Ar šeit apspriestajiem ekonomikas principiem vairums lasītāju iespējams jau būs iepazinušies 10.klases vidusskolas ekonomikas stundā. Šie principi ir tik viegli saprotami, ka kāds, diezgan radikāls, vācu ekonomists vārdā Hans-Hermans Hope uzskata, ka “personas, kuras nesaprot visvienkāršākos ekonomikas likumus, nevajadzētu uzskatīt par cilvēkiem.”
Un tomēr, mēs visi tāpat ikdienā saskaramies ar draugiem un politiķiem, kuri aģitē par lielākām minimālajām algām. Pats personīgi esmu redzējis Vienotības(itkā labējas partijas) facebook reklāmu komentāros cilvēkus pieprasām minimālās algas pat 1500 euro apmerā… Jau kādu laiku Londonas Leiboristu partijas mērs-Sadiks Kāns apsver domu savā pilsētā ieviet īres kontroli, nemaz neapsverot sekas, kādas tā ir radījusi citur pasaulē…
Tapēc nodomāju, ka nebūtu slikti atgādināt par šo ekonomikas principu darbību un šādas politikas sekām ar piemēriem no dzīves.
Cenu kontrole.
1971.gadā ASV presidents-Ričards Niksons atbildot uz augsto inflāciju, par spīti daudzu ekonomistu ieteikumiem un paša sapratnei par ekonomiku, ieviesa pirmās miera stāvokļa cenu un algu kontroles savas valsts vesture. Daudzām precēm tika noteikti cenu griesti, proti, ka šīs preces nedrīkstēja pārdot par augstāku cenu nekā to, ko nosaka valdība. Faktiski tas nozīmē to, ka cenas precēm tika mākslīgi padarītas ievērojami mazākas nekā kādas tās būtu, ja viņas noteiktu tirgus mehānismi.
No patērētāja puses tas nemaz neizklausās tik slikti, jo tagad patērētājam ir jāmaksā mazāk lai nopirktu to pašu preci, taču ja aplūkojam šeit strādājošos ekonomiskos spēkus kļūst redzama daudz plašāka aina…
Ekonomika 101: Cenu kontroles un Minimālās algas.2
Aplūkosim cenas un daudzumu attiecību neoklasiskajā modelī. Mazāka cena liek patērētājiem pieprasīt lielāku daudzumu noteiktas preces, jo tagad viņi var atļauties vairāk. Savukārt daudzi ražotāji dēļ mākslīgi zemās cenas vairs vainu netiek stimulēti piedāvāt savas preces vai pakalpujumus iepriekšējā daudzumā, vai arī nespēj ar zemo cenu segt savus izdevumus un vispār pārstāj piedāvāt. Rezultātā, kad pieprasītais daudzums pārsniedz piedāvāto daudzumu rodas deficīts.
Tirgus mehānismi šāda deficīta gadījumā liktu cenai kāpt, un līdz ar to ierobežotu patērētāju pieprasījumu vienlaicīgi stimulējot ražotājus piedāvāt vairāk. Taču tākā cena tiek ierobežota ar valsts varu, ekonomikā šāds deficīts var pastāvēt ļoti ilgu laiku.
Šādas problēmas radās arī pēc Niksona pieņemtajām cenu kontrolēm. 70.gadu sākumā ASV piedzīvoja degvielas trūkumu, dēļ kura cilvēkiem, pat vairākas stundas, bija jāstāv rindās pēc degvielas. ASV saražotais jelnaftas daudzums septiņdesmito gadu pirmajā pusē samazinājās gandrīz par 20%. Daudzi tirgotāji vienkārši izpārdeva savus degvielas krājumus un slēdza bendzīntankus. Tikmēr sāka rasties melnais tirgus degvielai, kas ārpus likuma pārdeva degvielu par dārgākām cenām(pat dārgākām par tirgus cenu, ja neeksistētu cenu kontrole).
