Viss sākās 1986.gada 26.aprīļa pulksten 01:23. Notika divi sprādzieni, pēc kuriem gaisā virs reaktora numur 4 bija redzama gaisma. Reaktorā izcēlās ugunsgrēks. Jau šajā brīdī rodas pirmais reaktora upuris – viens no reaktora darbiniekiem.
‘’Mana mamma ir no Vācijas. Viņa teica, ka pēc negadījuma viņiem tika aizliegts mežā lasīt sēnes. Vairākus mēnešus neviens uzturā nelietoja pienu. Sēnes Vācijā neēd joprojām, jo augsne esot saindēta. Tāpat neviens neēd mežacūku gaļu.’’
1986.gada beigās Valērijs Legasovs bija vienīgais no likvidācijas brigādes vadītājiem, kurš nesaņēma apbalvojumu. Pāris mēnešus vēlāk viņš netika uzņemts Kurčatova Institūta zinātnieku padomē. Viņam bija zarnu vēzis, tomēr viņš turpināja izmeklēt negadījumu un tā cēloņus. Černobiļas atomreaktors joprojām turpināja darbu.
Otrajā Černobiļas atomreaktora gadadienā Legasovs tika atrasts miris. Dienu vēlāk viņš bija grasījies paziņot līdz šim nezināmus faktus par katastrofu.
Sešus mēnešus vēlāk slimais Boriss Ščerina tiek nosūtīts novērst zemestrīces sekas Armēnijā. Zemestrīce laupīja 25 000 dzīvības.
1990.gadā Boriss Ščerina nomira. Viktors Brukjanovs atkopa veselību, tomēr pēc laika atgriezās pie darba Černobiļā. 1991.gadā radiācijas līmenis reaktora tuvumā joprojām bija ļoti augsts – 171 mikrotrentgens stundā (normāli 20-25).
1991.gada oktobrī sākās ugunsgrēks netālu no reaktora numur 2. Strādnieki un ugunsdzēsēji saņēma divu nedēļu radiācijas devu, tomēr iedzīvotājiem briesmas nedraudēja. Tad tika nolemts pārtraukt reaktora darbu pavisam.
Mihails Gorbačovs un viņa sieva Černobiļu pirmo reizi apciemoja tikai 1989.gada 23.februārī. Viņu ceļš bija ļoti garš, jo tika meklēts maršruts, kurā ir vismazāk radiācijas.
Černobiļas atomreaktors turpināja ražot enerģiju līdz pat 2000.gadam. Arī šobrīd tur vēl uzturas daži strādnieki. Būs nepieciešami vēl 1000 gadi, lai izzustu bīstamās ķimikālijas. Par spīti tam vietējie turpina atgriezties mājās, ko reiz pametuši.
‘’Esmu no Baltkrievijas. Pirms 10 gadiem radinieki iedeva mums mellenes. Pēc apmēram glāzes ar mellenēm mammai sākās šausmīga caureja, bet tantei neciešamas galvassāpes. Mēs izmērījām melleņu radiācijas līmeni. Tas bija desmitiem reižu lielāks par pieļaujamo.’’
Šobrīd Krievijā ir 3 atomelektrostacijas un 10 reaktori, kuri ir līdzīgi tam, kurš 1986.gadā eksplodēja Černobiļā. Pēc eksplozijas tie visi tika salaboti. Kopš katastrofas neviens šāda veida reaktors nav ticis uzbūvēts no jauna.
Oficiālais katastrofas upuru skaits ir zem 50. Tie ir tie, kuri dzīvību zaudēja sprādzienos vai mira no lielā radiācijas līmeņa. Tomēr reālais skaits cilvēku, kuriem ir vai vēl tikai radīsies veselības problēmas šīs katastrofas dēļ, ir mērāms miljonos.
