Uzmanības pievēršana savai intuīcijai var būt izšķirošs faktors, lai izvairītos no kaitējuma vai vilšanās. Šo mācību konkrētā veidā apguva cilvēki tiešsaistē, kuri nopietnā situācijā atklāja, ka uzticēšanās savām jūtām noveda pie ļoti atšķirīgiem rezultātiem. Viņu pieredze kalpo kā vērtīgs atgādinājums mums visiem uzticēties un ticēt savai iekšējai sajūtai par briesmām.
12 reizes, kad cilvēku nojausma par briesmām viņus nepievīla2
73
0
Attēls no: img.freepik.com
Kādu nakti braucu pa ceļu un ieraudzīju ceļa vidū mašīnu ar diviem cilvēkiem guļam uz zemes. Mana iekšējā sajūta bija tāda, ka šeit kaut kas ir aizdomīgs, un es nolēmu rīkoties, braucot garām automašīnai un abiem cilvēkiem. Es apstājos, lai izņemtu telefonu un izsauktu policiju. Kad es paskatījos savā atpakaļskata spogulī, ieraudzīju kā divi cilvēki, kas gulēja uz ceļa, pieceļas kājās, kā arī pieci citi cilvēki iznāk no krūmiem.
***
Kādreiz trīs mēnešus strādāju par kasieri bankā. Kādu dienu man kļuva ļoti slikti, un es turpināju jautāt filiāles vadītājam, vai varu doties mājās, jo nejūtos labi. Pēc neskaitāmām reizēm viņš beidzot ļāva man aiziet. Es aizbraucu pulksten 14:00, un tikai pēc pusotras stundas banka tika aplaupīta. Pēc tam nolēmu aiziet no darba tajā bankā.
Attēls no: www.freepik.com
Es vienmēr staigāju pa gaiteni naktī, neieslēdzot gaismu. Kādu nakti es nonāku gaiteņa galā un pēkšņi jūtu, ka man ir jāieslēdz gaisma. Es dodos atpakaļ uz savu istabu, ieslēdzu gaiteņa gaismu un dodos atpakaļ. Tieši priekšā vietai, kur biju nolēmusi apgriezties, bija milzīga un nāvējoša čūska, kas šķērsoja gaiteni no vienas telpas uz otru. Ja tā mani būtu sakodusi tumsā, neviens man nebūtu varējis dabūt pareizo pretindes līdzekli.
***
Mana mamma bieži stāsta šo stāstu. Viņa strādāja birojā, un viņai pēkšņi radās spēcīga vēlme pamest savu darba vietu, vienkārši aiziet un bez iemesla atrasties kaut kur citur. Mirkli vēlāk sabruka vairākus metrus plata griestu daļa, aprokot grīdu metālā un apmetumā.
***
Kad man bija divi vai trīs gadi, es sapņoju murgus. Kādu nakti es pamodos, devos uz savu audžuvecāku istabu un paziņoju, ka zem mana spilvena ir bite. "Nē, nav, Arven. Ej atpakaļ gulēt," viņi teica. Tam sekoja asaru upes. Beidzot mana audžumamma ieiet manā istabā, ieslēdz gaismu un saka: “Šeit nav nevienas bites. Skaties!” Kad viņa paceļ manu spilvenu, izlidoja bite. Mana mamma izgrūda biti pa logu, kamēr es histēriski šņukstēju. Viņa uzmeta man visdīvaināko skatienu un jautāja, kā es zinu, ka tur ir bite. Man nebija ne jausmas. Mans murgs bija pilnīgi nesaistīts.
Reklāma
Attēls no: unsplash.com
Mēs ar sievu uz dažām naktīm īrējām patiešām jauku mājiņu Bigsurā, Kalifornijā. Viņa pamodās panikā un raudāja (ko viņa nekad nedara) no slikta sapņa. Pēc pamošanās man bija šausmīga sajūta, un es viņai teicu, ka varam braukt prom. Jo tālāk gājām, jo labāk jutāmies. Galu galā mēs palikām Monterejā pa nakti. Mājiņa, kurā bijām, nodega. Man joprojām rodas drebuļi, rakstot šo vēlāk.
