštrijas pievārtē. Šeit arī atrodam otru šīs pilsētas vēsturisko objektu, kuru plānojām apskatīties. Tas ir tā saucamais Vojinoviča tilts (alb:Ura e Vojnoviçit serb: Војиновића мост). Jau iepriekš minēju Vojinoviča torni, tagad atkal Vojinoviča tilts. Kas tad ir šis Vojinovičš? Izrādās, ka Vojinovičš bija vietējais kņazs, kurš šajā apkārtnē valdījis XIII g.s.vidū, karaļa Dušana laikā. Cik sapratu no kadā rakstā lasītā šis kņazs esot figurējis vairākās leģendās un pateicoties tām viņa vārdā arī nosaukts gan šis tilts, gan iepriekš redzētais cietokšņa tornis. Otra versija ir, ka šis tilts pāri Sitnicas upei ir uzbūvēts paša Vojinoviča vadībā.

Tagad šis tilts faktiski atrodas uz sauszemes un upe zem tā jau sen, vismaz pāris gadsimtus vairs netek, jo tā vairākkārtēju plūdu rezultātā izmanījusi gultni un tagad atrodas gandrīz pus kilometru uz rietumiem no šī senā tilta. Patiesībā līdz pat 1990. gadam, kad Vojinoviča tilts tika pasludināts par Serbijas republikas kultūras un vestures pieminekli, vecā upes gultne pie tilta esot kalpojusi, kā izgāztuve. Sekojoši vecā gultne tika aizbērta un zeme izlīdzināta un laukums abpus tiltam tika izmantots kā lietotas lauksaimniecības tehnikas stāvvieta. Pēdējos gados tilta apkārtne ir savesta kārtībā un pie paša tilta ir ierrīkots restorāns.

Prekaza (Prekaz) Adems Jašari.

Vuštrijā esam pabijuši, ieplānoto esam apskatījuši un varam turpināt ceļu uz Mitrovicu. Patiesība ne uz reiz pa taisno. Lai labāk izprastu pēdējo pāris desmitu gadu notikumus mums jāizmet neliels loks sāņus, rietumu virzienā. Tātad dodamies uz Skenderaju, jeb Srbicu (serbu valodā) kuras pievārtē atrodas viens no nozīmīgākajiem ar pavisam nesenās vēstures notikumiem saistītais objekts.