1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (1.daļa): Ingušu tautas šūpulis - Targima14

Jau tajos laikos, Ordženekidzes muzeja paspārnē, izveicīgie muzeja darbinieki pamanījās izvietot tajā nelielu ekspozīciju, kura tika veltīta arī novada un aula kultūrai, un vēsturei. Te nebūs lieki piebilst, ka padomju varas laikā netika atbalstīts, jeb precīzāk sakot tika ignorēts viss kas bija saistīts ar Kaukāza tautu agrīno vēsturi. Tas jo īpaši attiecās uz padomju varai tik netīkamajiem un neērtajiem čečeniem, čerkesiem un ingušiem. Tad nu šādā veidā, nomaskējoties zem komunistiskās partijas lozungiem un tās varoņiem, tika saglabāts un izrādīts arī šis tas, kas saistīts ar šo Kaukāza tautu vēsturi un kultūru.

Pēc PSRS sabrukuma un tam sekojošo bruņoto konfliktu laikā pastāvēja liela iespēja, ka šis muzejs tiktu izpostīts un tā eksponāti tiktu izlaupīti. Tikai ar vietējo ļaužu un dažu entuziastu uzņēmību šis muzejs pārdzīvoja šo nemierīgo laika periodu, un muzeja eksponāti tika paglābti no bojā ejas. Viena no šādām entuziastēm bija arī Hadišata Dolakova (Хадишат Долакова), kura šodien mūs sagaidīja muzejā un novadīja man nelielu ekskursiju pa to.

Man tiek pastāstīts par vēstures notikumiem vietējā aulā, novadā un Ingušijā kopumā. Tālāk apskatām muzeja ekspozīciju, kura nevar lepoties ar lielu daudzumu eksponātu, toties ir ļoti viegli pārskatāma un visaptveroša. Pirmā ekspozīcijas daļa protams ir veltīta revolucionāram Ordženekidzem. Tālāk seko muzeja interesantākā daļa, kura saistīta ar novada un Ingusijas vēsturi.

Starp citu, nedaudz pievēršoties vēstures tēmai varu pastāstīt, ka tieši šeit, pavisam netālu no Mužiči aula, ir uzieti seni artefakti un veikti nopietni arheoloģiskie pētījumi arheoloģiskajā objektā, kurš tiek dēvēts par „Lugovoje apmetni”. Tiek uzskatīts, ka šie ir vieni no vecākajiem, šāda veida artefaktiem, kas atrasti Kaukāzā un tie ir artefakti no tā saucamajiem Maikopas un araksas kultūras laiku periodiem, kuri tiek datēti no III g.s.p.m.e. līdz II g.s.p.m.e. Vēlāk šeit un netālu no Nazraņas tika atrasti arī vairāki kurgāni.

Muzeja apskates noslēgumā tieku iepazīstināts arī ar vietējās dabas jaukumiem. Te gan jāsaka, ka ar dabu saistītie eksponāti prasīt prasās pēc restaurācijas, jo tos krietni ir skāris laika zobs.

Noslēdzot stāstījumu par muzeju varu vēl piebilst, ka šodien situācija ar muzeju ir stipri līdzīga kā pie padomju varas. Lieta tāda, ka arī šī muzeja telpas ir ļoti sliktā stāvoklī un tās prasās pēc remonta, bet naudas vietējai pašvaldībai tam nepietiekot. Tādēļ muzeja darbinieki esot izstrādājuši plānu federālo līdzekļu piesaistei, muzeja telpu remontam. Savukārt lai saņemtu šādu līdzfinansējumu nākas pielietot priekšteču metodes. Tā kā patreizējās Krievijas federācijas ierēdņi un varas pārstāvji arī nav visai labvēlīgi noskaņoti pret ingušu tautu un tās kultūru, un tradīciju atdzimšanu, muzeja darbinieki ir nolēmuši atkal pielietot veco taktiku.

Lieta tāda, ka mūsdienu Krievijas ierēdņi deklarējot to, ka nevajag noniecināt dižās Krievijas un PSRS vēsturi, tie no padomju laikmeta atstātā „naftalīna” ceļ ārā arī komunistu laiku, ne visai viennozīmīgos, varoņus un viens no tādiem ir arī jau pieminētais Ordženekidze. Tādējādi arī šeit, no muzeja noputējušajiem plauktiem ir izvilkti eksponāti, kas saistīti ar dižās padomijas revolucionāru. Šādi rīkojoties un nosaucot muzeju par Ordženekidzes muzeju, acīmredzot ir lielākas izredzes iegūt federālos līdzekļus muzeja rekonstrukcijai. Par muzeju lielos vilcienos tas viss un te vēl varu tikai piebilst, ka šeit iegūto informāciju par Ingušijas vēsturi es vēl izmantošu raksta turpinājumā.

Noslēgumā uztaisām vienu kopīgu bildi ar muzeja darbiniecēm, saku tām paldies par interesanto stāstījumu un te varam arī noslēgt šīs dienas ceļojuma saīsināto programmu. Ar to gan diena vēl nav beigusies, jo man vēl priekšā stāv vakars un jāizpilda solījums ierasties uz šašliku pie pirmīt satiktajiem ingušu kalniešiem!