Sveicināti atkal! Lieta tāda, ka vasaras sākuma pabiju Eiropas jaunākajā neatkarīgajā valstī Kosovā un nedaudz paceļoju pa šo ļoti interesanto zemi, un tagad nolēmu par to nedaudz pastāstīt. Lielai daļai gan Kosova vairāk asociējās ar tur, pavisam nesen notikušajiem kariem un konfliktiem. Jāsaka gan, ka kopš tiem jau ir pagājuši vairāki gadi, kuru laikā Kosova ir stipri mainījusies. Tātad, tagad centīšos pastāstīt, kas tur notika un kas notiek šodien, un izklāstīšu to tādā veidā, kā to redzēju un kā es to saprotu. Sākotnēji gan nevarēju izvēlēties kādai tēmai rakstu pievienot, liktenstāstiem vai vēsturei un faktiem, bet šķiet ka atbilstošākais variants tomēr ir-Vēsture un fakti. Ja spokos būtu sadaļa tēma-ceļojumi, tad drošivien to pievienotu tur.
Kosova 1. daļa: Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština9
Un tātad! Ir maija vidus un Skopjes lidostā esmu sagaidījis savus ceļa biedrus ar kuriem došos uz Kosovu. No lidostas dodamies apskatīt Matkas kanjonu netālu no Skopjes, bet vakaru pavadām baudot Skopjes vakara dzīvi tās vecpilsētas ieliņās un krodziņos. Par Skopji šoreiz nestāstīšu, jo tai jau esmu veltījis savu rakstu „Skopje pilsēta ar ambīcijām”, kuru esmu publicējis jau iepriekš. Šodienas stāsts būs veltīts Kosovai un tā pirmajā daļā stāstīšu par ceļojumu līdz tās galvaspilsētai Prištinai un pašu Prištinu. Pa ceļam salīdzinoši saudzīgi pieskāršos arī vēsturiskām tēmām. Saudzīgi tādēļ, ka pēdējo gadu vēstures notikumi šajā zemē ir noritējuši visai smagi un dažādi ļaudis, gan pašā Kosovā, gan ārpus tās šos notikumus iterpretē visai atšķirīgi.
Nākamajā rītā pametam Skopji un dodamies jau Kosovas virzienā. Patiesībā Maķedonijas un Kosovas robeža atrodas pavisam netālu, tikai kādus 15 kilometrus uz ziemeļiem no Skopjes. Nepaiet ne pusstunda, kā esam nonākuši robežas pārejas punktā. Pirmais kas pārsteidz, šeit nav rindas, kā daudzviet citur uz robežām. Robežsardzes un muitas dienesti strādā ļoti operatīvi, gan Maķedoniešu, gan Kosovas pusē. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka muitnieki par mums neizrādīja nekādu interesi un pat nepārbaudīja mūsu auto bagāžas nodalījumu. Pajautāja kurp dodamies un vēršoties pret mani apvaicājās vai es turp dodos darba darīšanās. Sapratu, ka sākotnēji viņiem šķita, ka esmu kāds no miera uzturēšanās spēku darbiniekiem, kurš atgriežas no brīvdienām.
Pirms iebraukšanas Kosovā viens no robežas šķērsošanas punkta darbiniekiem pabrīdina lai mēs uzmanamies no ātruma kontroles radariem, kuri te esot ik uz soļa. Protams neiet runa par stacionārajiem, bet par policijas ekipāžām, kuras kontrolē ātrumu apdzīvotās vietās.
Kačanika (Kaçanik).
Tā nu sākam ripot pa Kosovas teritoriju. Garām slīd jau Kosovas kalni un ceļš ved pa upes ielejas gultni. Šķērsojam tiltu un sākas ciems. Un te nu pirmā tikšanās ar policiju! Nasks albāņu vīrelis izlec no auto un apstopē mūs. Ātrumu it kā neesmu pārsniedzis! Izrādās, ka es kā pastāvīgs Apvienotās Karalistes iedzīvotājs, kurā gaismas automašīnai dienas laikā nav jāieslēdz esmu aizmirsis tās ieslēgt Kosovā, kur tas ir jadara, kā lielākajā daļā citās Eiropas valstīs. Sāku jau stāstīt, ka dzīvoju valstī kur gaisman dienas laikā nav jālieto un tādēļ esmu tās aizmirsis ieslēgt, un ka eiro man pa rokai arī vēl nav, jo neesmu tos vēl iemainījis (apritē esošā naudas vienība Kosovā ir eiro). Policists saka- stop! Dont worry (neuztraucies)! Es no jums naudu vēl neprasu! Es vēlos jūs tikai pabrīdināt, ka Kosovā auto gaismām jābūt ieslēgtām arī dienas laikā un ja jūs apturēs kaut kur citur, tad iespējams jums tomēr nāksies samaksāt sodu 30 eiro apmērā.
