Černobiļas katastrofa: Tas, ko seriālā neparādīja55

‘’Skolā notika lietas, kas nekad iepriekš nebija notikušas. Zem katrām durvīm bija pabāzts slapjš dvielis. Uz visām izlietnēm bija atrodams ziepju gabals, ar ko nomazgāt rokas. Pa skolu apkārt skraidīja sievietes, kuras mazgāja visu, ko ieraudzīja. Un protams, baumas. Loģiski, ka baumas no otrklasnieka par to, ka atomreaktorā noticis sprādziens, neviens īsti neņēma par pilnu. Skolotāji neteica neko. Tāpēc es īpaši neuztraucos. Otrās mācību stundas sākumā klasē ienāca divas sievietes, kuras katram iedeva divas mazas tabletītes…’’

Plkst. 11:40 atomreaktora darbinieki ar savām ģimenēm devās prom pārpildītā kuģī. Saule šķita nedabiski balta.

16:00 cilvēki jau zināja par ugunsgrēku, jo debesīs mutuļoja tumši dūmi. Bet panikas nebija. Cilvēki joprojām klaiņoja pa ielām un apsprieda iepriekšējās nakts futbol maču starp Dinamo un Spartaku. Daži iedzīvotāji bija devušies pie ārsta. Ārsti izrakstīja joda un ūdens mikstūru. Reaktora direktors saņem vēl vienu atteikumu evakuēt pilsētu.

16:50. Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Boriss Ščerina kopā ar Valēriju Legasovu, Kurčatova Atomenerģijas institūta direktora pirmo direktora vietnieku, lido no Maskavas uz Kijevu. Černobiļas atomelektrostacijas likvidācijas komandas locekļiem bija tikai pāris stundas, lai izprastu, kā darbojas atomreaktors.

Pripjatas pilsētā jau rietēja saule. Saulriets virs reaktora iekrāsojās īpaši sarkans, kas pārbiedēja vietējos. Joprojām nebija nekādu brīdinājumu par briesmām un pa ielām klīda cilvēki maskās, kuri mērīja radiācijas līmeni.

20:30 sākās sapulce. Ķīmiķu brigāde un helikopteri ieradās Pripjatā. Helikopteru propelleri izgaiņāja dūmus. Kļuva redzams, ka reaktors tiešām ir eksplodējis. Pirms tam tika uzskatīts, ka sprādziens noticis blakus, nevis pašā reaktorā. Zinātnieku spiediena ietekmē tika pieņemts lēmums no rīta sākt pilsētas evakuāciju.

‘’Politiķi un valdības locekļi domāja tikai par savu ģimeņu drošību. Tika atcelti lidojumi no Ukrainas, jo lidmašīnas jau bija pārpildītas ar politiķu ģimenēm. Viņiem nerūpēja nekas cits.’’

Georgijs Lepins, fizikas profesors, kurš strādāja kā brīvprātīgais Černobiļas atmoreaktorā laikā no 1986.līdz 1992.gadam

28.aprīļa plkst. 05:00 Ļeņingradas atomreaktors uztver augsta radiācijas līmeņa signālus. Nekavējoties tiek pārbaudītas visas sistēmas un secināts, ka radiāciju atnesis mākonis, kuru vējš atpūtis no Černobiļas.

Vienu stundu vēlāk atomreaktors Oskaršamnā Zviedrijā uzzina, ka PSRS notikusi atomreaktīvo vielu noplūde gaisā. Ap šo pašu laiku Valērijs Legasovs iesaka reaktoru aplaistīt ar speciālām vielām, kuras neļautu radioaktīvajām vielām nokļūt gaisā. 1250 autobusi, 350 kravas mašīnas un 2 vilcieni ierodas Pripjatā, lai evakuētu gandrīz 50 000 cilvēku.

