Galu galā, ja jūs uz čēčeniju dodaties ar savu auto transportu vai motocikliem, tad pastāv iespēja nakšņot arī teltīs. Jo īpaši interesants šāds pasākums būs kalnos. Šeit gan drošības nolūkā piebildīšu, ka teltis būtu labāk uzsliet kādas mājas, vai aula tuvumā un vēl labāk, ja jūs šādu pasākumu sakaņosiet ar vietējo zemes saimnieku. Te varu arī piebilst, ka čečeni ir ļoti viesmīlīgi un ja jūs pie kāda no viņiem vērsīsieteis ar lūgumu uzsliet teltis viņa mājas tuvumā viņi noteikti ļaus to darīt. Vēl jo vairāk! Drīzāk šis cilvēks pie kura jūs vērsīsieties būs tikai pagodināts, ka jūs apmetāties tieši viņa laukā vai pagalmā un pastāv ļoti liela iespēja, ka viņš piedāvās jums pārnakšņot viņa mājā un jūs tiksiet uzcienāti ar kādiem čečenu virtuves labumiem.
Par veikaliem un kafejnīcām. Veikali šeit ir pieejami gandrīz visās nopietnākajās apdzīvotajās vietās, bet jāpiebilst ka mazajos ciemos un aulos preču izvēle tajos var būt visai ierobežota. Jārēķinās arī ar to, ka mazapdzīvotajos kalnu reģionos, kā piemēram Čeberlojas un Šaroargunas nopietnu veikalu vispār nebūs, tādēļ pirkumus iesaku veikt kādā no lielākajiem rajonu centriem, vai Groznijā. Runajot par kafejnīcām jāatdzīst, ka situācija ir vēl sarežģītāka. Groznijā par kafejnīcu trūkumu nevarētu sūdzēties toties ārpus galvaspilsētas ar tām ir pašvaki. Katrā no rajonu cenriem ir iespējams atrast kādu ēstuvīti, bet to izvēle nebūs plašā. Savukārt mazākos aulos un ciemos kafejnīcu praktiski nav. Tas pats attiecās arī uz bankomatu pieejamību. Groznijā atrast bankomatu nebūs liela problēma. Bankomati būs pieejami arī dažās lielākajās pilsētās tādās, kā Gudermesa, Šali, Arguna un Urusmartana. Mazākos rajona centros, piemēram Šatojā, Šarojā un Itumkali, es neredzēju nevienu bankomātu. Tādēļ pirms došanās ārpus Groznijas varu ieteikt nodrošināties ar skaidrās naudas līdzekļiem pietiekošā apmērā. Tas nu īsumā viss, bet ja jums rodas kādi jautājum tad droši tos varat sūtīt man vēstulēs un es iespēju robežās mēģināšu uz tiem atbildēt.
Pēcvārds.
Šķiet esmu daudz maz izstāstījis visu ko vēlējos un varu noslēgt savu stāstu par manu ceļojumu Čečenijā. Galu gala sanāca uzrakstīt sešas stāsta daļas kurās centos izstāstīt visu to ko uzzināju un par redzēju. Ceru ka jums patika un bija interesanti to visu lasīt. Varbūt kādā esmu izraisījis arī interesi apceļot šo pasakaino Kaukāza kalnu zemi un varbūt kādam mans stāsts noderēs arī savu ceļojumu izvēlē un plānošanā. Pats atdzīšos, ka arī mani ļoti ieintreģēja Kaukaza kalnu tautu vēsture un plānoju kaut kad nākotnē apceļot arī citas Kaukāza republikas.
Tagad gan piebildīšu, ka vēl vienā no šīm republikām pabiju jau šī ceļojuma laikā. Droši vien jau esat ievērojuši, ka šo stāstu kopumā esmu nosaucis „Dižo vainahu zemes”. Jau vairākkārt šajā stāstā paralēli čečeniem piminēju arī ingušus un šķiet jau skaidroju, ka čečeni un inguši ir radniecīgas tautas un tās tiek dēvētas par vainahu tautām. Īsak sakot stāstu par čečeniem un Čečeniju esmu pabeidzis, bet par vainahiem nē! Tātad vainahi-inguši un Ingušija. Kas tad ir šie inguši? Par to pavisam drīz mēģināšu arī izstāstīt un drīzumā taps stāsta „Dižo vainahu zemes” turpinājums.
Tagad varu jums teikt uzredzēšanos Tūkstoš torņu un leģendu zemē Ingušijā!
Pēteris Vēciņš. Gravesend: 2016.gada 16. Martā.
