12 atgadījumi gaišā dienas laikā, kas liks šermuļiem skriet pār kauliem1

1. Ejot cauri lielveikalam, ejas galā skaidri redzēju savu onkuli. Viņš paskatījās uz mani un pamāja. Kad pakāpos soli atpakaļ, viņš izgaisa kā nebijis. Mans onkulis nomira 22 gadus atpakaļ. Un nē, tas nebija kāds, kas izskatījās līdzīgs. TAS.BIJA.VIŅŠ.

2. Laiku atpakaļ brālis un viņa draudzene meklēja māju, ko pirkt. Aizgāju viņiem līdzi apskatīt šo vienu māju. Kamēr brālis ar nekustamā īpašuma aģentu bija virtuvē, es un brāļa draudzene bijām virtuvē. Pēkšņi es iedomājos redzam asiņu šļakatas pāri visai virtuves sienai līdz pat griestiem. Es nodrebinājos un nodomāju: ‘’Cik jocīga doma.’’ Tad mana brāļa draudzene sagrāba manu roku un teica: ‘’Tu arī redzēji, vai ne?’’ Es apstiprinoši pamāju. Viņa aizskrēja uz virtuvi un burtiski izvilka manu brāli ārā no tās mājas.

3. 80-tajos gados mana mamma un mana tante devās ceļā uz kāzām. Viņas bija kaut kur nekurienes vidū Teksasā un ļoti gribēja izmantot labierīcības. Pēkšņi ceļa malā parādījās benzīntanks. Izskatījās pēc parasta benzīntanka, bet tāds veclaicīgs – gan pati ēka, gan auto tajā izskatījās kā no 50-tajiem gadiem. Arī darbinieki bija ģērbušies vecās uniformās. Kamēr viņas uz maiņām izmantoja tualeti, visi klātesošie uz viņām blenza un neteica ne vārda. Brīdī, kad kāds vīrietis sāka rādīt ar pirkstu un nākt klāt manai mammai, viņas abas metās atpakaļ mašīnā un prom bija. Atpakaļceļā no kāzām (dažas dienas vēlāk) viņas brauca pa to pašu maršrutu. Viss izskatījās normāli, izņemot... Benzīntanks tur joprojām bija, taču bija nožogots, vecs un izskatījās, ka tas ir slēgts jau gadiem.

4. Stāsts no tēta: viņš stāvēja pagalmā un redzēja, ka es stāvu pie mājas uz kāpnēm un rādu ar rokām, lai viņš nāk uz māju. Tētis ienāca iekšā un prasīja man, ko es gribēju un kāpēc es pārvilku kreklu. Es nebiju bijis ārā un visu dienu biju šajā vienā kreklā.

5. Stāsts no kādas vecākas sievietes, ko pazinu. Viņai bija daudz dīvainu stāstu, bet šis man ir iespiedies atmiņā. Viņa stāstīja, ka viņa un brāļi/māsas bieži dzirdēja jocīgas skaņas mājā. Izaugot lieli, visi viņi izvācās no mājām un dzīvoja katrs savā pilsētā. Kad vecāki nomira, viņi izdomāja satikties un apraudzīt savu bērnības māju... Bet viņi to nevarēja atrast. Kartē tās nebija, un vietējie, kam prasīja par māju, teica, ka tajā vietā nekad nav bijusi māja. Arī pašā zemes pleķī, kur viņi atcerējās bērnības māju, nebija nekā – ne piebraucamā ceļa, ne betona, NEKĀ.

6. Gāju pāri ielai ļoti pārpildītā gājēju pārejā un redzēju sev nākam pretī savu dubultnieku. Mēs burtiski skatījāmies viens otram acīs, kad pagājām garām. Nožēloju, ka neuzsāku sarunu. Tā vietā es neizskaidrojamu iemeslu dēļ pie sevis klusībā dusmojos, ka kāds ir ‘’nozadzis’’ manu seju.

7. Ar čomu braucu mašīnā par ierasto ceļu. Nekur nenogriezāmies, nepārkārtojāmies, braucām taisni pa pazīstamu ceļu. Nezināmā veidā attapāmies uz paralēli ejoša ceļa (kurš ved citur) 8 km tālāk. Mēs nespējām to izskaidrot. Abi bijām skaidrā, neko nebijām lietojuši, lieliski pārzinājām šo ceļu. Mums vajadzēja veselu stundu, lai tiktu mājās.