Šobrīd diezgan populārs piemērs varētu būt Venecuēla. Venecuēlas prezidents-Hugo Čarvezs(Hugo Chávez) ieviesa savā valstī ļoti striktas cenu kontroles daudziem pārtikas produktiem, kas lika daudziem ražotājiem, kuri negribēja pārdot savus produktus par cenām kas nespētu nosegt viņu izmaksas, censties pārdot savu produkciju ārpus valsts. Čarvezs uz to atbildēja konfiscējot 750 tonnas pārtikas produktu. Daudzas lauksaimniecības un lielveikali, kuri nepakļāvās cenu kontrolēm tika nacionalizēti. Valstij piederošā lielveikalu ķēde “Marcel” bija spiesta tirgot produktus 39% zem tirgus vērtības. Tā visa rezultātā valstī no 1998. līdz 2014.gadā saražoto partikas produktu apjoms samazinājās Gaļai-par 75%, Kukurūzai-par 40%, Rīsiem-par 39% un Kartupeļiem-par 64%. Importēto pārtikas produktu daudzums palielinajās sešas reizes līdz aptuveni 70% no visiem pārtikas produktiem Venecuelā. Pēc naftas cenu krišanās Venecuēla vairs nevarēja atļauties importēt ēdienu un sākās problemas. Tikmēr, interesantā kārtā, daudzas politiski kreisi tentenciozas organizācijas, kā Apvienoto Nāciju Organizācija, slavēja Venecuēlu par “bada apkarošanu”. Tagad bada dēļ Venezuēlā no zoodārziem tiek zagti dzīvnieki…
Īres kontrole ir lielisks cenu kontroles piemērs, kuram ir ļoti daudz piemeru no dzīves. Keinsistu ekonomists Pols Krugmens uzskata īres kontroli ”par vienu no vislabāk saprastākajiem un, vismaz starp ekonomistiem, mazāk strīdīgākajiem tematiem”. 1992.gada aptauja Amerikas Ekonomikas Asociācijā atklāja, ka 93% tās biedru uzskata, ka īres kontroles cenu griesti vainu samazina mājokļu kvalitāti vai kvantitāti.
Mākslīgi zema īre liek namsaimniekiem nolaist savus dzīvokļus, kuru uzturēšana prasa līdzekļus. Tāpat vairs nav stimula celt jaunus mājokļus, jo tajos ieguldītie līdzekļi atmaksātos daudz sliktāk(ja vispār atmaksātos). Var rasties gadījumi, kad kļūst neizdevīgi, ka vispār dzīvoklī mitinās kāds īrnieks, jo mākslīgi zemā īre nav spējīga nosegt visus nama apsaimniekošanas izdevumus. Vietās ar striktākām īrnieku tiesībām namsaimniekiem var rasties stimuli censties “izdzīt”savus īrniekus un izņemt dzīvokli no aprites. Ņūjorkā, Bronksā novērojami vairāki kvartāli pamestu mājokļu ar finieri aizsistiem logiem. Masačūsetsas štatā ir pat novērota netieša saikne starp īres controli un dedzināšanu. Lasītājam tas var izklausīties vājprātīgi, bet nama nodedzināšana un zemes pārdošana kā cita konstrukcijai var būt finansiāli izdevīgāks risinājums sādās situācijās.
Īres kontrole palīdz tikai tiem cilvēkiem, kuriem jau ir mājoklis, jo viņiem tagad par to ir jāmaksa daudz mazāk. Šie paši cilvēki biezāk, tā vietā lai dzīvokli un īri dalītu ar kādu citu cilvēku, izvēlas vienatnē aiznemt visu dzīvokli, vai pat īrēt dzīvokli, kad viņiem tas nav nepieciešams. Ir atklāts, ka Sanfrancisko 49% dzīvokļos uz kuriem attiecas īres kontrole dzīvo tikai viens cilvēks, kamēr daudziem pilsētā strādājošajiem ir jāmēro garas distances no darba līdz mājām, jo pilsētā nav atrodami brīvi dzīvokļi. Līdzīgi rezultāti novērojami arī Manhetenā(46%), kurā uz gandrīz pusi dzīvokļu attiecas īres kontrole. Kontekstam kopumā ASV tikai 27% dzīvokļos mitinās viens cilvēks.
