Černobiļa. Tās noslēpumi un realitāte.85

Tā nu vērojot garām slīdošos cilveku radītos monstrus un galvā analizējot pa dienu savākto informaciju neviļus sāku aizdomāties par notikušo, un to kas būs šeit tālāk. Mani secinājumi ir šādi.

Pirmkārt: pasulē ir radīta mākslīgs baiļu sindroms pret kodolenerģiju, kā tādu! Jā! Notika katastrofa! Bet tā notika 100% cilveku vainas dēļ. Černobiļā sprādzinu izraisīja zinatnisks eksperiments, kura laikā PSRS militāristi vēlējās uzzināt, kas notiktu, ja šāda stacija tiktu pakļauta militāram uzbrukumam, kura rezultātā tiktu bojata reaktoru dzesēšanas sistēma. Nebūtu šāda eksperimenta katastrofa nekad nebūtu notikusi!

Kāds varētu jautat, un kas tad Fukušimā notika? Fukušimā notika visnoziedzīgākā cilveku nolaidība un bezatbildība! Kā tik varenie un progresīvie japāņi varēja pieļaut situāciju, ka stacija tika uzbūvēta seismiski ļoti nelabvēlīgā vidē un vel jo vairāk, vidē kura pakļauta cunami draudiem!?  Bet paša galvenā nolaidība bija tā, ka šo staciju nebija iespējams nodrošināt ar neatkarīgu, rezerves elektro apgādi neplānotam gadījumam! Vienkārši neiedomājama bezatbildība. Černobīļā ta apzināti veica eksperimentu, bet Fukušimā?!!!

Paldies dievam, ka Fukušimā vēl salīdzinoši veiksmīgi viss beidzās! Jā veiksmīgi, jo salīdzinot ar Černobiļas sprādzienu Fukušima bija tikai tāda neliela „tvaika noplūde”. Jā tur atī ir radioaktīvi saindēta zona, bet tā ir krietni mazāka par Černobiļas un salīdzinoši stipri zemāku radio aktivitates līmeni, un tur vidē nenokļuva tādi ķīmiskie elementi, kā Černobiļā. Nosacīti, iedzīvotāji šajā zonā varēs atgriezties jau pēc 10 gadiem. Černobiļas zonā ir vietas, kuras dzīvošanai nebūs pilāgojamas pat simtiem gadu!

Un tomēr! Ja cilveki dara vissu pareizi, kodolenerģētika ir pavisam droša. Arī no ekoloģiskā viedokļa tai ir visas priekšrocības. Nav jāappludina milzīgas platības būvējot dambjus hidro elektro stacijām, nav jāsadedzina miljoniem tonnu ogļu termo elektro stacijās, kur sodarēji nokļūst atmosfērā. Nav jānokurina šķidrā degviela vai gāze, kuru transportēšanai tiek dzenāti tūkstošiem vagonu dienu dienā, jeb jābūve cauruļvadi tūkstošiem kilometru garumā. Nav jāizposta daba, kā tas notiek naftas un gazes ieguves vietās, piemēram Sibīrijā. Kodol stacijas darbībai ir nepieciešama kodol degviela, kuru var atvest pāris specializētos vagonos un izmaksas ir vairakas reizes zemākas, kā jeb kuras cita veida elektro stacijas darbības nodrošināšanai. Jā, ir neliela problēma ar izlietotās kodoldegvielas utilizaciju, bet salīdzinoši ar parējo, tie ir nieki! To var izdarīt.

Man personīgi rodas tāds iespaids, ka pasaulē tiek veikta masveidīga- mākslīga propoganda, kura vērsta pret kodol enerģētiku un tieši Černobiļa ir viens no šīs propogandas stūrakmeņiem. Visa šī propoganda tiek radīta naftas un gāzes ieguves kompāniju aizsegā. Tieši viņiem ir vajadzīgs lai viņu prece būtu noteicošā un lai viņi varētu manipulēt ar energo resursu cenām tirgū. Lai to visu padarītu vēl efektīgāku tiek izdomati un izplatīti dažādi mīti par radiācijas ietekmi, jo sevišķi tas skar tieši Černobiļu. Viens no šādiem pārspīlētiem mītiem ir mīts par dažadiem monstriem un anomālijām Černobiļas zonā. Patiesībā kropli dzīvnieki uz anomāli augi ir sastopami visā pasaulē un to esamība Černobiļas zonā ir tikai par pāris procentiem lielāka kā citur. Tā, ka velns nav tik melns, kā to mālē! Un tomēr, šis mīts ir iespaidīgs un efektīvs!

