Kordova-Musulmaņu kalifāta galvaspilsēta Eiropā . Andalūzijas ceļojums 1. stāsts3

Kalifāta laikā Kordova piedīvoja izcilu laikmetu savā bagātajā vēsturē.  Šajā laikmetā šeit plecu pie pleca mierā un saticībā dzīvoja dažādu tautību un reliģiju ļaudis. Musulmaņi, kristieši un jūdaisti izrādīja savstarpēju cieņu un iecietību, kura var tagad kalpot kā lielisks piemērs mūsdienu neiecietīgajai pasaulei! Šī reliģiju un kultūru simbioze atstāja milzīgu iespaidu uz Kordovas un ne tikai tās vēsturi, atstājot vērā ņemamus sasniegumus arhitektūras, filozofijas, medicīnas zinātnēs, kultūrā un dažādās citās sfērās. Tādēļ Kordovu arī bieži dēvē par „Trīs kultūru pilsētu”. Starp šiem trīs kultūru nesējiem protams bija arī ēbreji, kuri šeit Ibērijā esot parādījušies jau vairākus  simtus gadu pirms mūsu ēras, ķēniņa Zālamana laikos. Ēbreji Kordovā dzīvoja jau Romas impērijas laikos, bet viss vairāk viņu šeit ieradās tieši kalifāta laikā 10. Līdz 12. g.s., reizē ar arābu un berberu karotājiem.

Līdz ar musulmaņu ierašanos Kordovā, ēbrejiem tika uzticēta pilsētas aizsardzība un viņi apmetās tieši pie pašiem pilsētas mūriem, kur arī tapa šis Ēbreju kvartāls, kurš savu ielu izvietojumu un daudz maz izskatu, saglabājis līdz pat šim brīdim. Šauras ieliņas un pagalmiņi, vien stāvīga-divsatāvīga apbūve, sinagoga un protams daudz tirgotavu un ielu tirgus. Tas viss šeit bija kalifāta laikā un daļēji ir arī šodien, tikai ēbrejus tagad šeit reti sastapsi. Par to kāpēc ēbreju šeit vairs nav pastāstīšu vēlāk, bet tagad turpinu ceļu cauri šim kvartālam.

Pa ceļam atrodu sinagogu, tad apsekoju divus kvartāla laukumus. Pirmais ir Maimonida (Plaza de Maimonides) laukums, jeb laukumiņš, jo īsti par laukumiem to nosaukt nevar. Šajā laukumā uzstādīts piemineklis izcilam ēbreju filozofam, ārstam un teologam - Maimonidam, kurš dzimis 1135. gadā šeit Kordovā, bet vēlāk apceļojis vairākas zemes pētot jūdaisma būtību un tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilāko jūdaisma teologu un filozofu.

Tālāk seko Kardināla Salazāra (Palacio del Cardenal Salazar) laukums pie kura atrodas Kordovas universitātes filoloģijas fakultātes ēka.

Te nu esmu nonācis līdz pašam Kordovas tūrisma epicentram- lielajai katedrālei-mošejai un Triumfa laukumam (Plaze del Triunfo). Šeit atrodas vesela grupa Kordovas nozīmīgāko apskates objektu. Un tomēr šobrīd ātri tiem paeju garām, jo nolemju atrast savu rezervēto viesnīcu, lai varu atbrīvoties no somas un ieturēt pusdienas, jo kā nekā ir jau laiks to darīt. Viesnīca atrodas burtiski nepilnus 100 metrus no Triumfa laukuma, šaurā ieliņā, gandrīz pie pašas katedrāles-mošejas sienas.

Viesnīca, Pusdienlaiks un nedaudz vēstures.

Esmu nonācis pie viesnīcas, jeb precīzāk sacīt viesu mājas “Pansion Trinidad”. Pavisam necila, divu stāvu ēka ar restotiem logiem un smagām koka durvīm. Toties iekšā tā izskatās ļoti mījīgi. Paša viesu nama saimniece šķiet dzīvo šajā pašā ēkā un sagaida personīgi katru viesi. Sīkas formalitātes un tieku pie savas istabas, kuras vienīgais mazais lodziņš pavērsts uz iekšējo, slēgto pagalmu, kuru sedz stiklots jumts. Varētu teikt, ka tas nav pagalms, bet halle. Tā bagātīgi izdekorēta ar dažādiem augiem, puķēm un dekoratīviem andalūziežu zīmējumiem un mozaīkām. Hallē var redzēt, ka ēkai tomēr ir trīs stāvi un daļa no nummuriņiem atrodas pašā mansardā. Nummuriņi gan ļoti šauri, nedaudz lielāki par vienu divguļamo gultu, tā teikt apstākļi spartiešu stilā, toties iekārtoti ļoti mājīgi un par samaksāto naudu ļoti atbilstoši.

