Pirms nedēļas mūsu varoņi nokļuva Cēsu pilsētas pokemonu cīņas arēnā, kur ceļā pēc kārtējā Vidzemes čempionāta žetona, nostājās Džiovanni. Glītā uzvalkā tērpies vīrs virpināja rokās pokebumbas un glaudīja savu iemīļotākā pokemona Persieša mīksto spalvu. Pirmais viņam pretim stājās Laimis, ar optimistisku skatu uz cīņas gala rezultātu.
Džiovanni izmeta pokebumbu, no tā izsaucot vēžveidīgo Kingleru. Spēcīgā apvalka augšdaļa bija sarkanā krāsā, bet apakšdaļa gaiši dzeltenbrūnā tonī. Virs galvaa atradās seši augsti izaugumi, kas attālumā atgādināja vainagu. Kinglera galvenā atpazīšanas zīme ir divas spīles, no kurām kreisā ir divas reizes lielāka un izturībā līdzinoties tēraudam.
-Runā, ka labāk ir cienīgi padoties kā tikt sagrautam- Džiovanni uzvedības maniere liecināja tieši par tādu cieņas līmeni, kādu Laimis gaidīja no viņa.
-To noteikti nesaka vietā, no kuras nāku- Laimis nosmīkņāja un no savas ceturtās pokebumbas izsauca mazo zāles tipa pokemonu, Turtvigu. Viņš bija teju trīs reizes mazāks par savu metru trīsdesmit garo pretinieku.
Izlocījis kājas, Turtvigs samiedza uzacis V formā un bija pilnībā gatavs cīņai. Laimim patika cīņas laukā redzēt zāles pokemonu ne tikai tā sniegtās tipu priekšrocības dēļ, bet arī dēļ retām kopīgām cīņām.
-Kingler, spīļu uzbrukumu- Džiovanni plaukstas salicis bikšu kabatā, cīņai piegāja ar zināmu nenopietnību.
Ūdens pokemons ar savu lielāko spīli gaisā, skrēja Turtviga virzienā. Viņa soļi bija tik viegli it kā slīdētu virs laukuma. Viņa triecieni bija ritmiski un precīzi, trāpot tieši pa to vietu, kur pirms brīža atradās Turtvigs.
Laimja pokemonam nācās smagi strādāt, lai izvairītos no pretinieka triecieniem. Pēdējais Kinglers uzbruka ar burbuļiem, kas precīzi trāpīja Turtvigam. Tas neradīja lielu kaitējumu, taču apmulsināja, lai varētu atkal atsākt sitienus ar spīlēm.
Par nelaimi Džiovanni, Turtvigs bija ievērojami ātrāks, Laimja skrējiena treniņi viņu padarījuši ātru un izturīgu. Cīņā redzot treniņu nestos augļus, bija tēva sitiens pa plecu ar mātes uzmundrinošiem vārdiem.
-Kingler, triecienu ar galvu- Džiovanni mierīgi noteica, viņa pokemonam dodoties uz priekšu.
Kinglers atdūrās pret Turtviga lapu virpuli. Tas bija tik negaidīti, ka Kinglers nepaspēja sagrupēties, lai sagatavotos triecienam.
Turtviga satriektajam Kingleram kājas bezspēkā tirinājās gaisā, abas spīles gulēja smilšainā laukuma smiltīs, bet acis pusaizvērtas apdullumā meklēja apziņu. Džiovanni nācās atzīt savu sakāvi pirmajā cīņa. Nopūtas pavadībā viņš atsauca savu pokemonu un pokebumbu ielika uzvalka iekškabatā.
-Es izvēlos Golemu- Džiovanni cīņā pret Turtvigu sūtīja savdabīgu izvēli.
Zemes un akmens pokemona savienojums pret zāli izskatījās kā padošanās vēl pirms cīņas. Tik parliecināts par to nejutās Adrians, kurš nojauta, ka Džiovanni noteikti azotē paslēpis lielisku stratēģiju. Tās sākums bija Turtviga iebiedēšana ar daudz lielāku pokemonu par viņu. Ieskatoties Turtviga acīs varēja to manīt, viņš vairs nebija tas pašpārliecinātais pokemons, kas pievārēja Kingleru.
