1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (1.daļa): Ingušu tautas šūpulis - Targima14

Protams ka mēs visus no tiem ne tuvu nevarēsim apskatīt, jo lai to izdarītu tam būtu nepieciešamas pat vairākas nedēļas un varbūt pat mēneši. Te ir jāņem vērā arī tas, ka lielākā daļa šo objektu atrodas grūti pieejamās vietās, kalnu virsotnēs, augstās nogāzēs un stāvos upju krastos.

Apzinoties situāciju mēs esam ierobežosimies tikai ar dažu nozīmīgāko un salīdzinoši vieglāk pieejamo objektu apskati. Tātad mūsu plānos ietilpst: Targimas (Таргим) auls, Tabajerdi (Тхаба-Ерды ) templis, Torņu komplekss Vovnaški (Вовнушки от ингуш. вIовнашке) un Egikalas (древний город Эгикхал ) senpilsēta.

Targimas vouvs.

Tātad mūsu nākamais apskates objekts ir Targimas auls, jeb vouvs. Tas atrodas burtiski dažu kilometru attālumā uz dienvidiem no tikko apskatītā Gagigalaš cietokšņa. Jau no ceļa braucot uz piekalnēm varam pamanīt vairākas senu celtņu grupas starp kurām parādās arī slavenie ingušu torņi. Šeit mēs apstājamies un tālāk turpinām ceļu kājām ejot. Precīzāk sakot kāpjam augšu nelielā paugurā.

Pa ceļam augšup kalnā mēs uzejam akmeni uz kura ir uzstādīta piemiņas plāksne ar uzrakstiem krievu, ingušu valodās un ar uzrakstu arābu drukā. Izrādās, ka šī ir piemiņas zīme ingušu tautas deportācijas upuriem un akmens esot uzstādīts tuvu tai vietai, kur 1944. gada represiju laikā tikuši nogalināti un sadedzināti ļaudis, kuri atteicās pamest savus dzimtos aulus. Lielākā daļa no šiem ļaudīm esot bijuši vecāka gada gājuma vīri, kuri piekopuši senas ingušu tradīcijas, kas saistītas ar medicīnu un dažādām tautas zināšanām. Kopumā šeit esot nogalināti vairāk kā 100 cilvēku.

Par to kas notika 1944.gada februārī es vēl pastāstīšu kādā no stāsta nākamajām daļām, bet tagad dodamies tālāk. Seko kādu 100 metru kāpiens un mums priekšā paveras fantastiska panorāma uz ieleju.Te nu viņš ir! Targimas auls, jeb cietokšņu ciemats.

Protams ka Targimas aula neatņemama sastāvdaļa ir jau pieminētie torņi! Šķiet agrāk tādi torņi šeit ir bijuši vairāki, bet šodien visā savā varenībā no tiem ir saglabājušie četri. Tālāk kalnos var manīt arī citus līdzīgus aulus, jeb „vouvus” (vouv-inguši šādi apzīmē šos cietokšņu ciematus), kuros vēl ir saglabājušies torņi. Dažos no šiem auliem ir pa vienam tornim, citos vairāki.

Senos nostāstos un liecībās tiek minēts, ka šīs ielejas aulus-vouvus- „galgaju sētas” šeit esot dibinājuši un cēluši trīs brāļi, senā valdnieka Galgaju Albijerda (Аьлби-ердаГалгайского) dēli. Jaunākā brāļa vārds esot bijis Targams, kurš savu aulu izveidoja tieši šeit, Assas upes augstajā krastā. Vēlāk Targama pēcteči esot dibinājuši vēl četrus aulus, kuros arī tika izveidotas nocietinātas citadeles (vouvi) ar augstiem sardzes torņiem. Targimas aula, kurš acīm redzot nodēvēts sava dibinātāja vārdā, torņi sasniedzot 25 līdz 28 metru augstumu. Augstāk pa upes tecējumu seko vēl vairāki auli ar šādiem torņiem. Šos torņus šeit mēdz dēvet arī par teipu (dzimtu) torņiem. Tā nu šeit atrodami, Arčakgalas (Арчакха г1ала), Bekagalas (Бека г1ала), Habragalas (Хабра г1ала) un citi auli, kuri attiecīgi piederējuši, Arčakovu, Bekovu, Habrajevu un citiem teipiem (dzimtām).

Nedaudz no ingušu senās vēstures (vainahi-galgaji).

Ja nu reiz atkal esmu pieskāries vēstures tēmai, tad nedaudz pastāstīšu to, ko zinu par Ingušijas un ingušu tautas vēsturi kopumā.Sāksim ar to, ka paši inguši sevi savā valodā dēvē par galgajiem (ГIалгIай, Ġalġay) un tiek uzskatīts, ka šāds apzīmējums šaj tautai radies tieši šeit- Targimas novadā, kurā vainahu ciltis bija apmetušās jau krietnu laiku pirms tam, kad šeit tapa Targimas auls un cietokšņi. Zinātnieki uzskata ka etnonīms „gargarei” (ingušu -galgai) ir saistīts jau ar kobaniešu kultūras ciltīm, kuras šeit mitušas jau pirms mūsu ēras un mūsu ēras sākumā, I.g.s. Viena no versijām ir tāda, ka seno ingušu valodā vārdi- „halal hal” (хIал/хал), no kā it kā ir cēlies nosaukums „gal hal (гIал / hал), jeb galgai (гIалгIай), nozīmē „dieva ļaudis”, jeb „dievam piederīgie”.

Un tā! Inguši, jeb kā viņi paši sevi dēvē-galgaji, un čečeni (nohči), kuri pēc genotipa, radniecīgas valodas, kopīgām kultūras tradīcijām un cieši saistītu vēsturi, veido tā saucamo vainahu (nahu) tautu grupu. Šeit nedaudz līdzības varam saskatīt ar mums latviešiem, kuri kopā ar lietuviešiem veido baltu tautu grupu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka starp ingušiem un čečeniem ir daudz vairāk līdzības, kā starp mums un lietuviešiem.

Vēsturnieku aprindās vainahi bieži tiek uzskatīti par vienu no senākajām tautu grupām pasaulē un iespējams, ka tā ir pati senākā Kaukāza kalnos. Pilnīgas skaidrības par vainahu izcelsmi šodien īsti vēl gan nav. Vienā no hipotēzēm tiek pieņemts, ka vainahu priekšteči Kaukāzā ieradušies no Austrumāzijas (mūsdienu Ķīnas teritorijas). Šo hipotēzi stiprina fakts, ka vainahu valoda ietilpst tā saucamajā dene-kaukāziešu, jeb citādi sakot, sino-kaukāziešu valodu grupā un tās izcelsmes vieta visticamāk esot mūsdienu Ķīnas teritorija. Lai nu kā tur būtu viens ir skaidrs, ka laika gaitā savu ietekmi uz vainahiem (čečēniem un ingušiem) ir atstājuši arī citu tautu pārstāvji, kuri dzīvoja kaimiņos, vai ieradās Kaukāzā kā iekarotāji.

Viennozīmīgi ir skaidrs arī tas, ka Ingušijas un vainahu vēsture kopumā ir cieši saistīta ar nepārtrauktu cīņu pret svešzemju ienaidniekiem, kuri centās pakļaut Kaukāza kalnu tautas. Vainahiem vairāk kā 1000 gadus ir nācies aizstāvēties pret tādiem iekarotājiem, kā romiešiem, persiešiem, arābu kalifiem, hazāru kaganātu, bet vēlāk jau pret Turku- osmāņu un Krievijas impērijām.