Kāpēc Eiropai ir problēmas ar Āfrikas bēgļiem.80

Visu laiku, kamēr notika kaujas, notika arī pārrunas. 70- to gadu beigās puses nonāca līdz tam, ka tika panākta vienošanās par nacionālās vienotības valdības izveidošanu. 1979. gadā pēc vēlēšanām par premjeru kļuva bīskaps Ābels Muzoreva, bet valsts sāka saukties Zimbabve- Rodēzija. Teorētiski sankcijām vajadzēja tikt atceltām, jo Rodēzijā bija izveidota demokrātiski ievēlēta valdība. Tomēr vārds netika turēts- dumpīgajai valstij bija pārāk daudz ienaidnieku.  BĪskaps Muzoreva varbūt nebija ideāls premjerministrs, tomēr apmierināja iedzīvotaju lielāko daļu- gan melnos, gan baltos. Viņa valdībā nebija vietas bandītiem, kuri bija slepkavojuši civiliedzīvotājus.

Teroristisko grupējumu vadītāji Džošua Nkomo un Roberts Mugabe, kuri nepiedalījās vēlēsanās, jo bija maz ticams, ka viņi tajās varētu gūt panākumus, neatzina vēlēsanu rezultātus un solīja, ka "atbrīvošanas karš uzliesmos ar jaunu spēku" Ar britu valdības starpniecību notika jaunas pārrunas, un 1980 gada sākumā notika jaunas vēlēšanas. Galu galā, ja eiropiešiem ir vajadzīga maģiskā deja, ko sauc par vēlēšanām,  Roberts Mugabe, lai tiktu pie varas, viņiem to noorganizēs- viņa armija veica efektīvu  "pirmsvēlēsanu kampaņu"- "balso par mums, vai mirsi kopā ar visu savu ģimeni".  Vēlēšanas notika ar milzum daudziem pārkāpumiem, draudiem un vardarbību pret vietējiem iedzīvotājiem, tomēr oficiālajai Londonai nebija kur likties, un vēlēšanas tika pasludinātas par visgodīgākajām Āfrikas kontinentā. Starptautiskie novērotāji bija vairāk aizņemti, vērojot, vai tiešām tiek atlaista un atbruņota Rodēzijas armija. Teroristi? Viņus atbruņot neviens netaisījās. Uz vēlēsanu laiku Rodēzija tika "atgriezta"  zem Lielbritānijas kontroles un tika izkārts Anglijas karogs. Pēc tam tika pacelts bijušais Mugabes partijas karogs. Ians Smits ceremonijā nepiedalījās- bija pārāk smagi vērot, kā iet bojā plaukstošā valsts, kur viņš bija dzimis un par kuru cīnījies. 

Ians Smits lūdza Mugabem tikai vienu- saglabāt valsti. Mugabe piekrita, bet īstenībā viņu interesēja tikai cīņa par varu. Kā visur Āfrikā cīņa notika pēc etniskā principa- Mugabe bija mašons, bet otras partijas līderis- Nkomo- matabels. 

Nkomo bija PSRS atbalstīts līderis, bet Mugabes kaujiniekus atbalstīja sarkanā Ķīna, kuras "neatkarības" cīņu laikā bija atbalstījušas abas teroristu armijas gan ar ieročiem, gan apmācot savos mācību centros. Par to, ka abas partijas varētu valdīt kopā, nevarēja būt ne runas- te nebija  Eiropa, te vārds "demokrātija" bija svešs. Te bija tikai zaudētāji un uzvarētāji, un bēdas un nepatikšanas pirmajiem. Bet ko darīt, ja čimurengas veterānu savstarpējos ķīviņus ne PSRS, ne Ķīna nesponsorē? Mugabe gan bija spiests šādus tādus otršķirīgus amatus piešķirt Nkomo, bet īsti tas viņam nepatika, kaut gan no varas un naudas plūsmām konkurents tika turēts pa gabalu. Beigās risinājumu Mugabe atrada, noslēdzot līgumu par sadarbību ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Ir Senu. 150 atlasītu instruktoru apmācīja personiskos Mugabes comandos- 5. izpletņlēcēju brigādi. Nkomo tika apvainots sazverestībā ar mērķi sagrābt varu, bet kaut kā tomēr  paspēja aizšmaukt no valsts, viņa cilts- matabeli pauda neapmierinātību, un viņus nomierināt aizsūtīja jaunizveidoto kaujas vienību. Matabelelandes provincē tika nogalināti 50-100 tūkstoši civiliedzīvotāju.

Par kaut kādu preses brīvību vairs nebija ko runāt, 1987. gadā Mugabe likvidēja premjerministra posteni, kļuva par prezidentu un uzsāka represijas pret visiem, kas tā vai citādi pauda savu nepatiku- kaut vai par dzīves līmeņa krišanos! Tas attiecās uz visiem- gan vienkāršo tautu, gan cīņubiedriem, pat pirmais Zimbabves prezidents Kanaans Banana nokļuva cietumā par izdomātu apvainojumu homoseksuālismā. Bet dzīves līmenis kritās dramatiski, vietējā valūta kļuva nevērtīga, bet bezdarbnieku skaits pieauga. 

Visā, protams, vainoja baltos, kuri esot sagrābuši valsts bagātības.  Mugabe uzsāka "zemes reformu" atņemot zemi baltajiem un izdalot melnajiem, kuri nebija spējīgi viņu apstrādāt, Desmitiem balto fermeru tika noslepkavoti, daudzi bēga. Īpašu aktivitāti izrādīja "čimurengas veterāni", kuriem, lai cik tas dīvaini nebūtu, bieži nebija pat 20 gadu.  

Pusmiljons zimbabviešu badojās, baltie fermeri neko vairs nespēja ražot, jo viņiem bija atņemta zeme. Mazajos zemes gabaliņos, kuros tika sadalītas lielās fermas, netika izaudzēts pietiekami pārtikas. Sākās bads. Rodēzija no zemes, kura baroja pusi Āfrikas,  kļuva par valsti, kura nespēj iztikt bez pārtikas palīdzības. 

Pa to laiku Mugabe mērķtiecīgi iznīcināja opozīciju un vēlrei8z parrakstīja konstitūciju, lai kļūtu par prezidentu uz mūžu, pie reizes bļaustīdamies, ka apglabās pēdējo imperiālistu- Toniju Blēru- kopā ar Britānijas karogu 12 pēdu dziļā kapā- "lai tas nekad vairs netiktu pacelts". Eiropa sos dīvainos gājienus nesaprata un liedza viņam iebraukšanu Eiropas savienībā un Britu sadraudzības valstis pakļāva Zimbabvi boikotam. 25 gados bijušais skolotājs bija nogājis Āfrikas diktatora standartceļu- bpaspēja kļūt par tirānu ar neierobežotām pilnvarām un sagraut valsti, kuru kādreiz sauca par Āfrikas Šveici.

Civilizētā pasaule, kura palīdzēja nākt pie varas Mugabem šobrīd cenšas neredzēt "Zimbabves problēmu", jeb pasmejas par miljardieru nāciju, kurā nauda ir mazāk vērta, nekā papīrs, uz kura tā ir nodrukāta...

Veikals ļaunajā, rasistiskajā Rodēzijā...

...un uz gaišo nakotni soļojošajā Zimbabvē...