Golems bija pusotru metru garš divkājains bruņurupucim līdzīgs laukakmeņa pokemons, kas pārklāts ar klints apvalku. Tas ir tik ciets, ka pat dimantiem to nebūtu pa spēkam saskrāpēt. Golema galva ir ar plakanu purniņu un diviem smailiem zobiem apakšējā žoklī un sarkanām acīm. Tam ir īsas rokas, kurām ir trīs nagi, un divas kājas ar pēdām, kurām ir četri nagi priekšā un viens aizmugurē.
Akmens pokemons smagiem soļiem devās Turtviga virzienā, mazā zāles pokemona acu priekšā kļūstot aizvien lielāks un lielāks. Neviens nezina vau viņš nesadzirdēja vai nepaspēja, vai baiļu iemiets nespēja uzsākt uzbrukumu pirms Golems saķēra Turtvigu savās plaukstās un spieda pie sevis.
Laimis manīja kā Turtviga acīs sariesās sāpju asaras, tieši pirms viņš izkliedza savu vārdu, piepildot sāpju saucienā cīņas laukumu. Džiovanni ausīm tā bija kā mūzika, taču Laimis vicināja balto karogu, lūdzot Golemam pārstāt nežēlīgo spiešanas uzbrukumu. Viņš nevarīgs nokrita uz zemes, visām četrām kājām izstiepjoties katra savā virzienā.
Laimis viņu atsauca un cīņā sūtīja Vortoitlu. Ūdens pokemonam teorētiski vajadzētu viegli pievārēt lielo akmens monstru, bet tieši tādās pašās domās puisis bija par Turtvigu.
-Tu nedrīkstu ļaut sevi saķert- šaubas Laimja balsī tika vāji slēptas.
To manīja arī Vortoitls, kurš trīs reizes uzsauca savu vārdu, nepacietīgi gaidot cīņas sākumu.
-Ripo nu draudziņ- Golems sarāvās milzīgā akmens bumbā un uzsāka iznīcinošu ripošanu Vortoitla virzienā.
Zeme dārdēja, sienas pat uzsāka tikko manāmu trīcēšanu, aiz Golema saceltie putekļi ilgi planēja gaisā. Laimja dotā pavēle par ūdens lielgabalu Vortoitlam kļuva par neizpildāmu uzdevumu, jo tajā brīdī, kad viņš apstāsies un uzsāks uzbrukuma veidošanu, bruņurupucis riskē kļūt par mērķi ripojošajai akmens bumbai.
Medīšana vainagojās ar Golema panākumu. Vortoitls nokļuva neapskaužamā situācijā, tiekot iespiestam cīņas laukuma stūrī. Tajā brīdī Golems nostājās uz abām kājām, paķēra nabaga bruņurupucīti un sāka rokās viņu spiest cik viņa spēks to ļāva.
Sākumā izlikās, ka sakāve jau aizsniedzama ar pirkstu galiem, bet Golema pirksti neļāvās bruņurupuča bruņas saķert pietiekami pārliecinoši un cieši. Lai arī bruņas bija abrazīvas, tām vienalga piemita tendence izslīdēt no akmens pokemona plaukstām.
Vortoitls izkļuva no Golema tvēriena un bija pilnīga brīvība izvēlēties uzbrukumu. Laimis pavēlēja doties uz priekšu ar ūdens lielgabalu, kas tieši trāpīja akmens tipa pokemonam, izdzēšot jebkādas Džiovanni cerības uz uzvaru. Vortoitla uzbrukumā ieliktais spēks ilgi krājās tupot šī pokemona padusē un ciešot gan kaunu, gan sāpes.
Golems krita zemē ar lielu blīkšķi, ap sevi saceļot nelielu putekļu mākoni, kas ātri izklīda.
-Apsveicu- Džiovanna smagnēji pameta -tevi pavadīja veiksme un tu to lieliski izmantoji- viņa runa tracināja visus iz Laimja muguras stāvošos draugus. Mia vārījās dusmās, kāda nezināma spēka turēta, viņa nebilda vārdus, lai netiktu izraidīta no zāles.
-Vieniem veiksme, citiem meistarība- Laimja asprātība paspīdēja zem Cēsu pilsētas zāles spilgtā apgaismojuma.
-Žetonu pasniegšu pēc cīņas ar tavu draugu- Džiovanni noskaldīja un aicināja Adrianu ieņemt drauga vietu. Tikmēr viņš paijāja savu, pie kājām stāvošo mīluli.
