Kāpēc Eiropai ir problēmas ar Āfrikas bēgļiem.80

1902 gadā nomira Rodss un viņa piemiņai valsts sāka saukties par Rodēziju. Tā kā teritorija bija liela, Rodēzija sadalījās Ziemeļrodēzijā, kura kļuva par koloniju, un vēlāk par Zambiju,un Dienvidrodēziju, kura kļuva par pašpārvaldītu teritoriju ar ...privātu kompāniju priekšgalā. Lielbritānija solīja Dienvidrodēzijai domīnijas statusu, bet, tā kā sākās I Pasaules karš, tas nenotika. 

Rodēzieši nosūtīja uz I Pasules kara frontēm 5000 balto un 2000 melno karavīru. Kamēr vien eksistēja Rodēzija, tā sūtīja visos karos, kuros piedalījās Lielbritānija, procentuāli vairāk savu pilsoņu, nekā jebkura cita Britu sadraudzības valsts. 

Pēc kara par Rodēziju atbildēja Domīniju lietu pārvalde (nevis koloniju!)

Tad nāca II Pasules karš- un pēc tam parādījās jaunākais modes kliedziens- dekolonizācija! Āfrikas valstis sāka iegūt neatkarību fantastiskā ātrumā. Pāreja uz suverenitāti reizēm notika mēneša laikā. Neviens neņēma vērā, ka bijušās kolonijas nav spējīgas pašas sevi pārvaldīt. Visi cerēja,ka Eiropā studējušie nākamie valstu vadītāji būs iepazinuši un novertējuši demokrātiju, cieņu pret privātīpašumu un citus Eiropas civilizācijas labumus...Diemžel tik īsā laikā īstas morālas vērtības neiesakņojas, un tas, kas palika āfrikāņu galvās pēc studijām Eiropā un Amerikā bija... marksistisks jūklis. 

Jauno valstu konstitūcijas paredzēja formālu visu iedzīvotāju vienlīdzību,  bet principā bija revolucionāra ideja bija,  ka pie varas jānāk melnajiem  pamatiedzīvotājiem.  Ja kāds tam nepiekrita, viņš kļuva par ļauno rasistu, kuram jātiek iznīcinātam. 

Praktiski visur Āfrikā viss notika pēc viena scenārija- akts par neatkarību, pilsoņkarš, cilšu kari, korupcija, rasisms, bads un tā tālāk. 

Plaukstošas koloniālās valstis pārvērtās par neatkarīgām drupām un haosu. Tā bija Nigērijā, Burundi, Ruandā, Čadā, Sudānā, Angolā un Mozambikā. Cilšu kari vienmēr Āfrikā bija bijusi par mēri ļaunāka problēma.  Un, ja koloniālisma laikā koloniju administrācijai izdevās noturēt nacionālistiski noskaņotos līderus rāmjos, tad, tikko vietējie iedzīvotāji sajuta brīvību, stiprākās ciltis metās slepkavot savus kaimiņus.   

Dažās valstīs nekārtības izvērtās par īstu genocīdu- vairs neviens nepateiks, cik cilšu Burundi vai Nigērijā tika iznīcinātas tīri etnisku iemeslu dēļ. Mozambikā nacionālisti, bruņojušies ar vietējo marksisma versiju, burtiski nolikvidēja valsts ekonomisko dzīvi. Angolu drebināja nepārtraukts pilsoņkarš, kurš pārsviestos uz kaimiņu valstīm, ja nebūtu DĀR titānisko pūliņu, kura aizstāvēja Namībiju un reizēm deva smagus triecienus teroristu bāzēm Angolā.  

Rodēziešiem, pieradušiem pie mierīgas dzīves pārtikušā valstī, visi šie notikumi kaut kā nerosinaja optimismu,.kamēr vien eksistēja Rodēzija, vietējā policija nenēsāja ieročus- nebija vajadzības. Ar visu veiksmīgi tika galā vietējā administrācija un cilšu vadoņi, bezdarbs bija minimāls, dzīves līmeņa ziņā Rodēzija bija kontinenta augšgalā. Rodēzijas lauksaimniecības produkcija augsti kotējās gan Āfrikā, gan Eiropā- marmora gaļa bija delikatese, vīni sacentās ar Dienvidāfrikas vīniem, bet ar tēju un tabaku Rodēzija apgādāja kaimiņvalstis. 

Oficiāla, juridiski nostiprināta aparteida Rodēzijā nebija. Kā neeksistēja arī rasu problēmu- melnie it nemaz neustraucās par to, ka pie varas ir baltie, ja bija darbs, slimnīcas un skolas. Bet Lielbritānija skatījās uz to citādāk. Piekāpjoties tā sauktajam "pasules sabiedrības viedoklim" briti bija apņēmušies panākt, ka Rodēzija kļūst par neatkarīgu valsti tikai komplektā ar "valdošu vairākumu". Tas ir, melnajiem pie varas. Tas, ka Rodēzija gadu desmitiem ir tikusi pati ar sevi galā, ka baltie un melnie ir veiksmīgi risinājuši savas problēmas bez Anglijas palīdzības, nevienu neinteresēja. 

Vienīgais, ko briti nebija ņēmuši vērā, bija rodēziešu velēšanās pašiem lemt savu nakotni. 1964. gadā pie varas nāca "Nacionālā Fronte" ar Ianu Smitu prieksgalā. 1965. gada 11. novembrī Rodēzija pasludināja savu neatkarību. 

.Lielbritānija to pasludināja par "dumpi kolonijā" 

Tomēr no tieša iebrukuma Rodēzijā Londona saprātīgi atturējās- pirmkārt, rodēzieši prata karot, kā nekā bija sastādījuši to britu commandos kodolu, kuri cīnījās Ziemeļāfrikā WW2 laikā, un otrkārt, būtu visai problemātisks šāds karš starp savējiem- britus un rodēziešus saistīja gan radniecība, gan kopējas cīņas pēdējā karā. . 

Maksimums,ko atļāvās Lielbritānija, bija poltiskas un ekonomiskas sankcijas, kuras jūtamus rezultātus nedeva. Virkne valstu noignorēja melnādaino diktatoru lēkāšanu uz ANO tribīnes un ar DĀR un portugāļu Mozambikas starpniecību turpināja tirgoties ar Rodēziju. Bet premjerministra Smita aicinājums valsts iedzīvotājiem "paļauties uz pašu spēkiem" izsauca Rodēzijā ekonomisku pacēlumu, un Rodēzijas dolārs kļuva par tikpat cienītu valūtu kā DĀR rends.