Ik pa laikam gadās dīvainas situācijas, kas nav loģiski izskaidrojamas. Tādi mirkļi var būt biedējoši, bet liek aizdomāties par to, kā gan kas tāds var būt iespējams. Iespējams, ka ir kaut kas svarīgs, ko mēs vēl nezinam, ļautu to visu izskaidrot, bet tikmēr mums atliek vien pabrīnīties.
12 dīvaini atgadījumi, kas šokēja un apmulsināja4
96
0
Attēls no: unsplash.com
Mana ģimene katru ziemu dodas uz dārzu centru netālu no manas pilsētas, jo tur ir skaistas Ziemassvētku gaismas. Šo vienu gadu, dienu pirms mums bija jādodas, es sapņoju, ka pa ceļam mašīnai nokrita riepa un mēs smagi avarējām. Tas bija tik šausmīgs, grafisks sapnis: manas mammas kājas bija smagi ievainotas, mans tētis bija iestrēdzis utt. Es pateicu mammai to no rīta, un viņa atjokoja, ka pārbaudīs riteņus. Viņai to noteikti izdarīja, jo viņa teica, ka automašīna likusies dīvaina, un sapnis viņu satrauca. Izrādās, riepa ir bojāta un jāved pie mehāniķa. Patiešām dīvaina pieredze, jo īpaši tāpēc, ka es nekad agrāk nebiju redzējis tik reālu sapni.
***
Reiz es adoptēju ielas kaķēnu. Viņš man traucēja, kamēr es gleznoju, tāpēc ieliku viņu savā istabā. Tiklīdz aizvēru durvis, es dzirdēju blīkšķi otrpus mājai. Es devos paskatīties un atradu savu kaķēnu. Tas bija apmēram 10 matru attālumā. Tas mani patiešām satrieca, un man nav racionāla izskaidrojuma.
***
Es uzaugu ģimenē, kas daudz pārcēlās. Kad man bija 3 gadi, mēs pārcēlāmies uz Čerīpointu, Ziemeļkarolīnā. Katru nakti pusotra gada laikā, ko mēs tur nodzīvojām, es naktī skrēju uz savu vecāku istabu, kliedzot, ka manā skapī ir kāda dāma, kas skatās uz mani. Kad mani vecāki ieradās pārbaudīt, viņa bija prom. Galu galā viņi sāka slēgt savas durvis, jo tā bija ikvakara lieta, un viņiem tas apnika.
Pēc 18 gadiem, un es sēžu kopā ar savu mammu, atceroties visas vietas, kur mēs kādreiz dzīvojām. Izrādās, ka par to vietu ir leģenda par sievietes rēgu. Kad uzcēla māju, viņas kaps bija atdalīts no bērnu kapa, un tagad viņa klīst pa bērnu guļamistabām, meklējot savus bērnus. Man bija panikas lēkme, kad es to izlasīju.
Attēls no: unsplash.com
Kādu nakti es sapņoju, ka man iedeva mazuli rokās, un viņa bija skaista, bet izskatījās pēc manas māsas. Kad pamodos, es nevaldāmi raudāju par šo bērnu un nevarēju nomierināties gandrīz 2 stundas. Nākamajos 6 mēnešos man bija vēl daži no šiem sapņiem, lielākoties tie paši, bet tagad es zināju, ka viņu sauc Marija. Es teicu saviem vecākiem, ka šie sapņi ir gaiši, bet viņu sejas vienkārši satumsa. Pēc dažām stundām viņi man pateica, ka pirms es piedzimu viņiem bija bērns, kas piedzima nedzīvs un viņi nosauca viņu par Mariju. Viņi man jautāja, kā izskatās bērns, un viņi turpināja raudāt. Nekad pēc tam vairs nebija šis sapnis.
