Vai mēs zinām, tieši kā Āfrika nonāca pie tagadējā posta, bada un haosa?
Tāds neliels ieskats, kā bagātā Rodēzija kļuva par nabadzīgo Zimbabvi
Vai mēs zinām, tieši kā Āfrika nonāca pie tagadējā posta, bada un haosa?
Tāds neliels ieskats, kā bagātā Rodēzija kļuva par nabadzīgo Zimbabvi
Zimbabves republika kādreiz saucās par Rodēziju. Unikāla šī valsts bija ar to, ka tās dibināšanā galvenā loma nebija politiķiem, bet vienam vienīgam ar gribasspēku apveltītam cilvēkam. Šis cilvēks bija Sesils Džons Rodss. 1889. gadā Rodss saņēma no karalienes patentu "teritoriju izpētei un parvaldīšanai kuras atrodas starp Limpopo un Zambezi upēm". Ne pirmo reizi Lielbritānija atļāva privātām kompānijām pārvaldīt jaunas zemes. Ja paveiksies, Lielbritānijai ir visas iespējas jaunās teritorijas anektēt, nepaveiksies- maksās nevis angļu nodokļu maksātāji, bet privāta kompānija.
13 septembrī leitnants Tindeils-Bisko iesprauda Anglijas karogu vietā, kura no tā brīža sāka saukties par Solsberi fortu. Tobrīd šai vietai konkrēta īpašnieka nebija- mašonu un šangani ciltis no turienes bija padzinuši matabeli. Pamazām balto ieceļotāju skaits pieauga, sāka veidoties un zelt rūpniecība, lauksaimniecība un tirdzniecība. Par cik oficiālā Londona kolonijas pārvaldīšanas izdevumus nosegt netaisījās, kolonisti paši izveidoja Likumdošanas padomi ar kompānijas prezidentu priekšgalā.
1902 gadā nomira Rodss un viņa piemiņai valsts sāka saukties par Rodēziju. Tā kā teritorija bija liela, Rodēzija sadalījās Ziemeļrodēzijā, kura kļuva par koloniju, un vēlāk par Zambiju,un Dienvidrodēziju, kura kļuva par pašpārvaldītu teritoriju ar ...privātu kompāniju priekšgalā. Lielbritānija solīja Dienvidrodēzijai domīnijas statusu, bet, tā kā sākās I Pasaules karš, tas nenotika.
Rodēzieši nosūtīja uz I Pasules kara frontēm 5000 balto un 2000 melno karavīru. Kamēr vien eksistēja Rodēzija, tā sūtīja visos karos, kuros piedalījās Lielbritānija, procentuāli vairāk savu pilsoņu, nekā jebkura cita Britu sadraudzības valsts.
Pēc kara par Rodēziju atbildēja Domīniju lietu pārvalde (nevis koloniju!)
Tad nāca II Pasules karš- un pēc tam parādījās jaunākais modes kliedziens- dekolonizācija! Āfrikas valstis sāka iegūt neatkarību fantastiskā ātrumā. Pāreja uz suverenitāti reizēm notika mēneša laikā. Neviens neņēma vērā, ka bijušās kolonijas nav spējīgas pašas sevi pārvaldīt. Visi cerēja,ka Eiropā studējušie nākamie valstu vadītāji būs iepazinuši un novertējuši demokrātiju, cieņu pret privātīpašumu un citus Eiropas civilizācijas labumus...Diemžel tik īsā laikā īstas morālas vērtības neiesakņojas, un tas, kas palika āfrikāņu galvās pēc studijām Eiropā un Amerikā bija... marksistisks jūklis.
Jauno valstu konstitūcijas paredzēja formālu visu iedzīvotāju vienlīdzību, bet principā bija revolucionāra ideja bija, ka pie varas jānāk melnajiem pamatiedzīvotājiem. Ja kāds tam nepiekrita, viņš kļuva par ļauno rasistu, kuram jātiek iznīcinātam.
