Kosova 1. daļa: Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština10

Dažas no vecpilsētas mošejām esam apskatījuši un tagad, kamēr vēl nav satumsis, dodamies pameklēt kaut ko no krisiešu mantojuma. Jāsaka gan, ka Priština nevar padižoties ar lielu skaitu kristiešu baznīcām un klosteriem. Tādu te ir pavisam maz.

Svētā Nikolaja baznīca un klosteris.

 Viens no nozīmīgākajiem kristiešu objektiem bez jau pieminētās Mātes Terēzes katoļu katedrāles šeit ir Svētā Nikolaja serbu pareizticīgā baznīca un klosteris, kuri atrodas šeit pavisam netālu, pakalnē esošajā Velušas rajonā.

Turp arī dodamies. Pa ceļam nākas šķērsot vairākus visai haotiskus, bet interesantus kvartālus. Šeit ir tāds arhitektūras mikslis, ka grūti to izstāstīt. Vienā koteilī atrodas, gan senas, gan sociālisma laiku, gan mūsdienās būvētās ēkas.

Pa starpu tam visam uz ielām saglabājušies vairāki elektrības, vai telefonu stabi, kuru galotnēs atrodās īsti kabeļu mudžekļi. Šķiet, ka nav nozīmes, vai šie stabi paredzēti elektro instalācijas kabeļiem, vai sakaru kabeļiem. Uz viena staba tiek karināts it viss!

Vēl pāris kvartālu un esam nonākuši līdz Svētā Nikolaja klosterim. Tepat aiz stūra piekalnītē tas ir. Uz pirmo acu uzmetienu šķiet, ka nekas neliecina par to, kas šeit notika 2004.gadā, grautiņu laikā. Ēkas izskatās veselas un sakoptas, jo tās pavisam nesen tika atjaunotas. Pašā klostera teritorijā gan netiekam,  jo ir jau vēls un baznīcas kalpotāji visus vārtus ir aizslēguši. Tātad nākas mums šo klosteri aplūkot pāri žogam. Tas gan nav viegli izdarāms, jo tā mūra žogi ir visai augsti un tā īsti pāri tiem neko nevar saskatīt. Redzam tikai ēku augšējos stāvus un torņus.

Kas notika 2004. gadā? Par to pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, jo tā  iemesli vairāk ir saistīti ar notikumiem Mitrovices pilsētā, Kosovas ziemeļos, kurp rīt mēs arī dosimies. Tagad īsāk sakot pieminēšu, ka tad notika starp etniskas sadursmes, starp serbiem un albāņiem, kā rezultātā cieta vairāki cilvēki no kuriem astoņi gāja bojā. Sadursmēm sekoja arī grautiņi un vandālisma rezultātā cieta arī vairākas dzīvojamās ēkas un reliģiskās celtnes. Tika izpostītas vairākas baznīcas Kosovā, kā arī mošejas Mitrovices apkārtnē- Ziemeļkosovā un kaimiņu Serbijā. Šie grautiņi negāja secen arī Prištinai. 2004. gda 18. martā satrakojies, radikāli noskaņotu albāņu jauniešu pūlis ielauzās Svētā Nikolaja klosterī, aizdedzināja tā baznīcu un vairākas palīgēkas. Klostera kalpotāji un iemītnieki bija spiesti pamest degošo klosteri un patvērumu meklēja netālu esošajā Grāčanicā, kuru pārsvarā apdzīvo serbi.

Kamēr apstaigājām vecpilsētu un nonācām līdz šim klosterim saule jau noslīdējusi tuvu apvārsnim. Tātad laiks dotie uz viesnīcu un atpūsties pēc visai intensīvas ceļojuma dienas.

No Velušas rajona dodamies lejup centra virzienā. Pa ceļam atkal nākas šķērsot vairākus tā saucamās vecpilsētas kvartālus. Patiesībā šī pilsētas daļa maz atgādina vecpilsētu, jo lielākā daļa ēku šeit ir uzbūvētas sociālisma laikos un tagad. Vienīgais kas šeit ir saglabājies, tas ir sarežģītais, nevienmērīgais ielu izvietojums. Vietām tās ir pavisam šauras! Šeit pa ceļam uzejam arī pāris nelielas mošejas. Šķiet, ka katrā rajonā šeit ir sava, lielāka vai mazāka mošeja.

Droši vien daudziem šis haoss šeit var nepatikt un tā tas noteikti ir, bet vēlāk viesnīcā satiku foto makslinieku pāri, kurš ar tādu sajūsmu stāstīja par Prištinas vecpilsetas haotiskajām ieliņām! Kur vēl varot atrast tik daudz orģinālu detaļu un veidojumu? Kur  eiropā vēl var atrast pilsētu, kuras šaurajās ieliņās dzīves ritms neapstājas vēlu vakarā un pat naktī? Un tā tas šķiet arī ir! Vēlāk izmetot loku pa naksnīgajām Prištinas ieliņām satiku vairākas jauniešu un pat bērnu kompānijas, kuras nakts vidū spēlēja futbolu burtiski uz ielas starp mājām. Sastapu vecus vīrus, kuri čupojās bariņos un spēlēja domino, nardus, kārtis un vēl dažādas man nezināmas galda spēles. Sastapu arī jauno mīlnieku pārīšus, kuri ar velosipēdiem, mopēdiem un motorolleriem ieradušies vecpilsētas mazajos skvēriņos un tumšajos parciņos tusējas.