‘’Devos mājās ar mugursomu vienā rokā un spainīti otrā rokā, dungodams pie sevis dziesmiņu. Redzēju divas ugunsdzēsēju mašīnas, kuras priežu silā lēja ūdeni uz kokiem. Es jau biju vecāks, nu… 10 gadus vecs, tāpēc man tas īpaši neinteresēja, bet mazāki bērni priecīgi spēlējās ūdenī, ignorēdami ugunsdzēsēju brīdinājumus to nedarīt. Nokļuvu uz ceļa, kas savieno Pripjatu un Černobiļu. Tikai tad sapratu patieso situācijas nopietnību. Apmēram 30 kilometru garumā uz ceļa stāvēja rinda ar autobusiem. Jebkādiem autobusiem. Tika ņemti visi autobusi, kuri bija spējīgi braukt. Pāri laukiem un pļavām brauca bruņumašīnas, un uz ielām bija pilns ar vīriem aizsargtērpos.’’

Helikopteru dēļ vēl vairāk radioaktīvo putekļu nokļuva gaisā. Arī autobusu rindas dēļ radioaktīvais piesārņojums tika izplatīts tālāk.

Dienas vidū BBC ziņo par par augstajiem radiācijas līmeņiem un negadījumu PSRS atomreaktorā. PSRS situāciju nekomentē, jo gatavojas Darba svētku parādei. 21:00 ziņu programmā Vremja tiek parādīts īss ziņojums par Černobiļas atomreaktora avāriju, tomēr netiek teikts nekas par radiāciju un tās bīstamību.

Arī kareivji piedalījās evakuācijā. Igors Hirjaks bija viens no viņiem, turklāt vienīgais tumšādainais. Viņš kopā ar citiem kareivjiem uz Pripjatas upes uzbūvēja pontonu, kas palīdzēja evakuēt iedzīvotājus. Pēc divarpus mēnešu darba viņam parādījās rīkles apdegumi.

Visas vasaras garumā kareivji uz maiņām vāca gruvešus, apglabāja mirušos ciematus un izšāva dzīvniekus, lai novērstu radiācijas izplatību.

Pirmajā maijā austrumu bloka pilsētas kā ierasts devās Darba svētkiem veltītajās parādēs. Pripjatā palika tikai militārie spēki, policija, likvidatori, atomreaktora darbinieki un daļa valdības.

‘’Tolaik dzīvojām Tallinā. Atceros, kā mamma raudāja. Man bija deviņi ar pusi gadi, un, protams, es neapzinājos, cik nopietna bija situācija. Tad mēs uz ielām ieraudzījām cilvēkus halātos un istabas čībās. Tas Igaunijā bija kas neiedomājams. Tie bija bēgļi. Un viņu bija daudz. Viņiem palīdzību piedāvāja visi. Pilnīgi VISI.’’

Virs atomreaktora strādāja gandrīz tūkstotis helikopteru, un veselo pilotu skaits strauji saruka. Pilotiem, kuri atradās Afganistānā, tika pavēlēts doties uz Pripjatu.

2.maijā Pripjatas iedzīvotāji cerēja atjaunot iznīcināto reaktoru uz Oktobra revolūcijas gadadienu. Vakarā sākās evakuācija 30 kilometru zonā ap Pripjatas pilsētu. Likvidatori, kuri uz notikuma vietu bija devušies pirmie, slimnīcās mira. Ārsti nēsāja aizsargtērpus, lai pasargātu sevi no pacientu izstarotās radiācijas.

‘’Esmu austrietis, un piedzimu 1983.gadā. Mana drauga tētis piedalījās kaut kādās militārās apmācībās, kad sākās radioaktīvais lietus. Militārās amatpersonas tobrīd noteikti zināja par visu, bet negrasījās pasargāt savus kareivjus. Mana drauga tētis nomira no vēža deviņdesmito gadu sākumā. Mūsu kaimiņš lietus laikā izgāja pastaigāties ārā. Pēc dažām nedēļām viņam nogāja visi mati, kuri tā arī nekad neatauga.