Šādas īres kontroles sekas ir novērotas ļoti daudzās pasaules vietās, to skaitā Zviedrijā, Hanojā, Honkongā, Austrālijā un citur. Ēģiptē īres kontrole tika pieņemta 1960.gadā, par kuru 2006.gadā rakstīja kāda ēģiptiešu sieviete: ”Šīs politikas gala rezultāts bija tas, ka cilvēki vairs neinvestēja namos ar dzīvokļiem, kā rezultātā radās trūkums īres dzīvokļos un mājās, kas spieda daudzus ēģiptiesus dzīvot drausmīgās kondīcijās bieži vien vairākām ģimenēm dalot vienu mazu dzīvokli. Šo kontroļu sekas Ēģiptē ir jūtamas vēl šodien. Šādas kļūdas var pastāvēt pat vairākas paaudzes.”
Minimālās algas.
Minimālā alga pēc savas būtības ir pretēja cenu griestiem, jo tā ir cenu grīda, proti, ka nav atļauts maksāt par kautko zem noteiktas cenas. Pretēji cenu griestiem, cenu grīda rada nevis deficītu vai iztrūkumu, bet gan nepārdodamu pārpalikumu, vai arī mūsu gadījumā-bezdarbu.
Ja alga tiek mākslīgi palielināta vairāk cilvēku gribēs sev atrast darbu, jo algas būtu lielākas. Taču tikmēr darba devēji tiks stimulēti pieņemt darbā mazāk cilvēku, jo par nodarbinātajiem tagad ir jāmaksā vairāk.
Pienemsim, ka es savu produktivitāti darbā varu attaisnot ar 4 euro/stundā, un mans darba devējs ir man ar mieru maksāt 4 euro/h par manis padarīto darbu. Pieņemsim, ka tagad valstī pieņem likumu par minimālo algu-5 euro/h. Kāpēc lai mans darba devējs man tagad maksātu 5 euro/h? Ja jau mans darbs priekš viņa ir vērts tikai 4 euro/h, kāpēc lai viņš mani nodarbinot zaudētu 1 euro par katru manis nostrādāto stundu?
Kad ASV Kongress pirmo reizi pieņēma likumu par minimālo algu, tās apmers tika noteikts 0.25$/h. ASV vidējā alga tajā laikā bija aptuveni 0.625$/h. Ikgadējais bezdarbs tad ASV bija tikai 1.8%. Bet tomēr, šeit noteiktā minimālā alga bija pietiekami neliela, lai neradītu nekādu katastrofālu bezdarba līmeni. Tomēr pieņemot šo jauno likumu kongresmeņi piemirsa apsvērt kādu ASV piederošu teritoriju vārdā Puerto Riko, kuras vidējā alga bija aptuveni 0.03$/h. Salīdzinoši neliela minimālā alga priekš ASV bija diezgan gigantiska priekš Poerto Riko un radīja milzīgu bezdarba līmeni.
Sietla 2015.gadā pieņēma lielāko minimālo algu ASV-15$/h, kas ir vairāk kā 2 reizes lielāka par ASV federālās valdības noteikto minimālo algu un piedzīvoja lielāko darbavietu zudumu 9 mēnešu periodā kopš 2008.gada ekonomiskās krīzes. Ņūjorkā nesen arī pieņēma tikpat lielu minimālo algu. Vairums šī likuma aģitātoru strādāja ātrās ēdināšanas restorānos. Tagad viņiem ir jārēķinās ar to, ka daudzi no viņiem tiek atlaisti no darba dēļ tā, ka viņu darba devēji nevar atļauties viņus nodarbināt par tādām algām.
Eiropas valstīs, kurās nebija likumu par minimālo algu (kā Šveicē, Norvēģijā, Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Itālijā u.c.), vidējais bezdarbs 2014.gadā bija aptuveni 7.9%, kamēr valstīs ar šādiem likumiem tas bija 11.9%.