Ok! Paldies par informaciju! Atvadāmies no laipnās policijas ekipāžas un turpinām ceļu. Esam ieradušies pirmajā lielākajā apdzīvotajā vietā Kosovā, aiz robežas ar Maķedoniju. Tā ir neliela pilsētiņa Kačanika. Patiesībā maģistrālais ceļš ved garām tās centrālajai daļai, bet mēs nolemjam nogriesties no tā un iebraukt centrā, kur ceram atrast kādu bankomātu kurā iegūt nedaudz eiro. Pilsēta nav liela un tās centrs atrodas tikai kādu pus kilometru sāņus no maģistrālā ceļa. Pilsētu šķērso upīte pa kuras ieleju mēs sekojam jau no robežas.
Šeit upes krastā arī noparkojam auto un izmetam nelielu loku pa pilsētas centru. Upes pretējā krastā atrodas sena cietokšņa mūri, bet pašā pilsētas centrā atrodas galvenā tās mošeja, kuru ielenc tirgus un veikaliņu pārblīvēti kvartāli. Šeit arī atrodam bankomātu. Patiesībā nedaudz šaubījos vai šādā provinces pilsētelē tādu vispār būs iespējams atrast, bet izrādās ka tādu te ir pat vairāki. Atgriežoties pie upes pamanām vairākus vīrus, kuri rūpīgi uzkopj krasta promenādi un lasa atkritumus no pašas upītes.
Patiesībā agrāk bieži biju dzirdējis un lasījis par katastrofālu bardaku-netīrību Kosovas un Albānijas pilsetās, un bija izveidojies tāds kā stereotips, ka tā tas arī ir. Tagad braucot jau cauri pirmajām apdzīvotajām vietām secinu, ka situācija nemaz nav tik kritiska. Jā, dažviet patiešām var manīt pamatīgu bardaku, bet tajā pat laikā var manīt, ka vairāki pagalmi un ceļa nomales ir salīdzinoši labi uzkoptas. Bieži var redzēt vietējos iedzīvotājus, kuri savāc atkritumus un lasa plastmasa pudeles gar ceļa malām. Arī šeit Kačanikā redzam, ka vietējā pašvaldība ir sākusi kaut ko darīt atkritumu problēmas risināšanai un uzkopj pilsētu. Vēlāk runājot par šo tēmu uzzināju, ka pēdējo gadu laikā Kosovā valstiskā mērogā tiekot daudz darīts lai sakoptu vidi un veidotu labāku priekštatu par valsti. Izrādās, ka valsts un pašvaldību organizācijas tiek iesaistītas dažādos projektos, kas saistīti ar vides problēmu risināšanu. Viena nozīmīgām lietām ir tas, ka tiek organizēta iepakojamā materiāla otreizējā pārstrāde un lielā daļā pilsētu ir izveidoti plastikāta un stikla pudeļu uzpirkšanas punkti. Ceļojot pa Kosovu turpmāk vairākkārt pamanījām, ka nabadzīgāki ļaudis nodarbojās ar pudeļu savākšanu un nodošanu. Zinu ka Vācijā, Skandināvijas valstīs un arī mūsu kaimiņos Igaunijā arī tiek organizēta tukšās taras uzpirkšana, un tukšas plastmasas pudeles gar ceļa malām nemetājās. Toties mūsu pašu Latvijā šī lieta šķiet vēl jo projām nav aktuāla un vēl mazāk tā ir aktuāla Apvienotajā Karalistē, kur problēmas ar atkritumiem un tīrību ar katru gadu pieaug.
Pie eiro esam tikuši, pie reizes kaut ko nopirkuši vietējā supermārketā un varam turpināt ceļu uz Prištinu. Nākamā pilsēta pa ceļam seko ir Ferizaji jeb Uroševaca (Kā to dēvē serbi). Patiesībā ja brauksiet pa Kosovu bieži saskarsieties ar faktu, ka pilsetām šeit ir divi nosaukumi. Viens nosaukums ir, kā to dēvē albāņi, bet otrs, kā devē serbi. Protams ir arī pilsētas kuras abās valodās skan vienādi vai līdzīgi. Arī uz ceļa norādēm apdzīvotās viets ir uzrakstītas abās valodās, bet bieži serbu un retāk albāņu uzraksti ir aizkrāsoti, dažkārt pat ar uguni izdedzināti. Šķiet ka pagaidām ceļazīmju bojāšana ir vienīgais fakts, kas liecina par albāņu un serbu savstarpējo attiecību problēmām. Par šīm problēmām gan parunāsim nedaudz vēlāk.
