Kordova-Musulmaņu kalifāta galvaspilsēta Eiropā . Andalūzijas ceļojums 1. stāsts3

Dievnama izmēri tiešām ir iespaidīgi. Kolonnu rindas seko viena aiz otras. To te esot vairāk, kā 800, bet agrāk esot bijušas pat vairāk kā 1200. Tuvāk vidum, kur starp kolonnādēm jau tik pat kā nevar saskatīt sienas rodas īpaša sajūta. Tikai viena plašāka eja starp kolonnam ved līdz svētākajiai vietai mošejā- mihrabam. Te gan jāpiebilst, ka šeit mihrabs atrodas nepareizā virzienā un pavērsts uz dienvidiem, nevis virzienā uz Mekku, kura no Kordovas skatoties atrodas uzaustrumu virzienā. Senas leģenda vēsta, ka šāda situācija radusies apzināti ar paša kalifa ziņu un mihrabs novirzīts kalifa Abdar Rahmana dzimtenes virzienā, tātad uz Maroku. Šis fakts manī gan izraisa zināmu izbrīnu, jo pašā Abdar Rahmana dzimtenē, Marakešas pilsētā, par šādu nepareizi izbūvētu mihrabu slavenās Kutūbijas mošejas celtniecības laikā ,tās arhitekts samaksāja ar savu dzīvību!

Vēl viena īpatnība ir tā, ka mihrabs neatrodas dievnama (mošejas) fasādes centrālajā daļā, bet ir novirzīts rietumu virzinā. Šim faktam gan ir ticams skidrojums. Lieta tāda, ka mihrabs sākotnēji atradās centrālajā daļā, bet kad valdnieka Al Mansūra valdīšanas laikā mošeja tika paplašināta, tad tas notika austrumu flangā, jo rietumu flangā nepietika vietas. Tā rezultātā mihrabs vairs neatradās pašā centrā. Te arī japiebilst, ka tieši Al Mansūra valdīšanas laikā tika veikti vis iespaidīgākie mošejas paplašināšanas darbi, kuru rezultātā tā iegūst kontūras, kādas varam redzēt šodien un tās izmēri ir vissai iespaidīgi. 144 metri platuma un 200 metri garumā, sienu augstums svārstās no 8 līdz 20 metriem.

Šeit turpinot vēstures tēmu atgādinu ka 7.-8. g.s. Kordova kļūst par lielāko pilsētu Eiropā un tās iedzīvotāju skaits sasniedza vairāk kā pus miljonu. Tātad Kordova kļuva par iespaidīgu kultūras, zinātnes un tirdzniecības centru Eiropā un Islāma pasaulē. Šajā laikā šeit irodas liels skaits zinātnieku, ārstu, rakstnieku un dzejnieku, kuri starp citu varēja šeit saņemt garantētu valsts pensiju, kas šķiet vēsturē ir pirmais šāds fakts. Šajā laikā Kordovas pilsētā atradās 27 bezmaksas skolas un universitātes, kurās studēt bija iespējams arī maz turīgiem ļudīm. Studēt uz Kordovu devās ne tikai kalifāta iedzīvotāji, bet arī ļaudis no tālākām islāma zemēm un pat no kristiešu Eiropas. Kordovas universitātē tika izveidota bibliotēka, kuras fondos atradās vairāk kā 400 tūkstošu grāmatu dažādās valodās. Tieši šeit tika uzsākta sengrieķu filozofu darbu tulkošana uz arābu un citām valodām, kuras bija izplatītas Eiropā.

10-11 g.s. Kordovas kalifāta iekšienē sāk veidoties domstarbības par kalifāta troni. Rezultātā kalifāts tiek sadalīts sīkākas valstiņās-taifās. Šo nesaskaņu un savstarpējo cīņu rezultātā  1010. gadā Kordova tiek pakļauta izlaupīšanai. Paralēli šiem notikumiem Ibērijas ziemeļos nostiprinājās Kristiešu karaļvalstu, jo īpaši Kastījijas un Leonas pozīcijas. Kristiešu armijas pakāpeniski, soli pa solim savā kontrolē iegūst bijušā Kordovas kalifātā ietilpstošās zemes. Tajā laikā Kordova tiek pārstāvēta, kā atsevišķas taifas galvaspilsēta, līdz brīdim, kad 1070. gadā tā nonāk Seviļas pakļautībā. Tas gan nemazināja Kordovas pilsētas lomu un tā jo projām bija kultūras un ekonomiskais centrs.

