Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
50

Tomass Souels (Thomas Sowell) ir amerikāņu ekonomists un politiskais teorētiķis. Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas par politiku, kultūru, diskrimināciju un ekonomiku(par kurām arī lasītājam iesaku painteresēties), un savā laikā ir piedalījies ļoti daudzās publiskās debates kopā ar tādiem cilvēkiem kā Miltonu Frīdmenu(Milton Friedman), Džordžu Stigleru(George Stigler) un Viljamu F.Bakliju(William F. Buckley). Souels ir populārs amerikāņu konservatīvā/libertārā spārna proponentu vidū.

Souels daudzos savos darbos, kā jau ekonomistam pienākas, koncentrējas uz to kādi stimuli iedarbojās uz cilvēkiem dazādās situācijās un kā viņi uz tiem atbild. Viņš bieži vien dod dazādus piemērus, vainu reālus vai arī tikai teorētiskus, un apraksta to, kādi stimuli darbojās uz tajos minētajiem cilvēkiem, piemēram:

“Politika un ekonomika radikāli atšķiras tajā, kā abas rēķinās ar laiku. Piemēram, ja kļūst skaidrs, ka sabiedriskā transporta biļešu cenas nav pietiekami augstas lai segtu autobusu apkopes izdevumus, ilgtermiņā loģisks ekonomiskais secinājums būtu palielināt braucienu biļešu cenas. Tomēr, politiķis kurš iestātos pret augstākām braucienu cenām kā “netaisnīgām” varētu viegli piesaistīt pasažierus, kā velētājus, nākamajās vēlēšanās. Jāpiezīmē, ka sabiedriskā transporta sistēmas degradācija nesāktos uzreiz, bet būtu sadalīta ilgākā laika periodā. Var paiet pat vairāki gadi līdz velētāji beidzot pamanīs šo neizbēgamo procesu...

Tomēr, ja pašvaldības vietā biļešu cenas noteiktu privātuzņēmuni, kuri darbojas pēc tirgus likumiem, jebkāda nolaidība financiālo līdzekļu ziņā liktu uzņēmumu akcijām kristies, jo investoriem ir svarīgi, kas notiek ar viņiem piederošo īpašumu.”-Basic Economics.

Interesanti ir tas cik ļoti šis tīri teorētiskais piemērs līdzinās tam, kas šobrīd notiek ar Rīgas Satiksmi. Rīgas satiksmes parāds ir gandrīz 300 milijoni euro, ieķīlāti ir 11 tramvaju vagonu sastāvi, sliedes un pat donkrati. Un tomēr, neskatoties uz šogad tāpat par 21.4% augušajām braucienu pašizmaksām, Rīgas mērs Nils Ušakovs arvien atsakās paaugstināt braucienu cenas minot “sociālās funkcijas” un atbalstu līdzcilvēkiem.

Rīgas Satiksmei vienīgās pagaidām plānots palielināt tikai dotācijas-līdz 134 milijoniem gadā. Nemaz neapspriežot to, vai cilvēkiem kas ar sabiedrisko transportu nebrauc būtu jāsubsidē cilvēki, kas brauc(turklāt daudzi par baltu velti) šis ir politiski izdevīgāks variants, arī pēc Souela domām, jo vairums cilvēku redz tikai zemo brauciena cenu(ja viniem vispār ir jāmaksā), un neredz izdevumus, kuri tiek segti no viņu samaksātajiem nodokļiem, kas būtu aptuveni 210 euro uz rīdzenieku gadā. Politiķiem ir viegli solīt saviem velētājiem “bezmaksas” izglītību, medicīnisko aprūpi vai, kā Nikolam Teslam gribētos, bezmaksas elektrību, taču tad par šiem visiem brīnumiem tiktu maksāts ar nodokļiem. Kā Miltons Frīdmens teiktu: “Nav tādas lietas kā bezmaksas pusdienas.”

