Diegi noņemti. Tas tik bija prieks. Redzēt baltu audeklu ar kompozīcijas aprisēm, kas tik mudināja strādāt.
Bieži man uzdeva jautājumus - vai Tu zini kā to risināt? Vai Tev nav vajadzīga palīdzība? Atteicu, ka redzējums man jau acu priekšā un nav nepieciešams iejaukties, kamēr vēl pieturos pie digitāli izprintētās skices, kad vajadzēs beigu stadijā ko mainīt, lai nebūtu akla kopēšana, tad gan taujāšu pēc padoma, idejām un ieteikumiem.
Ar ūdeni atšķaidīta tuša, ko ar auduma drāniņu ieberzēju audeklā, radot plānu un gaišu lazējošu kārtiņu. Sākumā viss tapa ar ūdens bāzes krāsām - tuša, slepenais indegrients. Vairāk nekas cits. Dažādās attiecībās, dažādos slāņos. Kad zināju, ka laukumi jau iegūst īstās toņu nianses, sāku gleznot ar melno akrilu, ieklājot tumšos laukumus. Ieguvu gan robežas, gan kontrastus. Uz viena audekla uzklāju ar terpentīnu atjauktu darvu, vietām tā iesūcās, citur radīja viegli spīdīgu lakveidīgu kārtiņu. Tikai uz vien, jo priežu darva bija domāta kā akcents, nevis pamatmateriāls ar ko strādāt. Tā bija faktūru, struktūru, toņu, materiālu saspēle un man interesanta spēle. Protams, jau pirms tam uz sliktiem audekliņiem biju veikusi "ķīmiskās saderības eksperimentus". Viens audekliņš pat aizmirsās saldētavā, atradu to pēc diplomdarba aizstāvēšanas.
Slepenā sastāvdaļa sniedza tādas pārejas un nianses, sajaucoties ar tušu radīja neparastas krāsas, ko tāpat vien neuzjaukt. Centrā esošais suns veidots ar koka špakteļmasu, kas par brīnumu izrādījās lētāka par faktūrmasu, ko izmanto glezniecībā, lai gan sastāvs bija idents. Vienīgi tai faktūrmasai ilgāks žūšanas laiks, nav iespējams veikt tūlītēju formas apstrādi. Arī zem darvas uzklāju, tur tā izveidoja jauki matētu klājumu konkurējot ar blakus esošajiem dzidrajiem laukumiem. Lai cik suns skicē būtu detalizēts, jau diplomdarbu radot, sapratu, ka centrālajam tēlam jābūt nemanāmam. Elles neredzamais suns. Viņam vajadzēja būt, bet nost ņemt es viņu i negrasījos, lai gan daži mani mēģināja pārliecināt arī par to.
Akrils un ogle, rotaļa ar ūdensizturīgajiem marķeriem. "Albā" uzgāju vēl pašcietējošu melnu masu, ar kuru varēja radīt smalkas detaļas. Kamēr tā bija mitra - plāna, šķidra kā krāsa, kad izžuva ieguva apjomu un radīja zemciļņus.
Rotaļas turpinājās. Jaucu balto akrilu kopā jau ar melno un ieklāju lielos vienojošos laukumus pēc iespējas tīrākus un dzidrākus. Blatie punktiņi no špakteļmasas, kurai vēlāk gāju pāri ar krāsu.
Visi trīs pagleznojumi kopā jau skolas telpā. Bija brīdis, kas baidījos turpināt, jo likās, ka būs par maz vai par daudz. Vilku "vadus" jeb to līnijas, bet kāds(vārdā nesaukšu)sakaitināja mani par līniju "drebelīgumu"...tas nekas, ka zem līnijām jau faktūra uz kuras grūti uzvilkt liegas līnijas. Uznāca "melnie" un ar marķeri sašvīkoju visu darbu. Biju reāli aizkaitināta. Bet darbs no tā tikai ieguva, kā tagad raugos.
Aktīvās un dusmīgās līnijas pārtapa jaunā koncepcijā. Daļa pārtapa par čūskas muguru ar zvīņām, citas par meža biezokni un egles stāvu. Šis mazais starpgadījums atmodināja jaunas fantāzijas un idejas. Defektu nācās pārvērst efektā. Visu lieko nācās iesasaisīt, mainīt vai noņemt. Sāku strādāt brīvāk pie šī uzdevuma.
Suns jau gandrīz gatavs. Vietām jau iebraucu ar eļļas krāsām, lai padarītu darbu gleznieciskāku. Čūskas zvīņas ar eļļas krāsu pigmentiem, dažādos niansētos un uzjauktos toņos. Tīri toņu triepieni kā akcentiņi. Zirneklim jau pieauga kājas un tās nācās ar lazējošu eļļas krāsas kārtiņu "iesēdināt" darbā.
Atkal atdūros pie krūmiem. Dimensijas, kas citu citu pārtver, perspektīva bez noteikumiem un plaknes, kas pārgāja citās plaknēs, tomēr nav tas vieglākais uzdevums. Krūmi bija stīvi un statiski... Tad ar melno eļļas krāsu triepu otu pret audeklu, veidojot zaru un lapu mudžekli, bet ej nu saproti... Triepieni tādi mierīgi, jo pati biju rimta šajā darba tapšanas fāzē. Meditēju.
