Stounhendžas un Eivberijas noslēpumi17

Šeit no vaļņa var redzēt, ka daļa akmens mengīru ir izvietotas apļa iekšpusē. Izrādās, ka lielajā aplī esot ieskauti divi atsevišķi, mazāki akmeņu loki, kuru akmeņu izmēri nemaz neatpalika no lielajā lokā ietilpstošajiem.. Visu šo akmens mengīru ainavu papildina aitu ganāmpulks, kuru vilnas krasa izrādās ir tik līdzīga akmeņu krasai, ka pa gabalu var pat sajaukt, vai tā aita vai akmens!

Neskatoties uz to, ka šis hendžs tā pat, kā daudzi citi laika gaitā tika paplucināts un no tajā agrāk bijušajiem 600 akmeņiem savās vietas šodien ieņem tikai nepilns simts, tas nemaz nav zaudējis savu grandiozo izskatu. Daži no akmeņiem ir tik milzīgi, ka prātam neaptverami, kā tos uz šejieni varēja atdabūt ļaudis, kuri bija bruņoti ar pavisam primitīviem darba rīkiem. Šeit tiešām neviļus nāk doma prātā, ka tikai tiem nav palīdzējuši kādi noslēpumaini kosmiski spēki.

Kā savā grāmatā „Aizvēsturiskā Eivberija” raksta O. Berls, grāvju rakšanas gaitā tika izrakti 90 tūkstoši kubikmetru kaļķakmens un krīta materiāla, kā veikšanai būtu nepieciešams 250 cilveku darbaspeks ar kura palīdzību to varētu paveikt 20 gados. Un tas tikai rakšanas darbos nemaz nerunajot par akmeņu atgādāšanu uz šejieni!

Pēc apmesta loka pa hendža vaļņiem dodamies apskatīt tā iekšejo loku akmeņus. Kā jau teicu hendža vidū atradās divi mazāki akmeņu loki. Viens no tiem ir 98 metrus diametrā un sastāvēja no 27 akmeņiem no kuriem līdz mūsdienām saglabājušies tikai četri. Otra loka diametrs ir 108 metri un to ieskāva 29 akmeņi no kuriem tagad apskatāmi tikai pieci. Zīmīgi ir vēl tas, ka katra šī loka iekšpusē ir bijis vēl viens mazāks, varētu teikt U formas pusloks līdzīgi, kā tas ir Stounhendžā. Tagad pazudušo akmeņu vietās ir uzstādīti nelieli betona stabiņi, kuri ļauj radīt priekšstatu kā šie loki izskatījušies.

Šeit starp iekšējā loka akmeņiem un aitām kuras tur pat ganās mēģinām šo to pabildēt. Mūsu sīkie ceļotāji sākotnēji gan bīstās no aitām, bet pēc kāda brīža jau aprod un pat sak tās gaiņāt.

Te pat arī noturam nelielu launagu un notiesājam līdzi paņemtās maizītes un varam turpinat Eivberī hendža apsekošanu.

Rietumu virzienā no hendža atrodas Eivberijas ciems, kurš daļēji iekļaujas arī pašā hendžā. Tajā atrodas neliela bznīciņa un Eivberijas muzeja ēka. Uz īsu brīdi pametam hendža loku un izmetam līkumu pa šo Eivberijas ciematiņu. Apskatām baznīcu un aiz tās esošo muižas ēku, kurā agrāk dzīvojis slavenais Eivberijas neolīta laikmeta objektu pētnieks Aleksandrs Keilers. Muzejs un muiža izrādās jau ir slēgti apmeklētājiem, jo ir jau pavēls. Neko darīt! Atliksim to uz citu reizi!

Te gan nāksies piebilst vienu neatņemamu faktu no Eivberijas vēstures. Kad 1934.gadā šeit Eivberijā ierodas arheologs, amatieris un biznesmenis- Aleksandrs Keilers, viņš secināja, ka šī vieta ir unikāla un sāka aktīvi nodarboties ar tās izpeti. Keilers tā aizrāvās ar Eivberijas izpēti, ka gala rezultātā izpirka šeit vairākus akrus zemi un šo pieminēto Eivberijas muižu. Uz to brīdi, kā jau minēju Eivberijas hendžs un tā apkārtnē esošie objekti bija krietni papostīti un Keilers secināja, ka tas notika ne pedējā gadsimtā, lai iegūtu materialus celtniecībai, Kā tika uzskatīts, bet gan agrak, 14.g.s. pēc Anglijas pilnīgas kristianizācijas. Tad jaunie kristiešu priesteri nežēloja spēkus cīņai ar dažādām pagānu ticībām. Protams šim procesam tika pakļauti arī Stounhendžas un Eivberijas hendži un citi objekti. Mazākie hendžu un pasāžu akmeņi tika aizvākti, bet lielākos centās iznīcināt  tos saskaldot, vai aprokot. Protams, ka ar pašiem lielākajiem tikt galā šiem kristiešu priesteriem nebija pa spēkam.

Aleksandrs Keilers veica milzīgu darbu un iztērēja daudz līdzekļu Eivberijas objektu izpētei. Viņš veica vairākus arheoloģiskus izrakumus, centās atjaunot nopostītos objektus un mēģinēja pievērst sabiedrības uzmanību šiem unikālajiem objektiem. Keilers pat rakstīja vestules karalim ar aicinājumu apmeklēt Eivberiju, lai parliecinātu to par šīs vietas unikalo būtību.