Publiski apmaksātu pakalpojumu sniegšana arī liek cilvēkiem daudz vieglprātīgāk attiekties pret šo pakalpojumu izmantošanu. Daudzi Rīgas autobusi pa dienu ir pārpildīti ar tantiņām, kuras braukā vainu par samazinātu brauciena cenu, vai arī par “baltu velti”. Šo cilvēku pārvadāšanai tāpat ir vajadzīgi līdzekļi. Man personīgi ir pavecāks paziņa, kuram no rītiem bieži vien nav ko darīt, tāpēc viņš sadomā tā vienkārši “pavizināties” ar sabiedrisko, aizbraukt līdz lidostai un paskatīties kā ceļās lidmašīnas…

Vēl viens interesants piemērs Souelam ir saistībā ar to, kā tiek sadalīti līdzekļi:

“Ir bieži noverojams kad uz ceļiem un šosejām izveidojas daudz bedru, kas netiek aizlāpītas, pat tad ja tiek tērēti lieli līdzekļi priekš sabiedriskajiem centriem, golfa kortiem vai citiem izklaides objektiem. Tomēr šādi lēmumi ir pilnībā racionāli no pašieinteresētu ievēlētu politiķu skatu punkta, ja ņemam vērā šeit strādājošos stimulus.

Tiltu, ceļu, dambju un valdības ēku uzturēšana prasa līdzekļus, kurus tikpat labi var izlietot lietām, kas labāk atmaksājās priekš pašiem politiķiem. Jaunu atpūtas centru, plazu vai citu iespaidīgu projektu radīšana rada daudzas iespējas prieks “sarkanās lentes” pārgriešanas ceremonijām, kuras politiķus mēdijos parādītu labvēlīgā gaismā. Bedru aizlāpīšana šādas iespējas nerada..

Šādi insidenti nav unikāli tikai priekš ASV vai mūsdienām. Jau 18.gadsimtā Ādams Smits piezīmēja, kā Francijā daudzi “izsmalcināti un grandiozi darbi” “lielīgu ministru pavadībā” tika veikti “daudzu mazu darbu” vietā, pat ja tiem ir “ārkārtīga nozīme”.”-Applied Economics.

Arī šo piemēru var ļoti labi attiecināt uz Rīgas domi. Konfrontēts par bedrainajām ielām Nils atbildēja, ka katrai bedrei pretī ir sakopts pagalms, jauns stadions vai bērnudārzs, vai atbalsts pensionāriem un bērniem. Par labāku piemēru varētu kalpot plāni atjaunot uzvaras pieminekli, kam atvelēti gandrīz 4 milijoni euro par kuriem varētu salabot vismaz daļu ielu. Neatkarīgi no tā, ko lasītājs domā par to, vai valdībai būtu jāuztur šādi objekti, šis pavisam noteikti ir viens no tiem grandiozajiem projektiem, ar kuru, vismaz pēc Nila domām, var piesaistīt vismaz daļu Rīgas iedzīvotāju kā vēlētājus, pat ja šie paši velētāji braukās pa Rīgas bedrainajām ielām. Protams, līdzekļu vienmēr būs nepietiekami daudz, bet šeit runa iet par prioritātēm.

Nobeidzot šo rakstu aicinu lasītāju padomāt pāris soļus uz priekšu un būt nedaudz skeptiskākam pret politiķiem. Lai cik apbrīnojami neliktos, kā Tomasam Souelam izdevies paredzēt šādus insidentus, ņemot vērā politiskos stimulus nav grūti iztēloties jebkuru citu politiķi Ušakova vietā…

0
50
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [1]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Anonīms
slinkums ielogotois 24.02.19 18:58
4
0

 Kā Miltons Frīdmens teiktu: “Nav tādas lietas kā bezmaksas pusdienas.”  

Tieši tā. Nav nekāds bezmaksas. Ja Tu nemaksā tieši,Tu maksā pakārtoti(piemēram caur nodokļiem) vai arī ja nemaksā Tu,maksā kāds cits. Piem Tavi bērni segs kredītu