Praktiski visur Āfrikā viss notika pēc viena scenārija- akts par neatkarību, pilsoņkarš, cilšu kari, korupcija, rasisms, bads un tā tālāk.
Plaukstošas koloniālās valstis pārvērtās par neatkarīgām drupām un haosu. Tā bija Nigērijā, Burundi, Ruandā, Čadā, Sudānā, Angolā un Mozambikā. Cilšu kari vienmēr Āfrikā bija bijusi par mēri ļaunāka problēma. Un, ja koloniālisma laikā koloniju administrācijai izdevās noturēt nacionālistiski noskaņotos līderus rāmjos, tad, tikko vietējie iedzīvotāji sajuta brīvību, stiprākās ciltis metās slepkavot savus kaimiņus.
Dažās valstīs nekārtības izvērtās par īstu genocīdu- vairs neviens nepateiks, cik cilšu Burundi vai Nigērijā tika iznīcinātas tīri etnisku iemeslu dēļ. Mozambikā nacionālisti, bruņojušies ar vietējo marksisma versiju, burtiski nolikvidēja valsts ekonomisko dzīvi. Angolu drebināja nepārtraukts pilsoņkarš, kurš pārsviestos uz kaimiņu valstīm, ja nebūtu DĀR titānisko pūliņu, kura aizstāvēja Namībiju un reizēm deva smagus triecienus teroristu bāzēm Angolā.
Rodēziešiem, pieradušiem pie mierīgas dzīves pārtikušā valstī, visi šie notikumi kaut kā nerosinaja optimismu,.kamēr vien eksistēja Rodēzija, vietējā policija nenēsāja ieročus- nebija vajadzības. Ar visu veiksmīgi tika galā vietējā administrācija un cilšu vadoņi, bezdarbs bija minimāls, dzīves līmeņa ziņā Rodēzija bija kontinenta augšgalā. Rodēzijas lauksaimniecības produkcija augsti kotējās gan Āfrikā, gan Eiropā- marmora gaļa bija delikatese, vīni sacentās ar Dienvidāfrikas vīniem, bet ar tēju un tabaku Rodēzija apgādāja kaimiņvalstis.
Oficiāla, juridiski nostiprināta aparteida Rodēzijā nebija. Kā neeksistēja arī rasu problēmu- melnie it nemaz neustraucās par to, ka pie varas ir baltie, ja bija darbs, slimnīcas un skolas. Bet Lielbritānija skatījās uz to citādāk. Piekāpjoties tā sauktajam "pasules sabiedrības viedoklim" briti bija apņēmušies panākt, ka Rodēzija kļūst par neatkarīgu valsti tikai komplektā ar "valdošu vairākumu". Tas ir, melnajiem pie varas. Tas, ka Rodēzija gadu desmitiem ir tikusi pati ar sevi galā, ka baltie un melnie ir veiksmīgi risinājuši savas problēmas bez Anglijas palīdzības, nevienu neinteresēja.
Vienīgais, ko briti nebija ņēmuši vērā, bija rodēziešu velēšanās pašiem lemt savu nakotni. 1964. gadā pie varas nāca "Nacionālā Fronte" ar Ianu Smitu prieksgalā. 1965. gada 11. novembrī Rodēzija pasludināja savu neatkarību.
.Lielbritānija to pasludināja par "dumpi kolonijā"
Tomēr no tieša iebrukuma Rodēzijā Londona saprātīgi atturējās- pirmkārt, rodēzieši prata karot, kā nekā bija sastādījuši to britu commandos kodolu, kuri cīnījās Ziemeļāfrikā WW2 laikā, un otrkārt, būtu visai problemātisks šāds karš starp savējiem- britus un rodēziešus saistīja gan radniecība, gan kopējas cīņas pēdējā karā. .
Maksimums,ko atļāvās Lielbritānija, bija poltiskas un ekonomiskas sankcijas, kuras jūtamus rezultātus nedeva. Virkne valstu noignorēja melnādaino diktatoru lēkāšanu uz ANO tribīnes un ar DĀR un portugāļu Mozambikas starpniecību turpināja tirgoties ar Rodēziju. Bet premjerministra Smita aicinājums valsts iedzīvotājiem "paļauties uz pašu spēkiem" izsauca Rodēzijā ekonomisku pacēlumu, un Rodēzijas dolārs kļuva par tikpat cienītu valūtu kā DĀR rends.
