Ciematā ar mazāk kā simt iedzīvotājiem nedrīkst atļauties nepasmaidīt pretimnācējam, kaimiņam vai draugam. Skaistlejā "Labrīt" nav vienkārša sasveicināšanās, šeit nozīmē laba vēlējums un patiesu redzēšanās prieku. Tā viens otram nodot pa kripatiņai prieku, jo ķa gan tas var būt lieks . . .
Divi eņģeļi sēž
Jumta korē un dzied
Katram nomet pa dāvanai
katram, kas garām iet
bet to nedzird neviens
un to neredz neviens
un eņģeļi smej, kā gan var prieks būt kautkas lieks?
/Guntars Račs/
Viens no grūtākajiem Ziemassvētku uzdevumiem ir sameklēt dāvanu. Dāvanu meklējumos viena liekas nelietderīga, otra pārlieku dārga, trešā necilāka par iepriekšējam. Bērniem šī problēma atrisina vecs vīrs Ziemeļpolā, kuram vien jāuzraksta vēstule ar visām savām velmēm.
Rūta sēdēja pie baltas lapas, pildspalvu pie tās nespējot pielikt jau ilgāku laiku. Viņa nezināja, ko lūgt Ziemassvētku vecītim, jo viņas istabā atradās viss, ko desmit gadīga meitenīte varētu vēlētos. Apkārt tik daudz neskaitāmu mantu, dažas no tām mēnešiem kalpojot par putekļu paliktnīšiem.
Turpretim Jāzepam nebija problēmas, jau kopš maija mēneša viņš sapņoja par jaunu globusu, lai aizstātu no galda nokritušo un salauzto bēdu brāli. Īsais teksts, kas ietvēra arī pateicību par iepriekšējā gadā dāvātajām vēstures grāmatām, Jāzeps rūpīgi ielocīja papīru aploksnē un apsēja sarkanu banti, virspusē uzsienot dekoratīvu mezglu.
Visvienkāršāk klājās Pēterim, viņš sarakstīja pilnu lappusi, pēdējos vārdus pat uzklājot uz lapas otras puses. Rokraksts nedarīja puisim glaimus, Ziemassvētku vecītim nākas pielikt milzīgas pūles, lai spētu saprast Pētera steigā sarakstīto velmju sarakstu.
Visas trīs uzrakstītās vēstules teju vienlaicīgi tika salocītas un ieliktas aploksnē, lai uzsāktu tālo ceļu uz ziemeļiem. Mēlei pieskaroties aploksnei, bija pēdējais brīdis, kad smadzenes neticamā ātrumā vēl pārdomāja vai uzrakstīts pietiekami un pareizi.
Vispirms vēstulei bija jānokļūst kopīgā vēstuļu lādē ciemata centrā zem lielās egles. Pie lielās egles atradās pastkastīte, gaiša koka lāde ar caurumu sānā, kas attāli līdzināja Ziemassvētku noskaņās izrotātai pirātu dārgumu lādei. Tā sevī katru gadu uzņem ciematnieku vēlmes, ko pirms trešās adventes paņem Ziemassvētku vecītis, lai lasītu pie kamīna savā mājā Ziemeļpolā.
Lāde jau bija gandrīz vēstuļu piepildīta, Pēterītim un Jāzepam vajadzēja piepūlēties, lai tajā iespiestu savu vēstuli. Pēteris pasteidzās pirms Jāzepa, baidoties, ka lādei esot pārpildītai, pēdējā pa ceļam varētu izkrist. Rūta pārliecināja puišus, ka viņas rakstītā vēstule atrodas lādes dibenā, kā viena no pirmajām, kad Kevins lādi novietoja pie ciemata centrālajā laukumā.
-Pēdējā aploksne- no pasta stūra iznira Rutka kungs, lielais vēders vispirms, pēc tam uz astoņstūra laukuma nokļuva viņa pēdas, ietilpinātas mazās spīdīgās kurpēs -neviena vēlēšanās nav tik ļoti lemta tikt piepildītai kā Ziemassvētkos uzrakstītajai- viņš piesoļoja pie lādes, pa ceļam pabužinot bērnu galvas, Jāzepam nobrucinot cepuri uz acīm, to redzot Pēteris paspēja vairīties no mēra plaukstas,
-Vai vēlējāties maisiem rotaļlietu?- Rutka kungs savā vienmēr nopietnajā balsī jautāja visiem trim bērniem -dzirdēju, ka Ziemassvētku vecītim jūsu vārdi un labie darbi iet pie sirds tikpat ļoti kā dāvanas, ko viņš noliek eglītes-
Vārdi tika sadzirdēti, taču līdz galam desmit gadus jaunajiem bērniem netika izprasti, varbūt tuvojošos ragaviņu sacīkšu satraukums aizēnoja klausīšanās māku, varbūt melna četrkājaina drauga neesamība nomāca gaišumu, kas jānes Ziemassvētku gaidīšanas laikam.
Vakarā sporta skolotājs un Kevins ar lielu troksni aizsita ciet aplokšņu pārbāzto lādi, nostājās katrs savā lādes pusē un pieliecās, lai satvertu dzelzs rokturus. Viņiem tika uzdots nogādāt svarīgo lādi uz pasta ēku, kur vēstules uzsāka ceļojumu uz Ziemeļpolu. Uz atbildīgo brīdi noskatījās visi ciemata bērni, Rūta, Jāzeps un Rūta, nostājušies pie vienīgā Skaistlejas veikala.
-Tur vairs neko mainīt nevar- Rūtā valdīja milzīgs satraukums, viņa cerēja, ka Ziemassvētku vecītis spēs izpildīt viņas vēlmes. Līdzīgi kā pārējie vienaudži, viņa savu egoismu neapzinājās, apziņa auga līdz ar meiteni, pagaidām tā apstājusies desmit gados, kad saņemt liekas pašsaprotami, bet dot nav pienākums.
Ja Rūtas zemapziņas dzīlēs šī apziņa pamazām modās, tad Pētera vēl dusēja ciešā lāča miegā. Pēteris skatījās, lai pārliecinātos, ka viņa vēstule nonāks pastā, jo pēc viņa domām pasts ir vēstulēm drošākā vieta pasaulē.
Lādei pazūdot aiz pasta smagajām koka durvīm, visi sanākušie izklīda izgaismotajās Skaistlejas ielās. Pie egles paliekot vien Pēterim, Jāzepam un Rūtai, dungojot “Zvani un sveces”, izdaiļojot fonā skanošo klaviermūzikas muzikālo pavadījumu.
Iespējams bērnu balsis pievilināts, pēkšņi parādījās Rūdis, ar purniņu pabakstot Rūtas kāju, lai piesaistītu savu uzmanību. Suņuka mērķis vainagojās panākumiem, viens pēc otra bērni apskāva viņu. Neviens nesaprata, vai melnajam tas gāja pie sirds. Acis izskatījās tikpat skumjas kā vienmēr, it kā pasaulē valdītu vien skumjas.
-Ilgi nespēju izdomāt, ko uzrakstīt Ziemassvētku vecītim- Rūta atzinās draugu priekšā, Pēteris meiteni nespēja saprast, bet Jāzepam līdzīga neizlēmība uzglūnēja teju uz katra soļa –vienu aizmirsu pierakstīt, vēlēties, lai visi četri būtu kopā mūžīgi mūžos-