Atceros, ka skolas laikā visiem sākumskolēniem un bērnudārzniekie deva joda tabletes.’’

Eksperti saprata, ka radioaktīvā degviela no eksplodējušā reaktora varētu izkausēt cementu un nokļūt ūdenī, kas varētu novest pie vēl vienas katastrofālas eksplozijas. Trīs inženieri bez jebkādiem aizsargtērpiem devās iekšā pa pusei applūdušajā telpā un atbrīvojās no ūdens.

Ogļrači kopā ar Kijevas metro būvnieku brigādi izraka tuneli dzesēšanas sistēmai un uzcēla aizsargsienu, kas neļautu degvielai nokļūt zemūdens avotos, Dņepras upē un Melnajā jūrā. Viņi pat uzcēla dambi Pripjatas upei.

‘’Mēs, studenti no Kijevas, atgriezāmies no brīvdienām un nesapratām, cik nopietni viss ir. Vilciena konduktori skatījās uz mums kā uz jukušajiem un jautāja: ‘’Visi dodas uz Odesu. Kādēļ jūs dodaties atpakaļ?’’ Mums tika pavēlēts atgriezties, citādi mēs tiktu izslēgti no skolas. Tāpēc mēs atgriezāmies, salasījām pāris lilijas un apēdām dažas radioaktīvas zemenes…’’

Likvidatori ap savam teltīm uzcēla svina vairogus, lai pasargātu sevi no radiācijas. Apkārt valdīja kapa klusums. Bija daudz ārstu un fotogrāfu. Cilvēki bieži mazgājās un pārģērbās.

15.maijā pirmā likvidatoru brigāde devās prom. Valērijs Legasovs un daži citi zinātnieki palika, lai turpinātu darbu pie vairoga ap reaktoru izstrādes.

23.maijā izcēlās ugunsgrēks pie iznīcinātā reaktora kodola. Vajadzēja 8 stundas, lai ugunsgrēku nodzēstu. Ugunsdzēsējiem tikai aizliegts teikt ārstiem, kas ar viņiem noticis.

‘’Mūsu militārā bāze atradās uz lauka starp diviem ciematiem. Cilvēkiem netika ļauts šeit dzīvot, bet kareivjiem ļāva. Mēs dzīvojām teltīs pa 36-38 katrā, gulējām divstāvu gultās un mums bija divas krāsniņas. Mums piegādāja ēdienu, bet ne malku. Izmantojām vietējo malku. Lai apturētu radiācijas izplatību, tika aprakti veseli ciemati. Daži puiši teltīs mēģināja sasildīties, izmantojot miniatūrus atomreaktorus. Viņi saņēma lielāku radiācijas devu nekā likvidatori.’’

Sergejs Šalkevičs, Černobiļas likvidators

30 kilometru ekskluzīvajā zonā notika dažādi izklaides pasākumi. Pirmais uzstājās Džozefs Kobzons. Viņa priekšnesums notika pilsētas administrācijas ēkā, kurā radiācijas līmenis bija ārkārtīgi augsts. Pēc tam uzstājās arī Valērijs Leontjevs, Alla Pugačova, Na Na un citi.

Augustā Legasovs devās uz Vīni, lai pastāstītu pasaulei par notikušo. Viņš teica, ka tā esot bijusi cilvēka kļūda. Kad viņš notikumu komentēja PSRS, viņš teica, ka eksplozija notikusi tehnikas dēļ un ka vainīgs bijis pats reaktors. Viņš lūdza valdību pārstāt izmantot šāda tipa atomreaktorus. Lūgumu noraidīja. Novembra beigās virs Černobiļas atomreaktora tika uzlikts sarkofāgs. Tas ar laiku sāka sodalities, tādēļ 2010.gadā sākās jauna sarkofāga būvniecība. Tam vajadzētu kalpot 100 gadus.