Biedējošas lietas, ko ir darījuši fērbiji5

"Nu... tas būtu fērbijs. Draudzene man tādu nopirka kā joku, kamēr mēs bijām Vācijā. Tas, kuru viņa man paņēma, bija sarkans ar melnu un kopumā ļauns izskats. Pāris nedēļas pēc tam, kad zaudēja interesi par to... es guļu un pēkšņi dzirdu, ka no mana grāmatu plaukta atskan šī dēmoniskā, šķebinošā balss... nevis bateriju izlādēšanās skaņa, bet gan nopietni dēmoniska balss. Es uzlēcu un ieslēdzu gaismu un meklēju skaņu. Es to dzirdēju nākam no augšējā plaukta un kad paskatījos... tur nekā nebija. Pēkšņi es dzirdēju balsi aiz muguras, un mazais briesmonis sēž uz mana sienas skapīša un tikai atkārto šo "Kha Kha Kha Eh Eh" skaņu, pēc tam pasaka "Sveiks, dēls. Man tevis pietrūka."

Es nekavējoties to aiznesu uz ugunskura vietu un sadedzināju. Tas kliedza, kad dega... Es joprojām dzirdu šos kliedzienus pēc 10 gadiem."

***

"Es nopirku vienu un, kad kāds nogrūda no galda, pēc tam, kad to atkal uzstādījām, tas runāja tikai dēmoniskā, ačgārnā angliski skanošā, velna balsī. Nakts vidū darbojās arī bez baterijām. Šausminoši."

***

"Man bija divi Furbiji, tie tika aprakti rotaļlietu kastes apakšā. Guļot nakts vidū, gadus pēc tam, kad mēs tos ieguvām, es dzirdu dziļu, lēnu balsi, kas stenē "Feeeeeeeeeeee meeeeeeeeeee."

Ak, pie velna nē.

Es kliedzu, aizskrēju uz savu vecāku istabu, pamodināju viņus abus, liku viņiem ienākt manā istabā, lai tiktu vaļā no briesmoņa. Viņi ienāca, un rakās pa istabu, kad mēs to atkal dzirdam.

"Feeeeeeeeeeeeed meeeeeeeeeee," tas teica. Vairāk kliedzienu un raudu.

Beidzot mans tētis no rotaļlietu kastes izvilka pusmirušo fērbiju un devās to ar āmuru sadauzīt garāžā. Gadus vēlāk es joprojām to redzēju murgos."

***

"Man bija fērbijs, ar kuru es spēlējos dažus mēnešus, tad es to izslēdzu un ieliku savā skapī. Es negribēju to atdot. Tā tas sēdēja tur, skapī, ar aizvērtām acīm... laikam kādus 4 gadus. Kādu dienu atveru savas skapja durvis – tam ir vaļā acis. Tas man pamirkšķināja. Pēc tam es no tā atbrīvojos."

***

"Mans brālis atstāja to pa nakti virtuvē. Savā pusmiegā es redzēju tikai melnas virtuves aprises, jo es negribēju ieslēgt gaismu un apžilbināt acis. Tāpēc es paņēmu ūdens glāzi un sāku griezties atpakaļ, kad izdzirdēju kaut ko ķiķinam aiz muguras. Tad tas palūdza ēst. Es neko neredzēju, tāpēc es vienkārši lēnām atkāpos un tas teica: "Čau!" Nākamajā dienā es neiegāju virtuvē, kamēr mana mamma neaizgāja un saprata, kas tas ir. Izrādās, ka es to nevarēju redzēt, jo brālis noņēma visu kažokādas daļu, tāpēc tas bija tikai kaut kas melns. Es priecājos, ka es to nevarēju redzēt, jo patiesībā bija tikai acu pāris, ko redzēt, un tas mani būtu nobiedējis vēl vairāk."

