Černobiļa. Tās noslēpumi un realitāte.85

Slēgtā zona šeit tika izveidota uzreiz pēc avārijas Černobiļas AES. Tās robežas laika gaitā tikušas mainītas. Faktiski šī zona tiek sadalīta trīs apakšzonās. 1. tā ir tā saucamā 10 kilometru zona, kura ir viss bīstamākā un tās apmeklēšana ir stingri ierobežota, 2. ir 30 kilometru zona, kurā radiācijas līmenis sākotnēji bija salīdzinoši zemāks un ne bīstams īslaicīgiem apmeklējumiem, bet ciemu un pilsētu iedzīvotāji no šīs zonas ir evakuēti. 3. zona ir Černobiļas pilsēta, kurā atrodas šīs slēgtās zonas administrācija un tiek izmitinati strādnieki, kuri piedalās AES darbības nodrošināšanā un avārijas seku likvidēšanā. Šeit radiācijas līmenis bija paaugstināts, bet ne katastrofāli bīstams dzīvošanai. Arī no pašas Černobiļas pilsētas lielakā daļa iedzīvotāju tika evakuēti un pilsētas ēkās ir parveidotas par  pagaidu kopmītnēm. Jāpiebilst gan, ka kopš avārijas ir pagājuši 27 gadi un daudzviet  2. un 3. Zonā radiācijas līmenis ir nokrities jau zem bīstamības atzīmes, un tomēr ir atsevižķi punkti, kur radiācija vēl ir visai spēcīga.

Pēc pasu kontroles, līdzīgi kā uz valstu robežām turpinām ceļu pa 2. zonu. Rodas tāds iespaids, ka esi iebraucis pavisam svežā zemē, ar saviem likumiem un kārtību.

Pamestie ciemi.

 Uzreiz aiz kontrol posteņa  jau var manīt pirmos evakuētos ciemus. Patiesībā par tiem nezinot mēs droši vien tos pat neievērotu. Tikai grupas vadītāja norāde uz garām slīdošo mežu, ar pamestībā aizaugušu māju siluetim, liek mums šos ciemus ievērot. Pabraucam garām bijusajam Andrejevkas ciemam, kurā agrāk dzīvojuši ap 1500 iedzīvotāju, tālāk šķērsojam Užas upīti aiz kuras jau seko Čerevačas ciems, kurā mita gandrīz 800 iedzīvotāju.

Pirmo pieturu izdarām burtiski pirms pašas Černobiļas pilsētiņas, Zaļesjes cimā. Šeit mēs izmetīsim nelielu loku pa bijušo ciemu, kurā pirms traģiskajiem notikumiem dzīvoja aptuveni 2000 iedzīvotāju. Pārgājiens sākas pie bijušā ciema veikaliņa, kurš ieaudzis krūmos. Bijušās ciema ielas šeit būtu galīgi neizejamas, ja tās kāds nebūtu izbraukājis ar traktoru. Centrālā ciema iela, kuru agrāk klāja asfalts, tagat pārtapusi par taciņu, tikpat kā uz nekurieni. Patiesībā pa šo taciņu nonākam līdz mājiņai meža vidū. Agrāk šī māja atradās gandrīz pašā ciema centrā. Kas tad te būtu tāds īpašs? Izrādās, ka šī ir vienīgā māja šajā ciemā, kurā kāds vēl dzīvo!

Šeit dzīvo vairāk kā 80 gadus veca kunde Roza Ivanovna Otroško (Роза Ивановна Отрошко). Jā! Šī kundze  ar vīru kategoriski atteicās pamest savu māju evakuācijas laikā! Vīrs gan jau sen aizsaulē, bet kundze šeit dzīvo viena pati, var teikt meža vidū! Apkārtējās mājas jau ieaugušas koku un krūmu biezoknī un tika nelielā meža klajumiņā atrodas Rozas māja. Sašķiebusies, bez elektrības ar aiznaglotiem logiem, lai dzīvnieki netiekot iekšā.

