Sekojoši jautāju, vai šim kungam ir nācies pielietot arī kādas nežēlīgas metodes sava „amata” pienākumu pildīšanai? Čečenu vīrs smejoties atbild: vai tad es izskatos pēc tāda kurš kādam apzinati pāri var nodarīt? Tad viņš uzdod jautājumu man, vai es esmu saticis šeit Čečenijā kādu kurš manī ir izraisījis nepatiku, vai pat bijību? Teikšu godīgi, ka visā ceļojuma laikā nekur ne reizi šādus ļaudis nesastapu! Izņēmums varētu būt pāris robežsargu pierobežas kontrolposteņos kuri ar īpašu laipnību neizcēlās , bet tie nebija čečenu tautības pārstāvji un tie uz šejieni ir nosūtīti dienestā no kāda cita plašās Krievijas reģiona. Nu redzi, saka mans sarunu biedrs un pārjautā, vai tad čečeni ir tik briesmīgi, kā tos bieži raksturo Krievijā un arī dažviet citur pasaulē? Atbildu ka nekādā gadījumā man šāds priekštats par čečeniem nav radies un patiesībā nekad arī nav bijis.
Tā nu mūsu diskusija turpinājās visu vakaru. Parunājām arī par dažām sarežģītām tēmām un politiku, bet par to šeit vairs neatstāstīšu. Patiesībā lasot manus rakstus jūs droši vien ievērojāt, ka daudz maz izklāstīju visu ko zinu par čečenu vēsturi, bet pedējo laiku notikumiem, kas saistīti ar diviem nesenajiem Čečenijas kariem tik pat kā nepieskāros. Precīzāk sakot par tiem pieminēju, bet iespēju robežās plašos stāstījumos neieslīgu. Darīju to apzināti, jo vēl jo projām nav beigušās karstās diskusija par šo tēmu. Galu galā man par to ir savs viedoklis un daudz ko zinu par šeit notikušo, bet lai par to publiski diskutētu ir jāpaiet kādam laiciņam.
Čečenijas ceļojuma noslēgums.
Tagad vēlos šo stāstu noslēgt un mēģināšu dažās rindiņās padalīties ar informāciju, kā, kad un ar ko apceļot Čečeniju, bet pirms tam kaut ko gribu vēl pateikt. Tie būs pateicības vārdi!