Iepriekšējā stāstā Pēteris, Jāzeps un Rūta nokļuva alā, kur ierīkoja mazu nometni ap ugunskuru. Tas spēja sasildīt un padarīt ciešamāku tumšo nakti. Pienākot rītam, visi trīs saprata, ka nekas no piedzīvotā nebija ne sapnis, ne murgs, no kura varētu izkļūt vienkārši izberzējot acis. Kur piedzīvojumi vedīs šodien, lasiet tālāk . . .
Nākošā rītā pirmais acis atvēra Pēteris, kam sekoja liela žāva, kas alas atbalsī līdzinājās lāča rēcienam. Tas pamodināja arī pārējos divus draugus, tiem ar nakšņošanu alā aprodot daudz klusāk un miegainākām acīm.
-Cerēju, ka visa vakardiena bija murgs- Jāzeps izpletās uz muguras, gluži vai gatavojoties veidot sniega eņģeļa zīmējumu uz netīrās un smilšainās zemes.
Pārējie piekrītoši pamāja galvu. Pēteris ar kāju pabakstīja izdzisušā ugunskura paliekas, melnajām oglēm nosmērējot zābaka purngalu. Gaiši pelēko pelnu starpā vēl varēja manīt kādu sarkanu guntiņu, taču tā apdzisa tikpat ātri kā tika ieraudzīta.
Vispūcīgākā bija Rūta, lai arī vienmēr teikusi, ka princese uz zirņa ir pasaka un nekādā gadījumā zem deviņiem matračiem nejustu nieka pākšaugu, bet gulēt uz cietas zemes viņai nepatika. Katra alas grumbiņa tika uzskatītas par dzīves ienaidnieku, par ko aizmirsa tikai, kad sajuta nākamo, sānus spiedošu, grumbiņu.
-Nekad neesmu mīlējusi savu gultiņu tik ļoti kā šorīt- Rūta noteica, nodurot skatienu uz vietu, kur pārlaidusi nakti. Ziemas mētelis vairs nebija tik tīrs kā iepriekšējā vakarā. Citkārt tā kļūtu par lielu problēmu, taču ne šorīt. Šorīt viņas prātā bija lielākas problēmas par gaišās jakas nosmērēšanu ar netīrām smiltīm.
-Turpināsim ceļu uz Ziemeļpolu- Pēteris uzmeta uz pleciem somu, pirms tam no mazās kabatiņas sānos izķeksējot pēdējo šokolādes cepumu -nav vairs tālu atlicis, jūtu, ka vēl mazliet, domāju pēc garā ceļa, ko esam mērojuši, Ziemassvētku vecītis mūs nogādās mājās-
Plāns izklausījās pēc tāda, kas zīmēts uz salvetes ar nolaustu zīmuli, laikā kad gaidi atbrīvojamies tualeti, kad pirms īsa laiciņa esi iztukšojis trīs glāzes sulas. Paviršs, bez ticības un cerības, kuram izdošanās iespējama tikai ar lūgsnām un pēc maģisku rituālu palīdzības.
-Nevēlos uz Ziemeļpolu- Rūta iespiedzās, gluži kā spitālīga meitene, vien šoreiz ar viņas muti runāja saprāts un gudrība.
Jāzeps pirmais izlīda no alas, kas kopš iepriekšējā vakara bija kļuvis par daudz sarežģītāku darbu. Ne tikai sasnigušais sniegs, bet arī vēja sanestās kupenas, pirmos soļus ap smilšaino klintij līdzīgo veidojumu padarīja neiedomājami grūtu.
Visapkārt bija daudz vairāk sniega kā iepriekšējā vakarā, koku zari turēja neiedomājami daudz sniegpārsliņu. Tāda ziemas sajūta pār Jāzepu un viņa draugiem caurskrēja pirmo reizi. Daba parādīja savu varenību tās skaistākajās izpausmēs.
Pēdējos gadus sniegs palicis aizvien mazāk un mazāk, samazinot ziemas prieku, taču nu tas atgriezies vairāk kā jebkurā bērnu atmiņā.
Vienā no soļiem Pēteris sniegā iekrita līdz kaklam, draugiem sagādājot ļoti platu un skaļu smaidu. Bez palīdzīgas rokas viņš no bedres nebija spējīgs izlīst, šeit Jāzepam atdodot parādu par iepriekšējā vakarā sniegto palīdzību skrējienā uz alu.
-Tev bija taisnība- izlīdis no sniega, Pēteris paskrēja pāris soļus uz priekšu un pārliecinājās, ka Jāzepa vārdi par aizpūstajām pēdām no sniega, nav bijusi tikai tukša salmu kulšana -mēs nekad neatradīsim ceļu uz mājām- viņš saļima turpat sniegā, zem acīm parādoties pāris asaru pilēm.
-Atradīsim- Rūta droši iesaucās -nolaižot galvas, problēma pati no sevis neatrisināsies- viņa pieliecās pie puiša, uzliekot roku uz pleca -mums visiem jau ir vienpadsmit gadu, mēs varam paveikt visu, ko vēlamies, gluži kā matemātikā, domā, ka tie uzdevumi man risinās viegli- viņa nospurdza -pa vienam cipariņam vien, pa vienai darbībai vien, un tāpat arī šeit, atcerēsimies, kur vakar bijām, no kuras puses nācām un būs labi-
Jāzeps piebalsoja draudzenei, uzliekot Pēterim uz pleca plaukstu, kuru apauj rozā briežu izdaiļoti cimdi. Visi trīs vienbalsīgi nosolījās kopā atgriezties mājas, jo nekur nav tika labi kā tur, pat ne Ziemeļpolā pie Ziemassvētku vecīša un viņa palīgiem. Pēteris nosmēja, ka nekad nebija domājis teikt, ka pastāv vieta, kur ir labāk kā pie Ziemassvētku vecīša.
-Lūk Rūdis- skaļāk par visiem iesaucās Jāzeps.
Pēteris un Rūta platiem smaidiem rotātās sejas raudzījās visapkārt pēc lieliskākā četrkājainā drauga, kāds viņiem bijis. Par nelaimi ne Rūta, ne Pēteris visapkārt esošajā baltajā sniegā nespēja saskatīt melnu rotveileru.
-Tur augšā- Jāzeps noteica, dūraini pavēršot pret debesīm ar mākoņiem -tas mākonis līdzinās Rūdim- platie smaidi tika izdzēsti no Rūtas un Pētera sejas, taču abi piekrītoši pamāja galvu, ka tas tik tiešām izskatās pēc drauga.
-Man viņa pietrūkst- Rūta nodūra galvu, pārējiem puišiem tam piebalsojot.
Sniegputenis beidzies, bet līdz mājai vēl tāls ceļš ejams, vai mūsu variņi nokļūs mājā, iespējams, uzzināsim nākamajā stāsta daļā ! ! !