8. Sen atpakaļ man bija sapnis, ka viens pats dodos pa meža taku, kas šķiet pazīstama, lai gan nekad nebiju to redzējis. Ejot tālāk pa meža taku, aina nomainījās, un priekšā bija pamesta kapsēta. Mani vilka pie viena konkrēta kapa. Blakus iebrukušajam kapam bija betona soliņš. Kapakmenim virsū bija eņģelis ar vienu spārnu, kuram zirneklis bija uzvijis zirneku tīklu. No zirnekļu tīkla karājās viena skuja. Tad es pamodos. Šis sapnis likās tik sireāls, ka nolēmu to pierakstīt. Daudzus gadus vēlāk ar draudzeni meklējām sev māju. Bijām jau klāt uz mājas apskati, bet nekustamo īpašumu aģents zvanīja un teica, ka kavēsies. Nolēmām izpētīt apkārtni. Aiz mājas bija mežs, kurā bija taciņa. Devāmies pa taku, saule spīdēja man sejā un – boom – es pazinu šo taku! Ejot tālāk pa taku, tā ieveda pamestā kapsētā. Es draudzenei teicu, ka redzēju šo vietu sapnī, un atstāstīju viņai sīki redzēto. Par skuju no zirnekļu tīkla. Viņa domāja, ka mēģinu viņu izjokot, līdz ieraudzīja iebrukušo kapu, betona soliņu un skuju, kas karājas no zirnekļu tīkla eņģeļa vienīgajā spārnā. Kad atnācām mājās, es viņai iedevu izlasīt savu sapni, ko biju pierakstījis daudzus gadus atpakaļ. Viņa joprojām atsakās apspriest šo gadījumu.

9. Kad biju pusaudzis, biju pie drauga, kamēr viņš un viņa ģimene nebija mājās. Ap 17:00 es izgāju ārā uz lieveņa, lai sasietu kurpes. Tas ir darbs aptuveni 20 sekundēm. Kad ienācu atpakaļ mājā, draugs un viņa ģimene sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Viņi nesaprata, kāpēc es šeit esmu. Pulkstenis rādīja 18:30. Man nav ne jausmas, kur palika tā pusotra stunda.

10. Man tolaik bija 7 vai 8 gadi. Biju kopā ar mammu, gaidījām patēvu, kuram mūs jāsavāc no tantes mājas. Dzirdēju tuvumā braucam mašīnu, tāpēc pieskrēju pie loga. Pasaucu mammu, sakot, ka patēvs ir klāt. Viņa nobrīnījās, jo nebija runāts tik agri, bet nu nekas. Viņam mugurā bija violets krekls ar zaļu apkakli, galvā melna cepure. Mēs abi redzējām, kā viņš no piebraucamā ceļa dodas uz garāžu. Dīvaini, ka uz garāžu, nevis māju. Viņš nekad neienāca iekšā, un pēc mirkļa arī viņa mašīna nekur nebija manāma. Mans patēvs ir 2 metrus garš, tāpēc grūti sajaucams ar kādu citu. Mamma zvanīja viņam uz darbu un mobilo telefonu, necēla. 15 minūtes vēlāk viņa zvanīja viņa vecākiem. Izrādījās, ka patēvs ir pie viņiem un palīdzar datora lietām. BET viņa vecāku māja atradās otrā pilsētas galā, kas ir absolūti nepievarams attālums 15 minūšu laikā. + viņam mugurā patiešām bija violets krekls ar zaļu apkakli. Mēs šo kreklu nekad nebijām redzējuši, jo to tajā pašā dienā kā jauno darba formu bija izsniedzis viņa boss.

11. Vīramāte nomira pirms 3 gadiem. Sešus mēnešus pēc viņas nāves mēs ar vīru gājām augšā pa kāpnēm un redzējām viņu pie kādreizējās viņas istabas durvīm. Viņa tur vienkārši stāvēja un iegāja savā istabā. Es pagriezos pret vīru, lai pajautātu, vai viņš arī redzēja, bet viņa acīs jau bija asaras. Protams, ka, ienākot istabā, mēs nevienu tur neredzējām, bet mēs abi esam pārliecināti par to, ko redzējām.

12. 80-tajos gados tēvs devās misijā uz Sjerraleoni. Kādā reizē viņš ar motociklu brauca pa nekurieni un redzēja ielas malā sēžam vīru, kas nevaldāmi smejas. Vienīgi vīrs bija zilā krāsā. Nevis nokrāsots, nevis kostīmā, bet zils. Tētim vajadzēja pāris sekundes, lai saprastu, ko redzējis. Kad viņš apjēdza redzēto, viņš griezās atpakaļ. Zilais vīriņš bija pazudis. Pēcāk viņš vietējiem iedzīvotājiem aprakstīja savu pieredzi. Viņi nosmējās un atbildēja: ‘’Muļķības! Baltie vīrieši velnus nevar saskatīt.’’