Cilvēki izgaist. Bez jebkāda loģiska izskaidrojuma, gandrīz vai citu cilvēku acu priekšā. Doma par to, ka tas var notikt ar tevi, padara šo apstākli sevišķi nepatīkamu. Iedomājies - tu izej no mājām, es uz autobusu un vienkārši izgaisti. Tu neierodies darbā, neviens tevi nevar atrast un nav nekādu pazīmju par to, kas būtu ar tevi noticis. Pēc ilgas meklēšanas varbūt izdodas atrast kaut kādu pavedienu par notikuša iemesliem, bet bieži vien nav nekā. Cilvēki paliek ar daudziem jautājumiem. Baisi? Vēl dīvaināki šķiet gadījumi ar cilvēkiem, kas gandrīz izgaisa. Viņi bija pazuduši, cits uz ilgāku laiku, cits ne tik ilgi, bet tas, ko viņi pastāsta, liek uzdot vairāk jautājumu un neko neizskaidro. Vai tas notiek ar visiem bezvēsts pazudušajiem? Par to var, diemžēl, pārliecināties tikai, ja cilvēks atrodas, bet tās parasti nav citplanētiešu nolaupīšanas epizodes. Šķiet, ka notikušais liek apjaust, ka realitāte nav tas, ko mēs esam pieraduši uzskatīt par īstenību, tā ir sarežģītāka.
Gandrīz pazudušie17
Tik daudzi ir pazuduši, reti kad ir atrodamas kādas norādes par notikušo, bet vēl retāk pazudušie tiek atrasti, sveiki un veseli, bet ar ļoti dīvainiem stāstiem par notikušo, kas neko nepaskaidro, bet rada vairāk jautājumu.
Pazušanas gadījumus var iedalīt dažādās kategorijās. Vienā daļā no gadījumiem cilvēkus nolaupa kāds dzīvnieks vai drīzāk būtne. Agrākais tāda gadījuma apraksts ir no 1868.g., kad no mežcirtēju nometnes Ziemeļmičiganā pazuda 3-gadīgā meitene. Pēc viņa tēva teiktā vienā mirklī viņa bija izgaususi un meklēšana nedeva nekādus rezultātus. Nākamjā dienā viņu atrada pie upes un meklētāji ieraudzīja lielu melnu figūru peldam prom no meitenes. Viņa pastāstīja, ka misters Vilks esot apēdis viņas cepuri un atņēmis kurpes. Viņš esot devis ogas un kategoriski atteicies meiteni atlaist. Kas tas īsti bija un ko viņš gribēja?
Līdzīgi stāsti par bērnu nolaupīšanu ir vēl. Kas ir kopīgs šiem stāstiem, ir tas, ka kaut kāda nezināma būtne aizzved bērnu uz citu vietu, bet šķiet, ka rūpējas, lai nekas ar viņu nenotiktu. 1898.g. kāds 10-gadīgs zēns pie upes trenējās lokašaušanā pie upes, kad parādījās svešinieks un pateica, ka viņam vajag atpūsties. Pēc tam viņš esot uzaicinājis pie sevis uz mājā, kur paēduši vakariņas un tur esot bijuši citi draugi. Kad no rīta zēns esot vēlējies atgriezties mājās, svešinieks esot izvedis no mājās un norādījis uz kurieni doties. Pēc mirkļa viņš esot pazudis kopā ar māju, bet zēns vēlāk satika draugus, kas esot viņu meklējuši un neko nezināja par māju, kur zēns bija pavadījis laiku. Vietēji apgalvoja, ka tas esot bijis Nunne' hi - pārdabiska izskatu mainoša būtne čeroke indiāņu mitoloģijā.
Citos gadījumos nav nekādas būtnes, bet drīzāk ir spēks, kas cilvēkam neļauj nonākt tur, kur viņš vēlas.