Lielākā daļa cilvēku, kas strādā darbus par vai tuvu minimālajai algai ir gados jauni cilvēki ar mazu darba stāžu, tapēc viņus šie likumi ietekmē visvairāk. Dažās valstīs gados jauniem cilvēkiem tiek dots izņēmums atļaujot viņus nodarbinot par algām zem minimālās algas. Jaunzēlandē, piemēram, tīņiem tika dots izņēmums līdz 1994.gadam. Šādi gadījumi tikai pierāda to, ka likumam par minimālo algu var būt nelabvēlīgas sekas.
90% ASV ekonomistu, 85% Kanādas ekonomistu, kā arī vairākums ekonomistu no Lielbritānijas, Vācijas, Šveices un citām valstīm piekrīt, ka minimālās algas mazina nodarbinātību starp zemas-pieredzes nodarbināmajiem.
Minimālās algas parasti pieņem ar nodomu palīdzēt trūcīgajiem, bet pret tiesi šiem pašiem cilvēkiem viņas ir viss detrementālākās, jo darba devēji ir mazāk gatavi viņus pieņemt darbā. Amerikāņu ekonomists Tomass Souels uzskata, ka: “Minimālās algas likumam ir ļoti gudrā veidā dots nepareizs nosaukums. Īstā minimālā alga ir vienāda ar 0. Jo tas it tas, ko saņem nepieredzējuši darbinieki, kad tiek pieņemti likumi kas padara maksāt viņiem to, ko viņi ir vērti darba devējiem, nelegālu.” Šiem pašiem cilvēkiem tieši noderētu kāda darba pieredze, pie kuras tagad tikt ir grūtāk…
Tiesa, šeit jāpiezīmē ka minimālās algas effekti ekonomiski liberālu(labēju) cilvēku vidū tiek nedaudz pārspīlēti. Darbaspēka piedāvājumam piemīt zināma neelastība, proti, tā piedāvātā kvantitāte mainās salīdzinoši nedaudz mainoties cenai. Pētījums ar datiem no 25 OECD valstīm secināja, ka nedaudz palielinot šo valstu minimālās algas-par 10%, nodarbinātība samazinātos par aptuveni 0.7%. Kamēr minimālās algas ir pietiekami mazas, parāk lielām problēmām nevajadzētu rasties.
Minimālā alga arī nav vienīgais faktors kurš ir atbildīgs par bezdarbu. Pēc Francijas(kur bezdarbs ir 9.3%) darba likumiem, piemēram, ir diezgan grūti atlaist kādu darbinieku no darba, tāpēc darba ņēmēji nevēlēsies riskēt pieņemot kādu darbā. Bezdarbnieku pabalsti arī stimulē cilvēkus ilgāku laiku palikt bez darba. Darba drošības pasākumu izmaksas kalpo ka neformāla minimālā alga, jo darbadevējam ir svarīgi tas cik daudz viņam izmaksā nodarbināt kādu cilvēku, nevis cik daudz no šīm izmaksām viņš samaksā viņam kā algu. Svarīga ir arī kopējā ekonomiskā situācija. Vācijā, piemēram, kopš 2014.gada, kad tika pieņemta minimālā alga, bezdarba līmenis nav būtiski mainījies. Tomēr ir novērojamas dažas negatīvas sekas. Kopā nostrādāto stundu skaits ir samazinajies, kas nozīmē ka zemāko algu nodarbināto ikmēneša ienākumi nav būtiski palielinājušies. Ir verojams arī samazinājums darba vietu skaitā-laigan daudzi netiek atlaisti, samazinājies tas cik bieži darba ņēmēji pieņem kādu darbā. Mazāk cilvēku strādā arī ar nenoteikta laika līgumiem.
Kāpēc cilvēki cīnās par šādiem likumiem?
