Skaistlejā mīt daudz tradīciju, vienā no tām otrajā adventē jādodas pikošanās laukumā un jācenšas saripināto sniega bumbu kādam trāpīt. Uzvarēt bija gods, bet galvenais uzdevums vakarā iedegt divas svecītes apaļajā adventes vainagā.
Pēc piparkūku mīklas zemeslode smaržo,
Un katrā sētā svētku galdauts klāts,
Ir egles zaros sveces steigšus jāiededz,
Lai Ziemassvētku brīnums tālu ceļu redz.
/Nezināms autors/
No trijotnes visbezrūpīgākais šķita Pēteris, viņa blēņu saraksta aprakstam bija nepieciešamas vairākas grāmatas. Klīda paruna, ka Marks Tvens sarakstot savu slavenāko darbu pareģojis Pētera dzīves gājumu, bet tas ir temats citam stāstam. Rūta grupiņā ienesa meitenīgo grāciju un citādo skatījumu uz notiekošo. Pavisam pretējs bija Jāzeps, apdomīgais, citreiz lēnīgais puisis iepalika gandrīz visur, bet vienreiz gadā viņš uzmanību un piesardzību meta pie malas.
Ziemassvētki šī puiša sirdī atrodas īpašā vietā, nolikta augstākajā plauktā, līdzās karstai un tveicējošai vasarai. Jāzeps mīlēja pikošanās sacensības, tās norisinājās otrajā adventē, simbolizējot salabšanu, mieru un izlīgšanu, norisinoties ap veco ūdens torni. Tur bija pietiekami daudz krūmu, koku un pāris sīkas piebūves, kas ļāva paslēpties no lidojošu piku lietus.
-Šogad tev plāni klāsies- klases biedrs Edgars skriešus aizsteidzās garām Jāzepam. Viesturs bija Jāzepa kaimiņš, ar kuru tiek uzturēts sāncensības gars teju visos mācību priekšmetos, spēlēs un sacensībās, gandrīz katru reizi par mata tiesu Jāzepam jāsamierinās ar zaudējuma rūgtumu.
-Pikām tu patīc daudz labāk- Rūta skarbi bļāva pretim, Jāzepam vēl nepaspējot rast īsto atbildi, vien pamājot galvu, saprotot, ka neko labāku par draudzenes teikto viņš nespētu bilst.
Nonākuši galamērķī, ap veco ūdens torni notika liela drūzmēšanās, tur bija sanākusi liela daļa ciematnieku. Pametot aci pāri aizsalušajai uz Ledus salu, Pēteris redzēja savas mājas, sažmiedzot acis, caur logu varēja manīt kā mamma pie plīts gatavo maltīti. Tētis bija devies uz darbu fermā un solīja vien pārrasties vēlu vakarā, kad tumsa jau būs pārņēmusi debesis.
-Lielais Juris arī piedalīsies- Pēteris satraukts iedunkāja Jāzepam pa sāniem, pat viņam lielā puiša klātbūtnē reizēm raustās valoda.
Lielais Juris bija septiņpadsmit gadus jauns pusaudzis, kura mestās pikas bija ne tikai cietas, bet arī precīzas. Viņš mīlēja dienām mest pa tukšām konservu bundžām, iztēlojoties sevi kā Teksasas ganu puisi. Šīs bija viņa pēdējā iespēja savu vārdu ieraudzīt zem piku metošā puisēna statujas.
Sacensībās vēl solīja piedalīties Valters, gadu vecāks par Jāzepu, bet rokas daudz neveiklākas, to kompensējot ar neticami ātrām kājām. Puiciskākā zināmā meitene Lauma, kura neticami atgādināja Ellu no Soli pa solim. Bīstams pretinieks bija klasesbiedrs Edgars un mazais Artūrs no jaunākās klases.
Sporta skolotājs Enriko Zebiekste sasauca sev apkārt visus sešus bērnus un vēlreiz visiem atkārtoja sen zināmos noteikumus. Par spīti garlaikotajām sejām, skolotājs apņēmīgi pildīja doto solījumu gādāt par pikošanās sacensību labo dabu. Tevis izmestā pika ir tava atbildība, trāpot kādam par galvu, automātiski tiec izslēgts no sacensībām, saņemot pikas triecienu pikošanās laukums nekavējoties jāatstāj, pievienojoties skatītājiem pie tā.
Sporta skolotājs bija piecdesmit četrus gadus jauns vīrs, oranžā ziemas jakā, vienmēr ar atvērtu rāvējslēdzēju, izrādot adīto džemperu kolekciju. Viņa vaigus klāja īsa bārda, kas pie zoda palika gaišāka, virs lūpām ūsām kompensējot ar ogļu melnumu.
Visi piekrītoši māja galvu, tā dodot zīmi, ka skolotāja vārdi saprasti un visi gatavi oficiālajai ikgadējai pikošanās sacensību sākumam. Skolotājs atkāpās, iesakot to darīt arī pārējiem, reizē sagatavot pikas no ausaiņa Mā atstātajiem mazajiem sniega kalniem visa laukuma teritorijā.
-Sagatavojat pikas- sporta skolotājs pacēla roku un gluži kā kamaniņu sacensībās ar to šķēla gaisu, tā dodot zīmi, par sacensību sākumu. Viņš pakāpās malā un uz visu rūpīgi skatījās, lai viss norisinātos kā iepriekš norunāts.
Sākums iezīmēja divas grupas, bēdzējus un metējus, lielais Juris, Lauma un Edgars paņemtās pikas lika lietā, tikko skolotājs ļāva tās izmantot. Jāzeps, Valters un mazais Artūrs ņēma kājas pār pleciem un devās slēpties aiz siena pakām, ūdens torņa balstiem un Mā atstātajiem mazajiem sniega kalniem piku veidošanai.
