Kosova 1. daļa: Newborn. Jaundzimusī valsts Kosova un tās galvaspilsēta Priština10

Ja reiz pie vēsturiskās tēmas esam pieskārušies, tad noteikti der pieminēt Dardānus, kuri šo vietu un Kosovu apdzīvoja jau krietnu laiku pirms romiešiem. Vēsturnieki uzskata ļaudis seit runājuši dardānu valodā, bet vēlāk dardāņi sašķēlušies mazākās etniskās grupār starp kurām  lielākās bija frāķieši un ilīrieši. Savukārt ilīrieši tiek uzskatīti par mūsdienu albāņu priekštečiem. Tātad albāņu priekšteči šo teritoriju apdzīvoja jau pirms mūsu ēras un krietnu laiku pirms šeit ieradās romieši, un vēlāk slāvi. Šo faktu paturiet prātā,  jo turpmāk tas noderēs izpētot Kosovas vēsturi un konfliktus. Starp citu romiešu senos rakstos jau figurē vietējo iedzīvotāju apzīmējumi- dardāni un vēlākos rakstos II g.s. albāni.

Pēc Romas impērijas sabrukuma kādu laiku Kosovas teritorija atrodas Bizantijas valdījumā. 6.g.s. Balkānos notiek masveidīga  slāvu ekspansija, tajā skaitā slāvi ierodas arī mūsdienu Kosovas teritorijā. Sekojoši Balkānos izveidojas vairākas slāvu apmetnes un kopienas uz kuru bāzes pakāpeniski izveidojas vairākas nozīmīgas etniskas grupas starp kurām lielakās ir serbi un bulgāri. IX-XII g.s. bulgāru cari pakļauj gandrīz visus balkānus un izveido varenu Bulgārijas valsti. Tam seko vairāki kari starp Bulgāriju un Bizantiju. Ilgstošo karu rezultatā Bulgārija zaudē savu varenību un XII g.s. beigās sašķeļas mazākās valstīs-karalistēs. Viena no tām bija Raškas karaliste, kuras kontrolē vēlāk nonāk lielā daļa mūsdienu Kosovas teritorija. Tieši Raška kļūst par serbu nācijas un karaļvalsts šūpuli. Šajā laikā norit arī šķelšanās kristiešu baznīcā un serbi pieņem pareizticību, un tieši Kosovas un Metohijas teritorijās norisinas spilgtākie procesi saistībā ar serbu kristīšanu pareizticībā, un tieši Kosovā (Pejā)  atradās pirmā serbu patriarha rezidence.

XIII g.s. izveidojas varena Serbijas karaliste. XIV g.s. serbu kontrolē nonāk visai plašas teritorijas starp Egejas un Adrijas jūrām , un tie kontrojēja mūsdienu Kosovas, Melnkalnes, Maķedonijas un lielu daļu Grieķijas teritorijas. Šajā laikā Kosova kļūst par tās ekonomisko, politisko un kultūras centru. Vairākās vietās tiek uzbūveti klosteri, bet Prištinā atradās Serbijas karaļa rezidence. Serbu valdīšana šajā reģionā ilgst aptuveni 100 gadus līdz 1389. gadam, kad norisinās slavenā kauja „Kauja pie Kosovo poļe (битва на Косовом поле)” pēc kuras Kosova uz vairākiem gadsimtiem nonāk turku sultānu valdījumā.

Kas šajā laika posmā pirms Kosova nonāk turku valdījumā notiek ar tautām, kuras šeit dzīvoja pirms slāvu ekspansijas? Par to informacija ir visai skopa. Vietējie ilīrieši-albāņi uz to brīdi pārsvarā pagānticīgie vai Romas baznīcas piekritēji ne labprāt pieņēma pareizticību un tika pakļauti represijām. Tiek uzskatīts, ka vietējos iedzīvotājus slāvi-serbi pakāpeniski izspieda uz dienvidiem Adrijas jūras piekrastes virzienā un uz tuvējo kalnu reģioniem. Rezultātā Kosovas pilsētās iedzīvotāji pamatā kļuva slāvi-serbi, bet grūti pieejamos kalnu reģionos apmetās albāņi. Manuprāt tieši šajā vēstures posmā arī ir meklējamas saknes mūsdienu Kosovas konfliktam.

Gračanica.

Labi! Par seno vēsturi esam parunājuši un tagad varam doties tālāk. Tepat, pāris kilometru attālumā atrodas Gračanicas pilsētiņa uz kuru mēs arī dodamies. Kas tad tāds īpašs šajā pilsētiņā ir? Droši vien jau esat šo to dzirdējušī par pavisam neseno kara darbību un reliģiozi etniskajiem konfliktiem Kosovā, kuru rezultātā sākotnēji albāņi, bet vēlāk serbi tika pakļauti represijām un genocīdam.

1999.gadā Kosovā ar starptautisku organizāciju atbalstu, lai novērstu turpmākus konfliktus un pasargātu serbus no vardarbības reģionos un pilsētās, kurās dzīvoja pārsvarā serbi tika izvietoti startautiskie miera uzturēšanas spēki(KFOR) un izveidotas vietējās serbu pašpārvaldes. Lielākais šāds reģions atrodas Kosovas ziemeļos pie Mitrovices pilsētas, bet pārējie reģioni ir nelieli anklāvi kuri izkaisīti pa visu Kosovu. Pārsvarā šie anklāvi sastāv no viena vai dažiem  ciemiem un  pilsētām, kā tas ir arī šeit Gračanicā. Te būtu vietā neliels pavisam nesenās vēstures izklāsts par Kosovas konfliktu, bet par to pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, kad dosimies uz Mitrovici Kosovas ziemeļos. Tagad šeit apskatīsim vienu no Kosovas serbu pareizticīgo klosteriem un ieturēsim tējas pauzi kādā no Gračanicas sebu kafejnīcām.