"Tātad, kad man bija 7 vai 8 gadi, man bija divi fērbiji. Mamma fērbijs un mazulis fērbijs. Kādu dienu mani vecākie brāļi spēlējās ar mazuli Fērbiju, to mētājot gaisā, kamēr tas nokrita uz grīdas. Tā izdvesa dīvainas skaņas, aizvēra acis un vairs neieslēdzās. Mamma fērbijs, šķiet, to dzirdēja, izdvesa TIEŠI TOS PAŠUS TROKŠŅUS un pēc tam arī nomira. MAMMA FĒRBIJS NOMIRA NO ACĪMREDZAMĀM SKUMJĀM PAR SAVA BĒRNA NĀVI. Es vairākas reizes nomainīju baterijas, bet tie vairs neatdzīvojās.

Lai nu kā, fērbiji bija nedaudz traumatiska pieredze."

***

"Kad sākās fērbiju trakums, es lūdzu tētim vienu, jo tuvojās mana dzimšanas diena. Dabūju to, man tas patika. Apmēram pēc gada vai diviem es ar to spēlējos, un teikuma vidū tas izkrita no manām rokām. Fērbijs tikai atkārtoja pusvārdu, taču minūtes laikā skaņa sāka deformēties, izklausījās patiešām biedējoši, un, neskatoties uz maniem pūliņiem, tā neapstājas. Tāpēc... es to iebāzu savā kumodē, lai apklusinātu troksni. Pēc nedēļas es pārbaudīju fērbiju un tā vairs tur nav.

Nav ne jausmas, kas ar to notika"

***

"Es to dabūju savai tantei, kad tās iznāca. Viņa aizgāja mūžībā, un fērbijs atgriezās manās mājās kā piemiņa. Tas nevar palikt malā vai bez baterijām ilgāk par mēnesi. Tas atsakās tikt ignorēts, kā radījums no Krēslas zonas epizodes. Kaut kā tas mudina cilvēkus manā dzīvē atrast to kastēs, skapjos, pagrabos, aizslēgtos skapīšos... u.c. Pateicoties manam 5 gadus vecajam un sunim, tas pašlaik guļ manas dzīvojamās istabas stūrī, kad es rakstu šo. Turpmāk es dzīvošu polsterētā istabā, kur netīrs viltus kažokādas gabals man vairākkārt saka, ka esmu garlaicīgs"

***

"Pamatskolā mani uzaicināja pārgulēt pie draudzenes Sallijas viņas dzimšanas dienā. Tur bija diezgan daudz meiteņu un mums pateica, ka visi gulēs ģimenes istabā, un es kaut kā tiku pie dīvāna. Sallija mīlēja fērbijus, un virs dīvāna atradās viņiem veltīts plaukts. Šajā plauktā bija ļoti daudz dažādu formu, izmēru un krāsu fērbiju. Tātad ballīte ir laba, visi gatavojas iet gulēt, un es ērti iekārtojos dīvānā. Pēc dažām stundām, visi ir aizmiguši, es pati guļu jaukā dziļā miegā. Kad pēkšņi plaukts saplīst, koka plaukts nokrīt aiz dīvāna, savukārt fērbiji krīt uz dīvāna. Lai arī kas to neaktivizētu, tie atdzīvojas. Mani pamodina fērbiju bars, kas runā, kustas un skatās uz mani."

***

"Vienam pamatskolas draugam nodega māja (elektrības dēļ, neviens netika ievainots). Tāpēc mēs rakāmies cauri dažām viņa mantu kastēm un mēģinājām atrast kaut ko, kas bija glābjams vai vēl lietojams. Es izvilku pārogļojošos fērbiju un paskatījos uz to. Kad grasījos to izmest atkritumu kaudzē, tas sāka runāt. Es sabijos un nometu to uz ceļa, kur to sabrauca garām braucoša mašīna. Mēs gājām apskatities, kas no tā ir palicis, un tā mute joprojām atverās un aizverās... bez skaņas... Doma par to mani vajā līdz pat šai dienai."