***
Katru rītu, izņemot svētdienas, mans tētis mūsu virtuvē brokastīs atbīdīja krēslu, un tas radīja tādu izteiktu skaņu, kad koka krēsls tiek vilkts pa grīdu. Kad viņš nomira, visa mūsu ģimene joprojām dzirdēja to pašu skaņu agri no rīta. Es arī mēdzu dzirdēt soļus un dauzīšanu augšā, kad visu laiku biju vienīgais mājā. Tas nobiedēja pāris bijušos, kuri palika pa nakti, bet es to norakstīju uz grīdas dēļiem, kas pielāgojās temperatūras izmaiņām.
***
Es biju ģimenes ceļojumā ar mammu, tēti un savu draugu. Mēs runājām par to, no kurienes mēs easm nākuši, un tad es jautāju savam tētim, vai viņa dzimtenē ir palicis kāds no ģimenes. Viņš teica, ka viņš nezina. Es zvēru, burtiski pēc 10 minūtēm viņa māsa (mana tante) viņam piezvana un pastāsta, ka viņam ir brālis, kuru mans vectēvs atstāja savā dzimtenē, un viņi tikko tajā dienā saņēma no viņa vēstuli. Dīvainākā lieta, kas jebkad ar mums ir noticis.
Reklāma
Attēls no: www.pexels.com
Kad es mācījos pamatskolā, es ļoti agri devos uz skolu peldēt. Izrādās, ka peldēšana bija atcelta, un es to uzzināju tikai tad, kad tur nokļuvu. Tas nozīmēja, ka visa skola bija tikai man. Es gaidīju netālu no skolas vārtiem, un drīz ieradās mana klases audzinātāja. Es sasveicinājos ar viņu, sakot: "Sveika, Greisas jaunkundze!" Tas bija dīvaini: viņa mani ignorēja un pagāja man garām. Apjucis es paskatījos uz vārtiem, tad atpakaļ uz vietu, kur viņa gāja. Izņemot... Viņas tur nebija. Šajā brīdī es biju mazliet nobijies, tāpēc devos gaidīt pie savas aizslēgtās klases, kas atrodas blakus tualetēm. Es apsēdos uz grīdas. Dažas minūtes vēlāk es dzirdēju visdrausmīgākos, šausminošākos smieklus no tualetes. Tie bija patiešām augsti, gandrīz raganiski. No tā man mati cēlās stāvus. Man bija tik bail, ka es aizskrēju atpakaļ pie skolas vārtiem. Pēc dažām minūtēm mana klases audzinātāja (tā, kuru tikko biju redzējusi agrāk, kura mani ignorēja un pēc tam pazuda gaisā) izgāja cauri vārtiem. Viņa mani ieraudzīja un pasveicināja. Es biju pārāk nobijies, lai atbildētu. Līdz šim man nav ne jausmas, kas notika. Tā ir vienīgā paranormālā pieredze, ko līdz šai dienai neesmu spējis izskaidrot.
***
Mans dēls kādu dienu, kad viņam bija 3 gadi, spēlējās ar klucīšiem mājā. Pēkšņi viņš paskatās uz augšu un saka savai vecaimātei un tantei, ka “kādu dienu, kad man bija 17 gadi, man bija slikti un es paņēmu motociklu. Policija mani vajāja, tāpēc es apbraucu kravas automašīnu, bet ietriecos kokā un nomiru". Tad viņš pagriezās atpakaļ un turpināja spēlēties ar saviem klucīšiem, it kā tas nebūtu nebūtu bijis.
