Mundrs un ziemīgs sveiciens spoku iemītniekiem!
Vasars svelme, plunčāšanās ezerā, kad krastā miesa pie miesas cepjas, jau ir pagātne. Tagad, no rīta pamostoties, aiz loga redzams balts sniega klajums. Baltas sniega pārslas. Vakara stundās niķīgas laternas mirgo, radot jau pāragru svētku noskaņu. Kad ej pa ielu pretī nāk gan lieli, gan mazi stāvi. Mazie sabāžuši rokas kabatās, uzvilkuši cepuri pāri acīm un šalli pāri sarkanajiem degungalam, sabozušies kā mazputniņi, priecājas par ziemas sniegtajiem priekiem.
Jauns rakstiņš.
Idejas jau notvertas uz papīra, pienācis laiks īstenot tās. Un viss sākās.
Tuvāko veikalu apskriešana, meklējot nepieciešamos materiālus - krāsas, otas, ogles stienīšus, darvu un audeklu, nemaz nerunājot par apakšrāmju pagatavošanai vajadzīgajām latām vai dēļiem, izvērtās nelielā piedzīvojumā. Bija domāts pasūtīt gatavus rāmjus, bet še tev, meistaram laika un izejvielu nebija. Prasu savam "kaķvīram", lai palīdz uzmeistarot man apakšrāmjus, apsolot, ka audeklus pati spēšu uzvilkt un nogruntēt.
Gruntēšana atkrita, mazais mākslas preču veikaliņš, kas bija iemitinājies skolas telpās, bankrotēja, atlaides lielas un par saprātīgu cenu varēja sagādāt jau gruntētu lina audeklu. Tad nu par vienu likstu mazāk, es jau nopriecājos...
Varu teikt tikai vienu, spocēni uzzinās vairāk par visiem brīnumiem, kas notika darba izgatavošanas laikā, nekā tie, kas lasīja teorētisko darbu vai redzēja jau gatavo rezultātu.
Kā tapa diplomdarba triptihs "Cīnos ar bailēm" - raudzīties uz priekšu, tālāk rakstā.
