Dondijurt. Visa Čečenija vienā pagalmā?! (Dižo vain-ahu zemes 6. daļa).7

Paralēli būvdarbiem Adams aktīvi vāca visdažādākos senos priekšmetus un tos izvietoja savā topošajā muzejā. Tālāk sekoja divi Čečenijas kari kuru laikā neskatoties uz katastrofālo situāciju, kad republika tika postīta un grauta Adams turpināja nodarboties ar muzeja paplašināšanu, un eksponātu vākšanu. Kādu brīdi vietējie iedzīvotāji sākuši Adamu pat uzskatīt par dīvainu! Laikā kad visus uztruc un nomāc karš Adams turpinaja vākt visādus vecus „hlamus”!? Pēc kāda laika ļaudis gan saprata, ka Adams ir paveicis milzīgu, nenovērtētu darbu, lai saglabātu liecības par čečenu tautas tradīcijām un vēsturi. Šodien, Adams Satujevs bez maz vai ir pati cienījamākā persona Urusmartanā un kļuvis slavens visā Čečenijā!

Pēc tam kad 2000. gada beigās karadarbība Čečenijā norima Adams savu muzeju pirmo reizi atvēra publiskai apskatei. Sekojoši muzeja teritorija tika pilnveidota un papildināta. Adams pašrocīgi būvēja vairākas ēkas par piemēru ņemot dažādos Čečenijas novados redzētās senās būves. Šo būvdarbu laikā Adams ilgstoši esot dzīvojis uz vietas vienā no muzeja teritorijā uzbūvetajiem torņiem un katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram cītīgi strādāja, lai realizētu savus plānus un idejas. Laika gaitā Adams un viņa radītais muzejs kļuva tik slaveni, ka ļaudis no dažādām Čečenijas malām jau paši sāka nest un dāvināt muzejam dažādus vēsturiskas lietas. Tagad arī šie davinājumi papildina Dondijurt eksponātu kolekciju.

Arī tagad vēl jo projām Adama prātu aizņem ar vien jaunas un jaunas idejas par muzeja pilnveidošanu. Adamam esot iecere izveidot šeit muzeja teritorijā nelielu etnogrāfiskā stilā veidotu viesnīcu vai viesunamu, kurā iemītniekiem tiktu piedāvāti arī dažadi čečenu virtuves labumi. Tas gan nākotnē.

Tagad vēl nedaudz paturpināsim pastaigu pa atlikušo muzeja teritoriju, kur apskatāmas jau nedaudz mūsdienīgākas būves.

Te apskatāmas ēkas kādas tikušas būvētas jau 19.g.s. beigās un 20.g.s. sākumā. Vienā no šo ēku pagalmiem ir ierīkota interesanta lapene, kuru mūsdienās varētu pat dēvēt par „Pikniku nojumi”. Burtiski blakus lapenei ir ierīkots improvizēts bērnu laukumiņš ar savdabīgi veidotu koka rotaļu zirdziņu. Tātad šie veidojumi liecina, ka čečeniem arī tajos laikos tomēr atlika arī nedaudz laika atpūtai un izklaidēm ar bērniem.

Protams! Nav aizmirsts arī par higienas lietām. Te pat blakus ir izveidots kaut kas līdzīgs dīķim, baseinam, jeb vannai. Es pat to jokojot varetu nosaukt par seno čečenu džakuzī! Ticamāk gan ka šāda ūdenstvertne kalpoja ūdens uzglabāšanai un nevis lai tajās plunčātos. Patiesībā no plunčāšānās šadā baļļā diez vai kas arī sanāktu, jo ūdens tajā nonāk no kalnu avota vai staruta un tas parasti ir tik pat kā ledus auksts.

Te pat blakus ūdens baļļai atrodas viens no Dondijurt muzeja avotiem. Adams šeit man piedāvā izbaudīt vēsu  un atspirdzinošu kalnu ūdeni. Protams ka neatsakos no šāda piedāvājuma. Ūdentiņš pa tiešam labs! Es te gan apjautājos, kā ūdens šurp nonāk, jo redzu ka īstie kalni no Urusmartanas atrodas kādu gabaliņu tālāk? Adams atbild, ka pēc kara pilsētas iedzīvotāji paši esot sapulcējušies un izbūvējuši diezgan garu ūdensvadu no kalnu piekājē esoša avota. Tagad pa šo ūdensvadu pilsētā tiešām nonāk patiess un tīrs kalnu ūdens. Cauruļvada caurtce ir pietiekoša, lai nodrošinātu ūdens teci arī visos Dondijurt muzeja teritorijā izveidotajos, improvizētajos avotos un ūdens ņemšanas vietās.

Tā nu esam apstaigājuši praktiski visu muzeju. Pašā noslēgumā Adams vēlās parādīt pāris interesantu mūsdienīgāku lietu. Te pat blakus vienā no nojumēm viņš man nodemonstrē interesantu velosipēdu. Sākotnēji varētu šķist, kas tur īpašš, bet Izrādās, ka šo velosipēdu muzejam esot uzdāvinājis kāds vīrs, kura tēvs 70 gadu vecumā ar šo braucamrīku esot devies svētceļojumā uz pašu Mekku! Es gan neatceros precīzu gadu kad tas notika un cik ilgi šim vīram nācās mīt pedāļus, bet zinu to, ka viņš ar šo velosipēdu apceļoja vairākas musulmaņu svētvietas. Tā nu viņs esot pabijis tādās slavenās pilsetās, kā Teherānā, Bagdādē, Mekkā, Medīnā, Jeruzalemā un Damaskā. Nu ko lai šeit vēl piebilst? Patiess svētceļotājs un varonis!