Attēls no: www.pexels.com
Es pavadīju laiku drauga mājā viņu pagrabā ar savu draugu, viņa draudzeni un manējo. Mēs visi spēlējām RPG. Bija dienas vidus. Mēs dzirdam, kā augšstāvā atveras durvis, kāds iet pa grīdu, dzirdam, kā atveras pagraba durvis un mana drauga tētis sauc lejā: "Pīt, tu mājās?" Mans draugs atbild apstiprinoši, un tad mēs dzirdam: "Uznāc uz brīdi augšā, man ir vajadzīga tava palīdzība." Mēs visi ejam augšā. Tur neviena nav. Nav neviena mašīnas uz piebraucamā ceļa, neviena mājā, izņemot mūs četrus. Mēs visi četri dzirdējām vienu un to pašu. Mana drauga tētim stāsts šķita smieklīgs, taču neticams, kad viņš vēlāk tajā pašā dienā atgriezās mājās, un tas nevarēja būt, ka viņš mūs izjoko, jo mans draugs viņam piezvanīja uz darbu, kad domāja, kā tas tā varētu būt iespējams. Tas notika laikos pirms mobilo tālruņu lietošanas, un viņa tētis strādāja tālu no mājām. Tāpēc viņam nebija fizisku iespēju atrasties mājā un pēc īsa brīža būt pie darba tālruņa.
***
Pirms dažiem gadiem mans tēvocis pamodās ap pulksten 2 naktī no tā, ka pie viņa gultas zvanīja telefons. Viņš to pacēla, un tas bija viņa draugs. Viņa draugs jautāja, kā klājas manam onkulim un tamlīdzīgi. Pēc īsas sarunas viņa draugs teica, ka viņš ir mierīgs tur, kur viņš ir, viss ir lieliski un viņš ir laimīgs. Mans onkulis priecājās to dzirdēt un atvadījās. Kad viņš nolika telefonu, onkulis pamodās un saprata, ka viņš sapņo. Nākamajā dienā viņš uzzināja, ka viņa draugs nomira savā mājā ap pulksten 1 naktī.
Attēls no: unsplash.com
Kad man bija ap 13, es biju savā istabā un apģērbos. Es pieliecos un sajutu šļakatu uz muguras. Pieliku savu roku, un tā bija ar asinīm. Es satraucos, es nevaru atrast no kurienes tā ir nākusi, bet es to notīru un turpinu ģērbties. Nākamreiz, kad pieliecos, es to atkal sajūtu. Tagad es satraucos un pārmeklēju griestus un visu, uz kā varētu būt bijusi sarkana viela. Istaba ir nevainojami tīra. Es sev teicu, ka tās nav asinis, bet gan viela, taču tās ātri apbrūnēja, tāpat kā asinis. Tas mani vajā līdz pat šai dienai.
***
Mans draugs Rikijs man pastāstīja šo stāstu pirms dažiem gadiem. Kad Rikam bija 24 gadi, viņš atradās vannas istabā, kad izdzirdēja kādu staigājam pa viņa māju. Tas bija viņa brālis Maikls. Riks bija patiesi pārsteigts, ieraugot viņu, jo viņa brālis mācās koledžā valsts otrā malā. "Es tikai gribu tev pateikt, ka viss ir forši. Man viss ir kārtībā, ”saka Maikijs. Rikam prasa, kas ir noticis? Maikijs saka: "Man tagad jāiet, piedod, es nevaru palikt. Mīlu tevi!" Un iziet pa ārdurvīm. Riks bija apmulsis un nevarēja parunāt. Viņš teica, ka jutās tā, it kā viņš būtu sastindzis, patiesībā viņam bija drebuļi un visu laiku tik tikko varēja parunāt. Viņš mēģināja sekot brālim ārā pa durvīm. Maikijs ir prom. No viņa nav ne miņas, ne automašīnas, kas brauc prom, nekā. Riks viņam uzreiz mēgīnaja piezvanīt. Tas bija 2000-to gadu sākumā, pirms visiem bija tālruņi. Riks piezvana mammai. Viņa atbild, un viņa pastāsta, ka Maikls tikko ieradās, uzvedoties dīvaini. Viņai nav ne jausmas. Viņi abi cenšas sazināties ar Maiklu visu atlikušo dienu, bez rezultātiem. Riks braukā pa apkārtni viņu meklējot. Apmēram pēc stundas Rikam piezvana viņa mamma. Maikijs gāja bojā autoavārijā iepriekšējā vakarā. Automašīna tika atrasta tikai no rīta, jo tā atradās laukā no ceļa.
Tev patiks šie raksti