Politiķiem ir stimuls solīt saviem velētājiem lielākas algas un mazākas cenas. Ričards Niksons, piemēram, ļoti labi apzinājās savas politikas sekas, privātā sarunā sakot, ka : ”Viņas[cenu kontroles] nestrādāja pat Otrā Pasaules kara beigās, un pavisam noteikti nestrādās miera laikā..”. Bet viņa ieviestās cenu kontroles padarīja viņu ļoti populāru savu vēlētāju vidū. 1972.gada velēšanās viņš ieguva 520 elektorālās kolēģijas balsis atstājot savam sāncensim(Džordžam Makgovernam) vien 17.
Vairums cilvēku dienžēl ir ekonomiski neliterāli un redz, kā jau es aprakstīju savā rakstā par Rīgas Satiksmi, tikai to kas ir viņu degumgalā, un neredz dažādas no viņiem slēptas vai citas ilgtermiņa sekas.
Lielākā daļa cilvēku ir darbinieki un patērētāji, un nav darba devēji vai ražotāji, tāpēc maksimālās algas un minimālās cenas nav tik bieži sastopamas. Fridriks Bastiāts ļoti pareizi savā laikā teica, ka: “Valdība ir šī lielā fantāzija, caur kuru ikviens cenšās dzīvot uz kāda cita rēķina.”
Daudzi cilvēki patiešām domā, ka šādi likumi palīdzēs vinu līdzcilvēkiem un vienkārši neapdomā citas ši likumu sekas. Labi nodomi nemaina esoso ekonomisko realitāti. Daudzi vienkārši izrādās ar savu tikumību un morālo pārākumu. Viņu pašu acīs, viņi sevi redz kā Robinu Hudu, un līdz ar to visi šo likumu oponenti, viņuprāt, ir ļaundari kas nodarbojas ar klašu karu pret nabadzīgajiem. Piemēram Ņūjorkā, pēc ievērojamās minimalās algas izcīnīšanas tie paši cilvēki tagad aģitē par 33$/h minimālo algu. Kāpēc tad apstāties pie 33, kāpēc ne 50 vai 100?. Daži cilvēki tik konfortabli vannojas savā pašlepnumā, ka ir pilnībā atdalīti no realitātes. Kāda jauna sieviete ASV kongresā, kas sevi uzskata par sociālisti, nesen, komentejot savus kritiķus, teica, ka: “Cilvēki cenšas būt faktuāli korekti, kad viņiem patiesībā vajadzētu būt morāli pareiziem.”
No iepriekš minētajiem piemēriem varam secināt ka visi šo likumu oponenti nav nekādi ļaundari, bet vienkārši nepieņem politiku, kas ir balstīta uz neko vairāk kā labiem nodomiem, ar kuriem bieži vien tiek bruģēts ceļš uz elli…
Tirgus ar cenas palīdzību signalizē ražotājiem un patērētājiem kā viņiem vislabāk organizēt savas darbības. Tiklīdz kāda ārēja ektitāte, kā valsts, iejaucas, sekas var būt dramatiskas…
zmantotie Avoti:
Thomas Sowell-Applied Economics 2.ed.
Thomas Sowell-Basic Economics 5.ed.
Reckoning: A Rent Affair; Paul Krugman; The New York Times https://www.nytimes.com/2000/06/07/opinion/reckonings-a-rent-affair.html
David L.Phillips; Enlightenment: New Public Excellence from Tired Work Cultures!
Henry Hazlitt; Economics in One Lesson.
How gas price controls sparked the ‘70s shortage; Washington Times https://www.washingtontimes.com/news/2006/may/15/20060515-122820-6110r/
https://www.eia.gov/todayinenergy/detail.php?id=34772
https://en.wikipedia.org/wiki/Economic_policy_of_the_Hugo_Ch%C3%A1vez_administration
https://www.econlib.org/archives/2016/12/nixons_wage_and.html
https://www.businessinsider.com/case-against-raising-the-minimum-wage-2014-3
https://www.nytimes.com/2019/02/12/nyregion/fast-food-worker-firings.html
https://www.youtube.com/watch?v=65kfAswiHLk&t=513s
https://www.lifescienceglobal.com/pms/index.php/jrge/article/viewFile/5227/2935
https://www.cato.org/publications/commentary/good-intentions-bad-news-minimum-wage-edition