-Nebēgat, daudz labāk būs, ja padosieties ar labu- lielais Juris tikko vienu piku izmetis, otru kā pēc burvju mājiena plaukstā sagatavota nākamajam triecienam. Šim puisim plauksta darbojās gluži kā saldējuma karote, neticamā ātrumā veidojot baltās bumbas.
Neviena no metēju pikām nesasniedza mērķi, beigu beigās, liekot bēgt arī Laumai un Edgaram, uz lauka paliekot vien Jurim. Pret viņu daudzi baidījās raidīt kaut sniega pārslu, viņš bija gara auguma puisis, dusmīgi saviebtu sejas izteiksmi, kopš nezināmiem laikiem viņam trūka priekšzobs, ko daudzi uzskatīja viņš atdevis cīņā ar velnu.
-Au- Edgars piecēlās kājās, atklājoties no mazā sniega kalna -esmu ārā- viņam no mugurpuses bija uzbrucis mazais Artūrs. Viņš paceltām rokām, paciešot Jura vārdu pāri darījumus, devās pie vecākiem, kuri žēlabainām sejām apskāva dēlu un vēlēja veiksmi nākamajā gadā.
-Redzu tevi- Juris ar juveliera precizitāti raidīja piku sienu paku virzienā, aizskarot Laumas muguru. Meitene pašas smieklu pavadība piecēlās kājās un gluži kā zaķis pārcilpoja pāri laukumam, pa ceļam sasitot plaukstas ar lielo Juri, novēlot viņam veiksmi un pateicoties par spēli –kur jūs esat?- viņš paspēra soli tālāk, pēc tam strauji apstājoties. Viņš dzirdēja kaut ko tuvojamies, it kā kaut kas apaļš šķeltu gaisu, asi mainīja atrašanās vietu un izvairījās no pikas, kas būtu viņam trāpījusi.
Mazais Artūrs atklāja savu atrašanās vietu ar drosmīgu metienu pa galveno sacensību dalībnieku. Puisis notupās atpakaļ aiz mazās sniega kaudzes, lai ripinātu jaunu piku. Viņam tas padevās ievērojami lēnāk kā lielajam Jurim, vairāk uztraucoties par rūpību kā ātrumu. Tas viņu padarīja par vieglu mērķi Valteram, kurš no mugurpuses pielavījās un iegrūda mazo kupenā, papildus viegli pa kāju trāpot ar piku.
-Tu biji satriecošs- lielais Juris glaimoja mazajam zēnam, viņš lēnām, mazliet saskumis izrāpās no kupenas un devās skolotāja virzienā –tev vēl gana daudz gadu vēl priekšā un vismaz vienā ar tavu drosmi uzvarēsi-
Vēl līdz galam Jurim nepabeidzot sakāmo, Valters raidīja piku viņa virzienā, tā lidoja daudz ātrāk par mazā Artūra raidīto. Ar lielām pūlēm spējis izvairīties no sniega pikas, viņš atguva līdzsvaru, ka savā virzienā redzot tuvojamies vēl vienu piku. Šī lidoja lēnāk, ar Jāzepa roku veidota, mesta ar nevainojamu precizitāti tā trāpīja pa lielā Jura krūtīm.
Pūlis palika pavisam kluss, visi zināja lielā Jura velmi uzvarēt savās pēdējās sacensībās, bet ar skolotāja saucienu par precīzu raidījumu, viņam ar nokārtu galvu nācās atstāt laukumu. Visiem par pārsteigumu nokārtā galva viņam bija tikai uz laiku kamēr sasēja atraisījušās kurpju šņores. Pēc tam viņš pieskrēja pie Jāzepa paspieda roku, pabužināja tumši sarkano cepuri un devās mālā, lai netraucētu sacensību turpinājumam.
Palikuši vairs tikai divi dalībnieki, katrs savā malā, gaidīja īsto brīdi, lai dotos skrējienā. Pirmais to uzsāka Valters, viņš paspēja tikt līdz laukuma vidum, kad sagaidīja Jāzepa metienu. Pika lidoja tik neprecīzi, ka par to varētu sacerēt nostāstus, bet visi satraukumā turēja īkšķus, ātri aizmirstot Jāzepa metienu.
-Tu esi labs- Valters kliedza pirms nākamā skrējiena, nu viņam rokās atradās divas pikas –bet tavs laiks vēl nav pienācis- sagaidījis, ka Jāzeps pabāž galvu no siena paku slēpņa, viņš tīši meta neprecīzi, ar nodomu pabaidīt puisi.
Tikmēr Valters jau atradās gandrīz pie Jāzepa slēpņa, viņš atspērās un šļūcot pa zemi parādījās Jāzepa redzeslokā, kurš pārsteigts par Valtera darbību sastinga, tad saņemot sniega pikas triecienu pa plecu. Brūni rūtainā ziemas jaka bija pilna sniega, tāpat kā zābaku pūkainā odere, melnā cepure tāda kļuva, kad uzvaras priekā ļāva ķermenim atpūtu.
-2022. Ziemassvētku pikošanās sacensību uzvarētājs- skolotājs ātriem soļiem devās Valtera virzienā, puisi vieglā rāvienā uzraujot kājās un paceļot roku –Valters no Ozolu mājām-
Aplausu vētra par godu Valteram, pēc tam arī pārējiem dalībniekiem, kuri klanoties iznāca laukumā, lai apsveiktu uzvarētāju un būtu kopā balvas pasniegšanas laikā. Ierāmēta fotogrāfija ar dalībniekiem un uzvarētāja trofeju tiek pielikta skolā pie sienas, kabinetā par Skaistlejas seno un skaisto vēsturi.
