Andželika Kotēna, četrpadsmit gadus vecā meitene, kas dzīvoja 19.gadsimta vidū kādā franču ciematā Buviņji, netālu no pilsētiņas Perjēras, kas atrodas Ornas departamentā. Neliela auguma, diezgan spēcīgas miesas uzbūves, viņa atšķīrās ar pārmērīgu fizisko un garīgo aizkavēšanos, apātiskumu, tikko spēja parunāt.
1846. gada 15.janvārī meitene kopā ar savām trim biedrenēm veica ierstos darbus: adīja cimdus no vērpta zīda. Pulkstenis jau bija astoņi vakarā, kad smagais ozolkoka galdiņš uz vienas kājas, uz kura gulēja Andželikas darbs, sāka kustēties un pārvietoties, tā, ka to nebija iespējams noturēt uz vietas. Pārbiedētās metienes metās prom ar izbrīnu pilniem saucieniem, bet viņas nespēja sanākušos kaimiņus pārliecināt par notikušā patiesību.
Tad liecinieku klātbūtnē viņas atkal sēdās pie darba. Viss bija mierīgi. Bet, līdzko Andželika arī gribēja rokās paņem adīkli, galdiņš atkal sāka kustēties, sāšūpojās un visbeidzot apgāzās. Vienlaikus tas it kā sev pievilka meiteni, bet, tikko tā bija galdiņam pieskārusies, galdiņš atlēca tālāk. Šī skata liecinieki tagad nešaubījās, ka Andželika ir "noburta".
Nakti viņa pavadīja mierīgi, bet no rīta atkal ķērās pie darba. DĪvainā parādība atkal atkārtojās. Nācās nama meiteni atšķirt no pārējām strādniecēm, par cik galdiņš viņām bija kopīgs, un atkal apgāzās, neskatoties uz visiem Andželikas centieniem to noturēt.
Viņas dziju piestiprināja pie lielas lādes, kura svēra aptuveni septiņdesmit piecus kilogramus. Bet noslēpumainais spēks drīz vien pārvarēja arī šo šķērsli: smagā lāde vairākas reizes pacēlās un pārvietojās, lai gan to ar Andželiku saistīja tikai tievs zīda diegs. Kopš šī brīža ciemata iedzīvotājiem radās nemainīgs viedoklis: viņi visi vienā balši paziņoja, ka meitnei apsēdi nelabai. Tika pieminētas arī personas, kuras tai uzlikušas lāstu. Bija nolemts Andželiku ieslodzīt klosterī, kur no viņas izdzītu ļauno garu.
Tomēr vietējais kirē, kurš bija cilvēks ar veselu saprātu, iebilda šadam nodomam. Viņš vēlējās, iekams kaut ko uzsākt, pašam pārliecināties par brīnumainajām parādībām. Tā bija pilnībā likumīga vēlēšanās. Andželiku nosēdināja iespriekšējā stāvoklī, bet noslēpumainais spēks šoreiz sevi izpauda vēji: galdiņš pabīdījās, bet, neapgāzās, bet krēsls, uz kura sēdēja Andželika, aizbīdījās uz pretējo pusi, šupojoties tā, ka meitene tikko spēja noturēties, lai nenokristu.
Pārlicinoties par redzēto notikumu realitāti, kirē tomēr šaubījās par reliģiskās attīrīšanas efektivitāti, šo gadījumu uzskatot pat fizisku, nevis garīgu slimību, kurai nepieciešama medicīniskā iejaukšanās. Viņš nomierināja meitenes vecākus, ciematā mazināja paniku, paskaidrojot, ka tā neapšaubāmi ir reta "slimība", varbūt pat nezināma, bet jebkurā gadījumā slimnieci nekavējoties jāparāda ārstam.
Nākamajā dienā, 17.janvārī, iepriekšējās parādības atkārtojās, un to darbības sfēra pat paplašinājās: malkas paliktnim nejauši pieskaroties pie Andželikas apģerba, lāpstiņas, kamīna kruķis tika iemesti kurtuvē, bet slotas, grāmatas un citi sīki priekšmeti strauji atlēca pieskaroties pie meitenes apģerba, sevišķi pie svārku apakšmalas.
Šķēres, kuras ar lentu bija piesietas pie viņas jostas, tika aizmestas sānis, turklāt lenta netika pārrauta un nebija saprotams, kādā veidā tā atraisījusies. Tas bija visneticamākais no novērotajiem efektiem, bet to redzēja tikai divas reizes, turklāt vienu reizi kirē klātbūtnē.
Dienā visas šīs dīvainās parādības neizpaudās vai gandrīz neizpaudās, bet ik reizi atkārtojās vakarā, konkrētā laikā: varēja redzēt kā neredzams spēks ietekmē priekšmetus Andželikai nepieskaroties šiem priekšmetiem, kā arī nepieskaroties cilvēkiem: kāda strādniece, kura sēdēja pretī Andželikai, pēkšņi sajuta spēcīgu triecienu zem ceļgaliem, lai gan viņu kurpju purngali nesaskārās. Priekšmeti, kuri atlēca, līdzko tiem bija pieskārusies Andželika, tagad tā uzvedās tikai no viņas apģērba tuvuma. Bet tāpat kā iepriekšējās dienās, šīs parādības pēkšņi beidzās, lai pēc trīsarpus dienām atkal atkārtotos.
21. janvārī, viss, kas bija apkārt Andželikai, sāka griezties, viņa nevarēja pat apsēsties: viņas krēsls, kurš spēja noturēt trīs spēcīgus vīriešus, zibenīgā ātrumā tika aizsviests daudzus metrus tālāk, neskatoties uz vīriešu pretošanos. Ikviena nodarbošanās kļuva neiespējama: ja Andželika grasījās šut adata tai pārdūra pirkstus. Viņai nācās sēdēt vai tupēt uz ceļiem uz grīdas iestabas vidū.
Interesanti.