Otrkārt,  par kodolstacijas slēgšanu. Uzskatu ka šāds lēmums bija pārsteidzīgs. Jā, uz to mirkli pec katastrofas visa pasulē radās paniskas bailes no atom enerģētikas, bet kā jau teicu, ja nebūtu cilvēku nolaidības vai karstgalvīgas rīcības katastrofas nebūtu notikušas. Tajā mirklī tika pieņemts lēmums, ka stacijas darbība ir jāaptur. Zinātniska, ekonomiska pamatojuma un lēmuma loģiska izskaidrojuma tā īsti nebija. Vairāk bija emocijas un spiediens no starptautisku organizāciju puses, kuras kā reiz tika ietekmētas no minēto naftas un gāzes industriju parstavju puses. Tas viss un vienkārša avarijas seku izraisīta psihoze ietekmeja lēmumu pieņemšanu. Jeb kurā gadījumā apturot šīs AES darbību avārijas upuriem no tā vieglāk nekļuva, vēl jo vairāk, bojā gājušos šaj saulē neatgriezīs.

Piekrītu, ka 3. reaktors bija jāslēdz, jo tā darbība bija cieši saistīta ar  ceturtā- uzsprāgušā reaktora kopīgām komunikācijām. Toties 1. un 2. reaktors nebija skarti un tie pēc būtības bija pavisam cita tipa reaktori salīdzinajumā ar 3. un 4. Ar laiku arī reaktori noveco un tie ir jārekonstruē. Šajā gadījumā, kur varētu būt vēl labāka vieta, kā to varētu darīt šeit- Černobiļā! Infrastruktūra ir gatava, nav jāizposta daba jaunu elektro staciju celšanai. Vēl jo vairāk, arguments tiem, kuri baidās. Stacija jaunā vietā būtu daudz bīstamāka, kā šeit. Ja nu teoretiski pieņemsim, ka varētu kas notikt tad tas būtu daudz sliktāk jaunā vietā nekā šeit, kur faktiski vairs nav ko sabojāt.

Tiem,kas saka, ka šādai darbībai ir janodrošina stacijas darbinieku drošība un labvēlīgi apstākļi veselībai varu pateikt, ka tas ir iespējams. Vēl jo vairāk, ja arī nebūtu, tad ņemiet vērā, ka arī patreiz un vēl vairākas tuvākās desmitgades neskatoties, ka elektro stacija enerģiju neražo lielakajai daļai stacijas darbinieku tik un tā šeit būs jāstrādā. Tas tādēļ, ka kodolstacijau nevar apturēt kā automobīli dažās sekundēs. Tam ir nepieciešam ilgs laika periods, vairāku gadu garumā un arī pēc tam būs kaut kas jādara ar pamesto staciju. Tādā garā laika periodā ir pilnīgi iespējams attīrīt darbībai nepieciešamās teritorijas un telpas lai tajās būtu droši stradāt un būtu iespējams AES darbību nodrošināt arī turpmāk.

Lai kā arī tur būtu, reaktori uz šo brīdi elektro enerģiju neražo, bet vairāk kā divi tūkstoši darbinieku ikdienas ierodas šeit un strādā.

Te nu laikam aizrāvos! Galva pilna ar dažādām domām. Šobrīd mūsu  autobuss šķērso vienu no kanāliem un te atcerējos stāstus par milzu samiem pie Černobiļas AES. Izradās, ka šie sami ir vēl viens iemesls apritē esošajiem mītiem par Černobiļu! Patiesība ir tāda, ka šie sami dzīvoja ūdenstilpnē, kurā tika iepludināts ūdens no reaktoru dzesēšanas sitēmām. Protams, ka šis ūdens bija silts, jeb karsts, kā rezultātā šajā ūdens tilpnē cauru gadu ūdens temperatūra bija visai augsta. Tātad īsti siltumnīcu apstākļi florai un faunai, kura atradās šajā ūdens tilpnē. Attiecīgi samiem šeit bija ideāli dzīves apstākļi: silts, lieliska barības bāze un protams nosacīta drošība pret zvejniekiem. Šie apstākļi arī bija iemesls tam, kapēc šie sami bija tik milzīgi un nekāda radiācija pie tā vainīga nebija.

Tagad šo samu te vairāk nav, jo šī ūdens tilpne ir nosusināta un tajā tiek veikta grunst savākšana un transportēšana uz speciālu radio aktīvo kapsētu. Šādā veidā speciālas deaktivizācijas programmas ietvaros paredzēts nosusinat, attīrīt no radiācijas un pēc tam aizbērt arī pārējos kanālus ap AES.

Černobiļas pilsēta.

 Šķērsojam tiltiņu pāri kanālam un pametam AES rajonu. Mūsu autobuss nesteidzīgi ripo Černobiļas pilsētiņas virzienā. Pēc īsa brīža nonākam 10 kilometru zonas Ļeļivas kontrol postenī. Šeit mums nākas īslaicīgi atstāt autobusu lai veiktu radiacijas kontroli. Pārbaudīts tiek pats autobuss un arī mēs paši. Dodamies uz speciālu telpu, kurā uzstādīti speciāli rāmji, kuros katram jānostajas un javeic radiācijas mērījumi.