Īsāk sakot- Paši viņi sevi izdrāza. Laikam melnajam tiešām vajag saimnieku...
Labs raksts. Izlasiju visu un ko, lai saka vienmēr atradīsies kāds kurš visu sačakarēs vairāk vai mazāk...
Žēl,iedomāties,ka tur dzīvo iedzīvotāji,kuriem nākas iztikt mēnesī ar naudas daudzumu,ko latvijā var nopelnīt dienas laikā strādājot pat pa minimālo algu,bet tai pašā laikā valsts līderis brauc pa valsti ar rolls royce automobīli ... Makes me think ...
padomājiet par to SC atbalstītāji. Atbalstot Krievu politiku nonāksim Baltijas-zimbabes vietā. Domājiet par to, kā krievs ar mačeti nogali tavu ģimeni, domā par to kā maizīte no rīta maksā tik un vakarā 5x dargāk.
ļoti labs rakts
runājot par dekolonizāciju: manuprāt, tas bija veikls un viltīgs triks, lai novestu trešo pasauli tādā stāvoklī, kad ar to ir viegli manipulēt. kā par brīnumu, ar neakarīgu nabadzīgu valsti var vieglāk spēlēties nekā ar koloniju, kurai ir vismaz saprātīga vadība. vēl vairāk šim liek ticēt fakts, ka pēkšņi visur pasaulē sākās dekolonizācijas bumbs,kad dažu desmitu gadu laikā faktiski visas kolonijas kļuva par "suverēnām" valstīm, par ko arī Tu raksti.
To cik latvieši ir vāji vai stipri var novērot dzīvojot citās valstīs. Londonā , kas ir ļoti daudznacionāla vide, neesmu saticis kādu tautību, kas varētu konkurēt ar vidējo latvieti. (iespējams vācieši vai skandināvi varētu..nevienu nepazīstu...) Pārējie uz mūsu fona izskatās ļoti vāji. Nezinu kam ir izdevīgi nepārtraukti internetā murgot ka redz latvieši ir slinki, neizglītoti, vāji utt...
nesen bija iespeeja pabuut Dienvidaafrikaa. itkaa peedeejos 20 gadus baltie vairs nav pie varas, bet tiesi baltie ir bagaati un izgliitoti...
valda diezgan liels rasisms. bet lielaas pilseetas ir lieliski attiistiitas, ar debeskraapjiem un labu infrastruktuuru... neesmu rasists, bet vienu gan zinu. Ja nebuutu tur baltie tad vieteejie veljoprojaam puspliki ar skkeepiem rokaas skraidiitu...
Esmu rasistisks cilvēks, sorry. Bet no saviem uzskatiem atkāpties arī netaisos. Pirmkārt, visus šos bēgļus, imigrantus vai nu kā viņus tur sauc, savādāk par okupantiem es viņus nesaucu. Tur viņi nestrādāja, un te viņi nestrādās. Jo tika pieradināti gadu gadiem pie humānās palīdzības, kāpēc strādāt, ja var pastiept roku un tev dos, jo nezin kāpēc lielākā daļa eiropiešu jūtas par kautkādiem senču grēkiem vainīgi un tātad ir šiem trūkumcietējiem jāpalīdz, savādāk šie kājas no bada atstieps. Un tas mani īstenībā neormāli tracina, jo es esmu uzskatījusi, ka ir jāstrādā, lai man būtu. Pa tv paskatoties redzam, āfrikāņu kolonas caurām dienām sēž vienā vietā gaidot kārtējos sūtījumus, lai gan aiz muguras plešās auglīga zeme, upes utt. Priekšplānā vēl izstumj raudošus bērnus, lai vēl vairāk iežēlinātu. Neatbalstīšu un neatbalstu, lai dod makškeres, nevis zivis.
