Izmetam nelielu loku pa klostera teritorijas perifēriju un dodamies apskatīt pašu Uspenska katedrāli. Ieejot tajā satiekam pāris sievas kuras rosās un tīra dažādas statuetes un ikonu rāmjus. Līdz ko ienākam viena no baznīcas sievām mums diezgan nepieklājīgā tonī pavēsta, ka šeit nav atļauts fotogrāfēt. Atbildam ka labi zinām par šādu ierobežojumu. Domājam apskatīt baznīcas interjeru un ikonas, kuras šeit tiek uzskatītas par vienām no unikālākajām visā Serbijā un Kosovā. Baznīcas sieva uzbāzīgi un rūpīgi turpina mums sekot! Tāda sajūta, ka mēs būtu kādi zagļi un vēlētos ko nozagt šeit. Lai atbrīvotos no šīs sajūtas uzdodu pāris jautājumus mūsu skarbajai uzraudzei krievu valodā jo saprotu, ka šī serbu kundze diez vai kādā citā valodā ko sapratīs. Godīgi sakot arī krieviski šī kundze saprata maz, bet uz pāris jautājumiem tā ne visai gribīgi tomēr atbildēja. Principā es sapratu gandrīz visu, ko viņa mums pastāstīja serbu valodā, bet sapratu arī to, ka kundze ar mums tā īsti komunicēt nevēlās. Tādēļ pavisam drīz pametam šīs interesantās, bet ne visai viesmīlīgās svētvietas telpas un dodamies ārā no klostera.
Tepat pāri ielai pretī klosterim atrodam nelielu kafejnīcu, kurā arī ieturam ieplānoto tējas pauzi. Izrādās ka kafejnīcas samnieki ir serbi un ēdinkarte šeit pieejama tikai serbu valodā. Aiz bāra letes pie sienas neuzkrītoši izkarināts serbu nacionālais karogs. Tādus šur tur, bet nevisai bieži manījām arī pašā pilsētā pie dažām mājām. Pasūtam tēju un kafiju, kā arī dažas maizītes lai apmierinātu apetīti un pārceltu pusdienas uz vēlāku laiku. Pie reizes pārmijam pāris vārdu ar kafejnīcas viesmīli, kura mums pastāsta, ka serbu šajā pilsētā jau ir vairāk, kā albāņu. Kādu brīdi pēc kara baidoties no albāņu uzbrukumiem lielā daļa serbu bija pametuši savas mājas un devušies uz Serbiju, bet tagad daudzi ir atgriezušies un vēl turpina atgriezties Kosovā. Daudzi esot sapratuši, ka Serbijā kurp viņi bija devušies nevienam viņi neesot bijuši vajadzīgi un esot pamesti likteņa varā. Līdzko Kosovā nopietnas briesmas vairs nedraudēja lielā daļa bēgļu centās atgriesties savās mājās. Jā, daļa no bijušajām mājām esot bijušas izpostītas vai iznīcinātas, bet tagad ar kaut kādu Eiropas fondu atbalstu esot iespējams iegūt līdzekļus dzīvojamo platību atjaunošanai, kas arī stimulē šos ļaudis atgriesties mājās. Portams, ka ne viss ir ideālā kārtībā un savstarpēja neuztcība starp serbiem un albāņiem nekur nav pazudusi, bet kopējā situācija ar katru gadu tomēr kļūstot labāka.
Priština: kā provinces pilsēta kļūst par galvaspilsētu.
Ulpiānā un Gračanicā esam pabijuši un varam doties uz šīs dienas gala mērķi Prištinu. Gračanica faktiski atrodas Prištinas pievārtē un spriežot pēc celtniecības tempiem, un apjoma tā visai drīz kļūs par Prištinas priekšpilsētu.