Lieta tāda, ja kāds ir sasmērējis savu apģērbu, apavus vai citas līdz paņemtās lietas ar spēcīgu radiāciju, tad var nēkties tās atstāt šeit utilizācijai. Mums nekas draudošs netiek atrasts un mēs varam turpināt ceļu.

Iebraucam černobiļās pilsētiņā. Tā ir krietni mazāka par Pripjatu un neviļus rodas jautājums, kāpec tad AES netika nosaukts par Pripjatas AES?  Lieta tāda, ka 1970 gadā kad tika uzsakta AES celtniecība tā atradās Černobiļas rajonā un tādēļ to arī nosauca par Černobiļas AES. Tajā pat gadā saka būvēt arī pilsētu, kurā paredzēja izmitināt AES spesiālistus un darbiniekus. Pilsētas būvniecība tika uzsakta pilnīgi jaunā vietā Pripjatas upes krastā un pašu pilsētu vēlāk  nosauca par Pripjatu.

Tagad Pripjata ir mirusi pilseta, bet Černobiļā vel jo projam rit dzīvība. Stāsta sākumā jau minēju, ka Černobiļas pilsetas iedzīvotāji arī tika evakuēti, bet pilsētā tika izveidotas kopmītņu tipa viesnīcas, kurās īslaicīgi apmetas ĀES speciālisti. Jāpiebilst gan, ka lielākā daļa AES darbinieku tomēr dzīvo citā pilsētā un tā ir Slavutičas pilseta, kura atrodas kādus 40 km uz austrumiem no ĀES, Dņepras upes pretējā krastā, un no šīs pilsētas ik dienu kursē speciāls vilciens ar kuru ĀES darbinieki dodas uz un no darba. Toties Černobiļas pilsētiņā atrodas jau pieminētās Černobiļas aizliegtās zonas administrācija un citas ar zonu un AES saistītas organizācijas. Varētu pat teikt, ka Černobiļas pilsēta ir šīs aizliegtās zonas galvaspilsēta.

Pašā pilsetas pievārtē atrodas piemineklis, kurš veltīts ugunsdēsējiem, kuri piedalījās ugunsgreku likvidēšanā uzreiz pēc sprādziena AES. Faktiski tiem, kuri pirmie ieskatījās šaja elles mašīnā un kuri pirmie tika pakļauti visspēcīgākaijai radiācijas dozai. Lielākā daļa no šiem varoņiem nomira pavisam drīz pēc cīņas ar neredzamo nāvi-starojumu. Daži nodzīvoja ilgāk, bet uz šo dienu no viņiem dzīvs nav palicis neviens. Jā drūmi! Tajā mirklī, pārsvarā visi bija gados jauni puši. Protams šie bija pirmie upuri šajā nelaimīgaja katastrofā. Tālāk sekoja avārijas seku likvidācijas process, kurā dalību ņēma desmitiem tūkstoši ļaužu, kuri pārsvarā saņēma salīdzinoši lielas radiācijas devas. Faktiski uz šodienu tā īsti nemaz nav iespējams izskaitļot, cik tad liels ir šis Černobiļas katastrofas upuru skaits. Skaitļi tiek minēti visdažādākie, sākot no 30 tūkstošiem un vairāk. Cik tūkstoši vēl kļuva par invalīdiem neviens tā īsti nespēj atbildēt.

 Te gan jāpiebilst, ka ir arī cilveki, kuri piedalījušies avārijas seku likvidēšanā jau pirmajā dienā saņemot nenormālas radiācijas devas un ir dzīvi, un pat veseli nodzīvojuši līdz šodienai. Viens no tādiem ir mūsu grupas vadītājs. Jā! Interesani, kāpec tā tas notiek, kur slēpjas šo cilveku izdzīvot spēja?

Labi! Par šādām temām varētu runāt gari un plaši, bet man lenām jābeidz šis raksts. Esam apstājušie pie pieminekļa Černobiļas ugunsdēsējiem un noturam nelielu klusuma brīdi. Mūsu ceļabiedri no Japānas pat sarūpējuši nelielu ziedu vainagu, kurš tiek novietots pieminekļa pakājē. Pēc bojā gajušo piemiņas misijas jau dodamies tālāk, pilsētas centra virzienā, kur mums sagatavotas pusdienas. Faktiski tās jau vairs nav pusdienas , bet ir vakariņas, jo ir jau pavēls. Autobuss piestāj pie padomju laika stilā būvētas ēkas, kurā atrodas Černobiļas pilsētas ēdnīca. Pirms došanās pie galda, mums atkal javeic radiācijas kontrole un jāiziet cauri detektoru rāmjiem.