Iebraucot Gračanicā pirmajā acu uzmetienā pat šķiet, ka tā nav serbu apdzīvota pilsēta! Uz ielām redzam ļoti daudz čigānu tautības ļaudis. Kāds varbūt iebildīs, ka albāņi ir ļoti līdzīgi čigāniem. Teikšu tā, esmu pabijis vairākās balkānu valstīs un jau esmu iemācījies atšķirt vietējos no čigāniem. Daudzi albāņi patiešām arī ir nedaudz tumšāki kā balkānos dzīvojošie slāvi, bet tajā pat laikā lelākā daļa albāņu izskatās pavisam eiropeiski un uz pirmo acu uzmetienu nebūs iespējams atšķirt, kurš ir albānis un kurš serbs. Tāpat daudzi serbi, maķedonieši un citi slāvi bieži ir tumšāki un varētu padomāt, ka tie ir albāņi, jeb pat čigāni. Īsāk sakot vairākus gadsimtus dzīvojot kopējā teritorijā tautas šeit ir sajaukušās un izteiktas vizuālās atšķirības starp albāņiem un serbiem būs salīdzinoši grūti atrast. Toties čīgānus atpazīt būs krietni vieglāk.

Pilsētiņa nav liela. Tai cauri ved viena centrālā iela gar kuru arī ir izvietojušies visi tās svarīgākie objekti. Tajā skaitā ir arī haotiskt tirgus, kurš ir viens no retajiem tirgiem  tuvējā apkārtnē, kurā iespējams nopirkt musulmaņiem aizliegto cūkgaļu. Sekojot pa šo ielu jau pa gabalu var manīt mūri uz kura isvietotas dzeloņdrātis. Sākotnēji varētu pat padomāt, ka aiz šī mūra atrodas cietums. Īstenībā šis mūris  jeb žogs norobežo Gračanicas pareizticīgo klosteri. Kāpēc uz tā ir dzeloņdrātis? Tās tur tika uzstādītas 1999. gadā lai pasargātu pareizticīgo klosteri no albāņu- musulmaņu uzbrukumiem. Jā, bija tāds laiks, kad arī Gračanicu aplenca starptutisko miera spēku armija un centās nepieļaut etniskās un reliģiozās sadursmes. Tad arī šis klosteris tika pakļauts pastiprinātai apsardzei un lai vandāļi netiktu tajā tā teritorija tika apjozta ar dzeloņdrātīm un pie tā tika izvietoti vairāki militārie posteņi. Tagad  pastāvīgo posteņu te vairs nav un par nemierīgo laiku atgādina tikai šīs dzeloņdrātis uz mūra. Ak jā! Pa retam pilsētā paralēli ar vairākām policijas ekipāžām var manīt kādu starptautisko miera spēku patruļas auto, bet  retāk bruņutransporieri.

Atstājam auto pie klostera vārtiem, izvairāmies no bariņa čigānu, kuri ubago naudu un dodamies aplūkot klosteri. Pie tā vārtiem uzstādītas brīdinājuma zīmes, ka klostera teritorijā nedrīkst ienest ieročus un jābūt pienācīgi apģērbtiem. Atgādināšu, ka lielākajā daļā pareizticīgo klosteros un baznīcās visos Balkānos tiek stingri sekots lai apmeklētāji un tūristi ievērou dreskodu. Tātad nekādi mini, nekādi šorti un īsās piedurknes sieviešu blūzītēm. Protams, vēlams arī lakatiņš. Praktiski viss tas pats ir jāievēro ieejot mošejās. Tā kā esam ģērbušies atbilstoši baznīcas prasībām varam droši doties iekšā. Aiz vārtiem brīdinājuma zīmes par dreskodu un ieročiem vairākkārt atkārtojas un tajās parādās arī norāde, ka šeit nedrīkst fotogrāfēt.

Īsi  par pašu klosteri. Tas sākotnēji šeit uzbūvēts 1321.gadā  serbu valdnieka Stefana Milutina valdīšanas laikā neilgi pēc Kosovas nonākšanas Serbijas konrolē. Vienlaikus ar klosteri top arī Uspenskas katedrāle, kuru tagad redzam klostera teritorijas pašā centrā. Patiesībā katedrāle tika uzbūvēta uz senākas, 6.g.s. būvetas bizantiešu baznīcas pamatiem. Gračanicas klosteris dižās Serbijas laikos kalpoja kā viens no nozīmīgākajiem serbu pareizticīgās baznīcas centriem Kosovā. Arī vēlāk, kad Kosova nonāca Turcijas kontrolē šim klosterim ilgstošu laiku bija liela nozīme kristietības saglabāšanā Kosovas teritorijā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka klosteris šajā laikā vairākkārt tika izpostīts. 1683. Gadā, pēc tam kad Vīnes aplenkuma laikā serbi nostājās austriešu pusē, turki atriebjoties iznīcināja vairākas serbu baznīcas. Šajā laikā tieka izpostīts arī Gračanicas klosteris un Uspenska katedrāle. Vēlāk klosteris atkal tika atjaunots un pilda savas funkcijas līdz pat mūsdienām. 1999. gadā Gračanicas klosteris kļūst par Serbu pareizticīgās baznīcas centru Kosovā.