Sekojoši kristiešu armijas sāk uzbrukumus Toledo, kas jau nopietni apdraudēja taifu pastāvēšanu un vietējie emīri bija spiesti vērsties pēc palīdzības pie Marakešas Almoravīdu dinastijas, musulmaņu valdniekiem. Almoravīdi neatteicās sniegt palīdzību un pavisam drīz Amoravīdu karaspēks padzen kristiešus no ieņemtajām teritorijām. Gala rezultātā Almoravīdi neaprobežojas tikai ar palīdzību un pārņem vissu bijušās Kordovas teritoriju pilnīgā savā kontrolē, kā rezultātā  Andalūzija un Kordova kļūst pat varenās Almoravīdu impērijas sastāvdaļu. Sekojoši 12 g.s. vidū Almoravīdus nomaina sekojošā Almohadu dinastija. Tieši šajā Almohadu valdīšanas laikā Kordova atgūst savu vadošo lomu Andalūzijā. Almohadu dinastijas valdnieka Al Mansūra laikā tiek veikti vērienīgi būvdarbi Kordovā, kuru ietvaros notiek jau pieminētā Kordovas mošejas paplašināšana.

Turpinu pastaigu starp Kordovas dievnama kolonnu rindām un nonaku tās centrālajā daļā, kur klasiskos musulmaņu arhitektūras elementus nomaina, vai precīzāk sakot papildina jau pavisam citas arhitektūras elementi. Esmu nonācis dievnama daļā, kura tika pakļauta neviennozīmīgiem pārbūves darbiem. Šeit 16. g.s. tika uzsākti darbi pie tā saucamās Svētās Marijas katedrāles veidošanas jeb celtniecības. Tā sacīt precīzāk būtu teikt, kristiešu svētnīca tika uzbūvēta pašā mošejas centrā, tās iekšienē. Tas ka pēc rekonkistīdas mošejas masveidā tika pakļautas iznīcināšanai, vai uz to bāzes tika veidotas kristiešu baznīcas Spānijā bija visai izplatīta lieta. Arī šeit tas notika, tikai atšķirībā no citiem šādiem piemērim Kordovā šis process izvērtās diezgan vētraini un savdabīgi!

Te atkal nāksies veltīt pāris rindas vestures izklāstīšanai. Tātad, kad Marokā jau tika gāzta Almohadu dinastija, to impērija atkal tiek sadalīta vairākās sīkās karaļvalstīs, kuru starpā izceļas domstarpības un konflikti. Arī Andalūzijā notiek līdzīgi procesi. Protams, ka kristiešu karalistes centās izmantot šādu musulmaņu varas krīzi un atkal uzsāk masveidīgu ekspansiju. Attiecīgi musulmaņu vietvalži baidoties no iekarotājiem un kristiešu nemieriem izvērš represijas pret citu ticību pārstāvjiem, kas gala rezultātā noved pie negatīvām sekām. Represijām pakļautos kristiešus Kastīlijas un Leonas karaļi izmanto saviem politiskiem mērķiem un Andalūzijā tiek veiktas vairākas provokācijas nemieru kurināšanai, kas vēl jo vairāk destabilizēja situāciju musulmaņu kontrolētajās teritorijās. Šāda situācija atviegloja kristiešiem veikt rekonkistīdu. Pakāpeniski viena pēc otras musulmaņu valstiņas un pilsētas nonāk kristiešu karaļu kontrolē. Krīt Toledo un pavisam drīz 1236. gadā arī Kordova.

Te gan jāpiebilst, ka Kordovas valdnieki apzinoties savu bezspēcību un vēloties izvairīties no sekojošām represijām nodod Kordovu kristiešu rokās neizrādot nekādu pretestību. Tas gan nepaglāba Kordovas iedzīvotajus. Kordovas musulmaņu iedzīvotāji un tie kuri nepakļāvās piespiedu kristianizācijai, tika padzīti no pilsetas vai iznīcināti. Musulmaņu mošejas tika iznīcinātas vai pārbūvētas par kristiešu baznīcām. Lielā Kordovas mošeja izrādījās īpaša. Tās izmēri un nozīme kordoviešu dzīvē bija tik milzīga, ka to nebija iespējams tik viegli likvidēt vai pārbūvēt.