Linda Arteaga 2012.g. 22.septembrī devās kopā ar savu brāli pārgājienā. Viņu atrada 5 dienas vēlāk, kad meklēšanā jau bija iesaitījušies desmitiem brīvprātīgo. Pēcāk viņa pastāstīja, ka neatceroties kā viņa nošķīrusies no brāļa, bet viņa esot domājusi, ka brālis ir ievainots un viņai vajag atrast palīdzību. Kamēr viņa esot gājusi caur mežiem, viņa satika citus cilvēkus, bet viņi nekā nav reaģējuši uz Lindas mēģinājumiem sazināties. Tāpat viņa esot redzējusi tumšas figūras, kas slēpās krūmos no viņas. Viņa apgalvoja, ka tie esot bijuši ļoti, ļoti dīvaini cilvēki. Var jau būt, ka viņa apēda kādu halocigēnu ogu, bet līdzīgi gadījumi ir vēl.
1897.g. augustā ASV Meinā pazuda 6 gadus veca meitene Liliana Karnija. Viņa bija devusies lasīt ogas kopā ar vecākiem. Pēc vecāku vārdiem, viņa esot pazudusi viņu acu priekšā. Meitenes meklēšanā drīz vien iesaistījās ap 200 cilvēku, bet tas nedeva rezultātus. Vēlāk meitene tika atrasta transam līdzīgā stāvoklī. Uz jautājumu, kur viņa bija, esot atbildējusi, ka vietā, mežā, kur saule vienmēr spīdot. Tas bija diezgan dīvaini, jo uz pazušanas laiku bija apmācies un viņa bija pazudusi 46 stundas.
Ne vienmēr pazudušie var atcerēties, kas ar viņiem ir noticis. Vai tas ir veids, kā pasargāt atmiņu no traumatiskas pieredzes, vai arī citādāks iemesls, bet cilvēkiem atrodoties, viņi paši ir nesaprašanā vai arī nevēlas runāt par notikušo.
1978.g. februārī ASV Mičiganā pazuda Stīvens Kubacki. Viņa slēpes un slēpošanas nūjas atrada pamestas sniegā un Stīvena pēdas esot vienā mirkli pazudušas. Tā kā vieta, kur viņš pazuda, atradās netālu no Mičiganas ezera, tad meklētāji pieņēma, ka viņš ir iekritis ezerā un noslīcis. Par spīti intensīvai meklēšanai nekādas pazīmes par notikušo netika atrastas. Kamēr viņš 15 mēnešus vēlāk uzradās pie sava tēva mājas. Viņam nebija nekādu atmiņu par to, kur viņš ir bijis. Stīvens esot pamodies pļavā 60 km no vecāku mājas ar svešām drēbēm mugurā un blakus esot bijusi nepazīstma soma ar kartēm tajā. Viņam šķitis, ka kopš pazušanas neesot pagājis necik laika.
1990.g. 14. oktobrī pazuda 11-gadīgais Keisijs Holidejs. Viņš bija devies pastaigā ar suni, bet sākoties vētrai viņš vairs nekur nebija atrodams. Policijas suņi nebija spējīgi atrast viņa pēdas, bet 48 stundas vēlāk Keisijs tika atrasts klīstot pa mežu bez kurpēm un bez atmiņām par notikušo.
Līdzīgi notika ar Amberu Smitu, kas pazuda no mājas priekšas, kamēr viņas tēvs uz mirkli iegāja istabā. 2-gadīgā meitene tika atrasta nākamajā dienā. Viņa stāvēja uz ceļa, kas jau iepriekš bija pārmeklēts. Nav saprotams kādā veidā viņa neviena nepamanīta varēja tik tālu nonākt un kā varēja izdzīvot zemās temperatūras pazušanas naktī.
Varbūt pazušanas gadījumiem ir racionāls izskaidrojums un aprakstītais nav nekas vairāk par bagātas iztēles produktu, bet, iespējams, ka tas ir vienīgais veids kā uzzināt par to, kas patiesībā notiek ar pazudušajiem, bet tas nesniedz atbildes jautājumiem. Kādi spēki izrauj cilvēkus no viņu vides un vai ir kāds iemesls, kāpēc tieši šie cilvēki pazuda? Bezvēsts pazudušo saraksts ir garš, katru gadu tūkstošiem cilvēku tā ari paliek neatrasti...
Tev patiks šie raksti
un pēc tam visiem izstāstīšu ,kas notika