Ferizaji (Uroševaca).
Tuvojoties nākamajai pilsētai Ferizaji gar ceļa malām pamanām vairākas jaunbūves. Lielākoties tiek būvētas dažādas noliktavas un saimnieciskās ēkas. Rodas tāds iespaids, ka šeit notiek kaut kāds „ekonomiskais bums” un visi kaut ko būvē! Šeit īpaši jāizceļ degvielas uzpildes stacijas! To skaits šeit ir fantastisks! Šķiet ,ka uz katru ceļa kilometru ir pa degvielas uzpildes stacijai. Labi jau labi, ja ne gluži uz kilometru, tad uz diviem būs gan, bet pašās apdzīvotajās vietās tās var būt pat vairākas uz vienu kilometru distances. Starp citu, laikam degvielas cena Kosovā ir viena no zemakajām Eiropā un tā svārstās no 1.10 līdz 1.20 eiro par litru.
Nonākam līdz Ferizaji pilsētai un nogriežamies tās centra virzienā. Šeit pilsētas centrā esam nolēmuši ieturēt nelielu tējas pauzi. Atrodam stāvvietu, kurā tiek mazgātas automašīnas un nolemju, ka pa to laiku kamēr staigāsim pa centru un dzersim tēju jaunieši varētu nomazgāt mūsu auto, kurš pēc kārtīgām ekskursijām Maļedonijas laukos ir maigi sakot netīrs. Pajautāju cik tas maksās. Jaunietis saka, ka tas būs 2.50 eiro. Ok! Aiziet!
Tepat pretī pāri dzelzceļam arī atrodas pats pilsētas centrs. Pati Ferizaji ne ar ko īpašu neizceļas un izteikta vēsturiskā centra šeit nav. Pilsetas apbūve pamatā sastāv no ēkām, kuras tapušas vienotās Dienvidslāvijas laikā un pa starpu tām tiek būvetas jaunas ēkas. Jaunbūvju skaits ir pārsteidzošs.Taisnibas labad gan jāpiebilst, ka daļa no šīm būvēm ir iesāktas un to būvniecība ir apturēta vai nu naudas trūkuma vai nu kādu juridisku iemeslu dēļ. Skats kopumā ir visai haotisks. Škiet, ka būvju īpašnieks sāk būvet ēku un vēl īsti nav nolēmis kas tajā atradīsies. Tad viņam beidzas nauda un celtniecība tiek apturēta. Vēlāk nauda parādās un celtniecības darbi atkal norit līdz mirklim, kad atkal beidzas nauda un tā beidzas visai bieži, jo būvju īpašnieku ambīcijas biežāk ir apjomīgas un pieaugošas, kas izpaužās ēku lielumā un telpu plašumos (ģimenes mājai Kosovā visbiežāk ir vismaz 3 stāvi, bet dažkārt pat četri un pieci). Šeit un arī turpmāk ceļojot pa Kosovu bieži var manīt ēkas, kuru celtniecība nav pabeigta, bet to pirmajos stāvos jau atrodas veikali, auto servisi un dažādas darbnīcas. Tajā pat laikā augšējie stāvi ir tukši vai tajos daudz maz ir izbūvētas pāris istabas, bet pārējā ēka stāv bez logiem. Pie fasāžu apdares ir nonākušas labākajā gadījumā aptuveni 30% no šīm jaunbūvēm.
Šķērsojam dzelzceļu un iezmetam pavisam nelielu loku pa Ferizaji centrālo daļu. Kā jau teicu šeit nav izteikta vēsturiskā centra toties pašā centrā nelielā skverā brālīgi viena otrai blakus atrodas Ferizaji centrālā mošeja un pareizticīgo katedrāle. Jā, jocīgi! Ņemot vērā iepriekš iegūto informāciju par etniski reliģiskiem konfliktiem un karu Kosovā, tagad raugoties uz šīm divām brālīgi blakus stāvošajām reliģiskajām celtnēm rodas jautājums! Vai pa tiešām šo divu reliģiju pārstāvji viens otru šeit ir slapkavojuši un pakļāvuši genocīdam. Ja tā, tad kāpēc abas šīs ēkas ir veselas un nav izpostītas.
Tev patiks šie raksti