***
Manai meitai tolaik bija pusotrs gads. Viņai bija saaukstēšanās, bet gulēšanas laiks pagāja bez aizķeršanās. Tonakt es pamodos nakts vidū, ar patiešām neērtu sajūtu un satraukta. Kaut kas nebija pareizi, un es nevarēju saprast kas. Piecēlos, paēdu pusnakts uzkodas, centos nomierināt nervus. Es nolēmu pārbaudīt savus bērnus, kuriem bija kopīga istaba, pirms mēģināt atgriezties gulēt. Es iegāju tur un uzreiz dzirdu vieglu skaņu, kas nāk no viņas gultiņas — sēkšanu. Tas bija tik kluss, ka ārpus istabas to nevarēja dzirdēt. Es viņu piecēlu un redzēju, ka viņas elpošana ir ātra un apgrūtināta. Es viņu aizvedu uz slimnīcu, kur viņai iedeva skābekli un sniedza ārstēšanu, jo viņai bija pazeminājies skābeklis. Viņai tika diagnosticēta reaktīvā elpceļu slimība aukstuma dēļ (kas izraisīja astmas lēkmi).
***
4:00 es braucu mājās no restorāna (nevis sana, bet tā, kurā es biju vadītājs). Masīvs vilks mani apturēja, apstājoties ceļa vidū un tikai skatoties uz mani. Tam bija jābūt 30 sekundēm, bet likās, ka tas ir mūžīgi. Kad es braucu ar līkumu ne pārāk tālu pa ceļu, es redzēju daļēji sprādzienu pie sarkanās gaismas. Mans labākais minējums ir tāds, ka es būtu braucis cauri šim krustojumam, ja nebūtu apstājies.
Attēls no: www.freepik.com
Man bija kādi 5 vai 6 gadi, kad mana mamma un māsas gribēja braukt prom no pilsētas. Es raudāju un raudāju, jo nez kāpēc negribēju braukt viņiem līdzi, un nolēmu braukt ar savu otru māsu viņas mašīnā. Izrādās, ka mana mamma un citas māsas nokļuva avārijā, un viņas teica: “Ja tu būtu mašīnā, tev būtu nācies sēdēt vidū, un tu būtu miris.” Par laimi manai ģimenei viss bija kārtībā. Bet pēc tam es noteikti jutos ļoti forši.
***
Es lūdzu mammu, lai mani pārved mājās agri no skautu nometnes, jo man bija bail no lāčiem. Naktī, kad es aizgāju, nometni izpostīja lācis. Par laimi, tas nevienu neievainoja. Tas vienkārši saplēsa visu, kā man to vēlāk pastātīja.
***
Es satiku šo jauko meiteni Helovīna vakarā, tāpēc uzaicināju viņu uz ballīti, uz kuru devos vēlāk. Viņa brauca ar mani uz ballīti, un es paņēmu arī viņas divus draugus. Mēs nedaudz runājam, bet mēs beidzot istabā sarunājāmies ar citiem cilvēkiem un sadalījāmies. Man radās pēkšņa nepārvarama vēlme viņu atrast, un es sāku nedaudz uztraukties. Kāds puisis bija viņu izvedis ārā un aizvedis uz daļēji privātu zonu zem terases balkona. Man bija vienalga, ko viņa domā, satvēru viņu aiz rokas, rīkojos tā, it kā tas būtu svarīgi, un vedu viņu prom no ballītes. Mēs abi dzirdējām milzīgu triecienu, kad ļoti lielā terase sabruka virs vietas, kur viņa stāvēja trīs minūtes iepriekš. Es noteikti zinu, ka, ja es nebūtu viņu satvēris, viņas šodien nebūtu. Galu galā es viņu apprecēju, un iedomājoties, kā tas gandrīz nenotika tik šausmīga atgadījuma dēļ, mani biedē.
Attēls no: unsplash.com
Reiz es pamodos trijos naktī, sēžot taisni gultā. Es jutos modrs, un mana sirds sāka sisties straujāk, kad ieraudzīju, ka arī mans kaķis ir modrs, nomodā pie manām kājām ar paceltām ausīm. Tomēr es neredzēju un nedzirdēju neko dīvainu. Kaut kas nešķita pareizi, un es nevarēju atslābināties. Tātad, es piecēlos un devos uz virtuvi, ieslēdzu dažas gaismas un ēdu ēdienu, lai gan nebiju tik izsalcis. Galu galā es atgriezos gulēt. Nākamajā rītā mēs atklājām, ka kāds, izmantojot kaut kādu rīku, bija klusi izgriezis lielu caurumu viesistabas stikla logā. Viņi mēģināja ielauzties tieši blakus guļamistabai. Man šķiet, ka apgaismojums, ko es ieslēdzu, viņus aizbiedēja.
Tev patiks šie raksti