Pamanām, ka kundze rušinās savā dārziņā, kurš rūpīgi nožogots no meža. Mūsu grupas vadītājs dodas pie kundes aprunāties. Var manīt, ka viņi jau ir seni paziņas. Kundze neatsakās pārmīt paris vārdus arī ar mums. Sīki nestāstīšu un arī vissu neatceros, ko viņa stāstīja, bet no visa sapratu, ka neskatoties uz mežonīgajiem dzīves apstākļiem kundzīte ir visai informēta par notiekošo ārpus sava pamestā ciema. Izrādās, ka viņa katru otro nedēļu mēro ceļu uz 7 kilometrus attālo Černobiļas pilsētu, lai šo to nopirktu slēgtās zonas vienīgajā veikalā. Tur viņa tiekot arī pie avīzēm, kuras labprāt arī lasa, kā nekā, kaut kā garie vakari ir jāaizpilda saka kundze.

Pēc nelielas sarunas par izdzīvošanas iespējām zonā un arī laicīgām lietām mums laiks pamest vientuļo sieviņu. Atvadoties viņa mums piedāvā uzcienāties ar jaunās ražas zemenītēm no kā visi tā pieklājīgi atsakās, aizbildinoties, ka tiko autobusā tās esot ēduši un gan jau pašai tās noderēs. Neesam taču šeit ieradušies izēst dārzu! Patiesībā gan piebildīšu, ka augiem ir unikāla spēja aizsargāt savus augļus no nelabvēlīgas ietekmes un radio aktivitāte var būt pašu augu stumbros vai mizā, bet noteikti nebūs augļos. Augļi paši par sevi ir tīri, ja nu vienīgi uz tiem nosēdušies smilšu graudiņi vai putekļi, kas var saturēt radioaktivitāti. Tā, ka, ja šos augļus nomizo, tad tie nepavisam nav kaitīgi. Tā lūk!

Pēc īsā pargājiena  pa  Zaļesjes ciemu atgriežamies autobusā un turpinām ceļu. Pašā Černobiļas pilsētā mēs neiegriežamies, bet pa speciāli uzbūvetu apvedceļu dodamies tālāk uz ziemeļiem AES un Pripjatas virzienā. Apvedceļu šeit izbūvēja, lai transporta kustība nevirzītos caur pašu Černobiļas pilsētiņu, kurā dzīvo AES apkalpojošais personāls un, lai lieki neievazātu un nesaceltu putekļus, kuros iespejama paaugstinata radio aktivitāte.

Te pa ceļam uz šosejas pamanām interesantu zirgu bariņu! Izrādās tie ir Prževaļska zirgi, kurus šeit uz radio aktīvo zonu atveduši znātnieki! Sākotnēji to esot bijis 10, bet laika gaitā tie savairojušies un tagad Černobiļas slēgtajā zonā mājo 4 zirgu pulki un to skaits jau pārsniedz piecus simtus! Izskatās ka zirgiem radiācija neskādē un tie te jūtas visai labi!

Autobuss apstājas un mēs izkāpjam lai mēģinātu piekļūt zirgiem tuvāk. Sākotnēji tie tikai vēro mūs, bet pie noteiktas distances tie kļūst tramīgi un pamet ceļa braucamo daļu. Grupas vadītājs arī piebilst, ka šie savvaļas zirgi esot visai mežonīgi un ir bijuši gadījumi kad tie esot uzbrukuši zonā dzīvojošiem iedzīvotājiem.

Pēc nelielas pieturas zirgu vērošanai turpinām ceļu un nonākam pie nākamā kontrol posteņa Ļeļiv(Лелiв). Šeit vēlreiz tiek pārbaudīti dokumenti pirms iekļūšanas jau pašā nelabvēlīgākajā slēgtās zonas daļā, tas ir, 1. Zonā, jeb 10 kilometru zonā. Kontrol postenī mums pievienojas jau iepriekš pieminētais grupas vadītājs-„radio aktivitātes speciālists”. Starp citu vēlāk sapratīsim, ka šis cilvēks, kurš pats personīgi ir skatījies ĀES spradziena krāterī un ņēmis dalību katastrofas seku likvidēšanā, būs viszinošākais un labākais gids Černobiļā. Šī vīra zināšanas par kodol fiziku, ķīmiju, bioloģiju un ekoloģiju ir iespaidīgas! Viņu kā augstas klases speciālistu pat uz Japānu uzaicinaja, piedalīties Fukušimas kodol katastrofas seku izpētei un likvidācijai.