Beidzot atbrīvojos no somas un varu nedaudz atvilkt elpu. Kādu nepilnu stundu pavāļājos gultā un palasu šo to litderīgu par pilsētu un pieslīpēju manu plānu pilsētas apskatei. Nolemju, ka lielās mošejas apskati atlikšu uz rīt no rīta “saldajam ēdienam” pēc brokastīm. Šodien domāju apmeklēt Alkasāru (Alcazar)- Kordovas valdnieku pili, Kalifu pirtis, Romiešu tiltu un tad izmetīšu loku pa pārējo vecpilsētu, kura čum un mudž no interesantiem apskates objektiem! Tā kā plāns ir diezgan ietilpīgs, tad ilgi vāļāties nevaru un ir jādodas tālākā klejojumā pa pilsētu. Uz Alkasāru jādodas kamēr tas nav aizvērts publikai. Tāpat Kalifu pirtīs darba laiks ir ierobežots. Pie kam, vēl jāietur pusdienas. Patiesībā šādā karstumā tā īpaši ēst nemaz negribas un tomēr!

Pametu viesnīcu un dodos pa ieliņu Triumfa laukuma virzienā, kur iegriežos vienā no kafejnīciņām. Ilgi kavēties šeit nevaru, tādēļ pasūtu pavisam vieglas pusdienas. Kā jau minēju īpaši izsalcis neesmu, tādēļ iztikšu tikai ar zubu. Šajā karstumā kā reize prasās pēc aukstās zupas un tāda kā reiz ir pieejama. Pie kam, tā ir īsta kordoviešu zupa- “Kordovas salmoreho”(Salmorejo Cordobes).Faktiski šī zupa ir līdzīga andalūzijā tik populārajam gaspačo, bet tā ir krietni biezāka un taj tiek pievienoti vārītu olau un šķiņķa, jeb serāno hamona gabaliņi. Šāda zupa šodienas karstumā ir tieši vietā. Pēc zupas vēl nolemju panašķotie ar kādu desertu kordoviešu gaumē. Kordovā ļoti populāra un iecienīta ir cidoniju marmelāde „Membrillo”. Tā tiek lietota kā pildījums dažādiem konditorejas izstrādājumiem, kā arī tiek pievienota dažādiem ēdieniem, kā mērce. Piemēram pie ceptas pīles. Dažkārt šo marmelādi smērē uz maizes, siera un tā tiek pievienota viss dažādākajām uzkodām-tapām. Arī es noprovēju šo marmelādi kopā ar sieru. Diez gan interesanti. Reiz biju testējis dažādus sierus ar kļavu lapu sīrupu. Kāpēc nevarētu to darīt arī ar marmelādi? Starp citu šo marmelādi šeit var nopirkt veikalos, bet paši kordovieši to gatavo mājās un tā bieži tiek pat dāvināta dažādos svētkos.

Kafejnīca, kurā pusdienoju atrodas pie paša Triumfa laukuma un Romiešu tilta. Tātad pašā senās Kordovas sirdī. Ieturot pusdienas galvā maļās dažādas domas par šo interesanto pilsētu un tās garo un iespaidīgo vēsturi. Te kārtējo reizi arī pieskaršos šij tēmai.

Iepriekš jau sāku runāt par Romas laikiem Kordovā un kā jau teicu jau 1-2 g.s. pirms mūsu ēras Kordovu sagaida uzplaukums un strauja izaugsme, un Kordova iegūst patstāvīgas kolonijas statusu. Dažbrīd gan Kordova tika pakļauta vietājo un lusitāniešu cilšu (ciltis kuras dzīvoja mūsdienu Portugāles teritorijā) uzbrukumiem, bet tie tika veiksmīgi atvairīti. Toties dramatisks Kordovai izrādās laiks, kad pašā Romā (49-45 gadā p.m.ē.) izceļas pilsoņu karš starp Jūlija Cezara un Gneja Pompeja atbalstītājiem. Sākotnēji kaordovieši nostājas Cēzara pusē, bet tad pilsetā varu pārņem Pompeja pielritēji, par ko noslēgumā Cēzars veica slaktiņu Kordovā. Šajā slaktiņā tika nogalinati vairāk kā 20 tūkstošu Kordovas iedzīvotāju un Kordova zaudēja koloniālā valdījuma galvaspilsētas statusu.