Daudzi varavīksni, šo neparasto parādību, apbrīno vai pat sajūsminas par varavīksni, kā par optisku fenomenu. Ir arī tādi, kuri izsaka nepatiku pret Saules spēju, izgaismot gaisā esošo ūdeni tā, ka cilvēka acij nākas redzēt visas krāsas vienlaicīgi, bet ir arī kāds, kuru varavīksne kaitina vai biedē. Bet ne par to šoreiz stāsts, iespējams arī bailes no varavīksnes varētu izdalīt kā atsevišķu fobiju, kuru raksturo kādi noteikti cilvēka psiholoģiskie aspekti. Šoreiz pamēģināšu uzsvērt kādu latviešiem senaizmirstu mītu, kurš varavīksnei ļauj piezagties nedaudz tuvāk, lai saprasti šīs unikālās parādības nozīmi, tautas kultūras aspektā. Līdzīgi kā citām tautām, piemēram, īriem varavīksnes galos ir apslēbti zelta naudu saturoši podiņi, tomēr nevienam vēl nav sanācis atrast vietu, kurā varavīksne satiekas ar zemi.
Mīts par varavīksni
Kad Saules meita nejauši no rokām izlaida ar ūdeni piepildīto krūku, kurā bija visas pasaules šķidrums, tad krūkai krītot uz zemes tā apgriezās otrādāk. Par laimi vēja zaglis paspēja laikus Saules meitas krūku noķert, kas viņam ļaus iespēju Saules meitu bildināt, tomēr sajutuši apbrīnojamā ūdens smaržu, kuru tika smēlusi pati Saules meita, pamodās divi zemes dzīļu briesmoņi, kuri ar tādu spēku ūdeni velk sevī, ka neviena pati ūdens pile no apbrīnojamā ūdens nespēj nokrist zemē. Rezultātā virs debesīm veidojas pusloks, kur katrā varavīksnes galā ir neredzētais briesmonis, kura neiedomājami platajā rīklē krīt varavīksne. Dievs esot izsludinājis atlīdzību, tam kuram sanāks kaut vienu no šiem nešķīsteņiem noķert, lai tie atgrieztu zemei paredzēto ūdeni, jo līdz kāds no šiem briesmoņiem netaps noķerts, Saules meitai nekad nesanākšot veiksmīgi nogādāt krūku ar ūdeni tam paredzētajā vietā.
lasi, vērtē, komentē 