Nēģerim neko vairāk nevajag kā karot. No sākuma skrēja ar šēpu un loku, tad baltais cilvēks iedeva kalašņikovu, nu tagad skrien ar to.
Mums saprotamās demokrātiskās vērtības viņiem ir svešas.
Ļoti, tik tiešām ļoti kvalitatīvi, uzrakstīta tēma. Raziel, daudz
Iesaku (ja vien neesmu palaidis garām) uzrakstīt šo to par ASV sniegto "palīdzību" pēckara Eiropai, tāda specifiska pieeja...
"Angolu drebināja nepārtraukts pilsoņkarš, kurš pārsviestos uz kaimiņu valstīm, ja nebūtu DĀR titānisko pūliņu, kura aizstāvēja Namībiju un reizēm deva smagus triecienus teroristu bāzēm Angolā. "
Šos DĀR "titāniskos pūliņus", kā izrādījās vēlāk, sponsorēja ASV. Viņiem bija svarīgi, lai komunisms reģionā neizplatītos tālāk, bet paši līst iekšā negribēja, jo tā ir nesmuki. Galu galā - runāja ar DĀR, bet dēļ DĀR cilvēktiesību pārkāpumiem, runāt vajadzēja klusi. ASV tauta nevarēja zināt, ka viņu jaunais sabiedrotais ir valsts, kura īsteno aparteīdu. Neatceros vairāk kas tieši no tā atleca DĀR, bet noteikti, ka tas bija izdevīgi abiem.
To ir svarīgi paturēt prātā, kad runājam par Āfrikas valstīm - viņas ir veidojušās Aukstā kara laikā, kad bija divi dominējoši politiskie virzieni un aiz katra stāvēja sava superlielvara. Lielais vairums šādu jauno valstu kļuva par arēnu, kurā ASV un PSRS varēja kārtot savas domstarpības nesasmērējot rokas. Atskatoties uz auksto karu, nekur komunistiem neveicās tik labi kā Āfrikā, kas noteikti ir faktors tajā, ka šobrīd tās nav pašas bagātākās valstis..
Kāpēc tieši tur komunismam izdevās tā zelt? Tieši dēļ tā, ka līdzšinējās kolonijas varbūt arī bija pārtikušas, bet nenozīmēja labu dzīvi etniskajiem āfrikāņiem, bet gan kolonālajiem zemju īpašniekiem. Būtībā eiropiešiem Āfrikā piederēja lielākā daļa zemes, kuru apstrādāja lielākoties āfrikāņi, bet piķis kriti lielākoties eiropiešu kabatā. Tā ir situācija, kas mazliet atgādina muižnieku laikus Latvijā un agri vai vēlu piegrieztos jebkuras tautas, vai rases pārstāvim.
Diemžēl, politiskais klimats Pasaulē, tas cik nežēlīgi tika sadalīta vara un cik netaisnīgi un neprofesionāli bija nākamie valdītāji noveda pie tā, kur kas ir šodien.
Pie visa vainīgi briti ar savu "demokrātiju". Patiesi, tā nemaz nebija cīņa par ''demokrātiju'', bet gan cīņa pret plaukstošu un ekonomisku attīstītu post-koloniālu valsti, kura Lielbritānijai bija ekonomisks konkurents Āfrikā. Un vēl- kura bijusī koloniālā lielvalst vēlas, lai tās bijušās kolonija būtu ekonomiski attīstītas?
Ja rietumi nepārtraukti nemēģinātu ''ieviest demokrātiju'' trešajās pasaules valstīs, tad nekādu problēmu arī nebūtu.
Stāsts par Rodēziju ir arī stāsts par Donbasu. Kreisos tracina nevis tas,ka paši dzīvo sūdos,bet ielīksmo tas,ka citur iet vēl sūdīgāk. Ja no Krievijas TV kanāliem izņemtu trīs topa ziņas-Što tam u hohlov? Krim naš,Sirija naš un Tramp gandon..tad ziņu arī nebūtu. Skumji...