Rūdis vēlarvien nav atradies, bet bērni neatmet cerību. Ziemassvētki ir vienīgais laiks, kad cerība ir nozīmīgāka par visu. Vispirms jau cerība, ka piepildīsies Ziemassvētku vēlēšanās, tad seko cerība, ka nākamais gads būs veiksmīgāks par iepriekšējo. Tādēļ cerību pilnu atlikušās trīs dienas līdz Ziemassvētkiem, kad iznāks pedējais Ziemassvēcīgais stāsts.
Lai ārā laiks ir spožs,
Cilvēki visapkārt priecīgi,
Dzirdētā mūzika dvēseliska,
Pavadītās dienas nozīmīgas,
Redzētie skati skaistākie,
Pieņemtie lēmumi pārdomāti,
Par katru brīdi esam pateicīgi !
/Nezināms autors/
Piparkūku namiņu veidošanas konkurss tiek rīkots piekto gadu, to kopš savas kūku ceptuves atvēršanas rīko Zemenes kundze. Viņa sapulcina ciematniekus savas mājas pagalmā, aicinot gribētājus piedalīties īpašā Ziemassvētku noskaņas radīšanā.
Papildus tam, Ziemassvēcīguma noskaņai, ko rada lampiņu pārbāztais pagalms, šī vieta aicināja arī ar piparkūku smaržu, atgādinot slaveno Andersena pasaku par diviem bērniem piparkūku namiņš. Šajā gadījumā, aizstāvībai jāsaka, ka kūkas tanti neviens nevar iedomāties ļaunās raganas tēlā, otra tik labsirdīga cilvēka meklēšana aizņemtu vairāku mūžus.
Viņas pagalmā bija salikti četri galdi, pie katra pa vienai krāsiņai un visiem nepieciešamajiem piederumiem. Pēterītis un Jāzeps prātoja kā nemanāmi piezagties pie mīklas bļodām un nobaudīt kārumu. Tikpat vilinoši šķita saldumi, kuri paredzēti zīmējumu veidošanai, garšas kārpiņas mutē trakoja kā meksikāņu dejotāji.
Četri galdi gaidīja piparkūku sacensību dalībnieces, pirmā bija ieradusies Henriete. Divpadsmit gadus jauna meitene, tērpusies adītā sarkanā džemperī ar zaļiem ziemeļbriežiem, jaku viņa uzstutēja uz krēsla atzveltnes, bet zaļgano cepuri atstāja visu cepšanas laiku.
Viņai blakus vietu ieņēma Inese, vienpadsmit gadus jauna meitene, pelēcīgā jakā, baltās biksēs ar pašas iepriekšējā vakarā iešūtiem spīdīgiem akmentiņiem. Novelkot dūraiņus, viņa sāka drebināties, it kā būtu stindzinoši auksts. Viņa bija pirmā, kas izmantoja krāsniņu, uzmanīgi uzliekot plaukstas uz tās virsmas.
Tālāk nostājās Rūta, viņa pedantiski pārkārtoja darba instrumentus pēc to lieluma. Kamēr kūkas kundze uzrunāja klātesošos ciematniekus, kas galvenokārt sastāvēja no dalībnieču vecākiem, kaimiņiem un draugiem, Rūta vēlreiz pārkārtoja piederumus, tikai sev saprotamā kārtībā, tā mēģinot mazināt pēkšņi radušos satraukumu.
Aiz Rūtas apsēdās klusākā no skolas biedrenēm, mazā Maija jeb Maijiņa kā skolotājas mēdza saukt deviņgadīgo meiteni. Viņa tērpās biedējoši tumšās krāsās, iespaidojoties no ogļu melnajiem matiem, seja bālums līdzinājās sniegam, kas sastumdīts visapkārt pagalmam.
Atšķirībā no sporta skolotāja, kūkas tante starta signālu deva daudz mierīgāk, viņa savā maigajā balstiņā, augstā tonī teju izsmilkstēja „starts”. Pēc tā, visas meitenes ķērās pie mīklas, vispirms sākot apčubināt divus kilogramus smago mīklas pikuci, to sākot veltnēt uz miltu nobārstītā galda.
Rūta ar visu savu mazajās rociņās mītošo spēku izrullēja mīklu pa visu pieejamo galda daļu, vispirms sākot no vidus, pamazām virzoties uz sāniem. Pēc tam viņa paņēma šablonus un izgriezt mājiņas daļas, vispirms sākot ar lielākajiem, pēc mazākās, jo tās izcepsies ātrāk. Viņa bija vienīgā, kura apklāja mīklu ar olu, lai tā kļūtu spīdīgāka, šo noslēpumu iepriekšējā vakarā mamma pateica pirms gulētiešanas. Sekoja garlaicīgākā daļa, kurā aptuveni desmit minūtes nācās gaidīt, lai krāsniņa paveic savu darbu.
Tās laikā neviļus Rūta sāka dungot dziesmas vārdus, kuras melodija skanēja pa pilsētā izliktajiem skaļruņiem. Pārējās sacensību dalībnieces viņai pievienojās, kad savām krāsniņām bija uzgrūdušas cepšanas darbus. Līvu dziesmas „Eglīte” vārdus zināja teju visi, ja kādam kāds vārdiņš bija izkritis no atmiņas, varēja paļauties uz kūku kundzes zināšanām. Viņas skaļā, bet vienlaikus nomierinošā balss gaidīšanas procesu padarīja ievērojami īsāku.
Cepšanas procesam tuvojoties beigām, Zemenes kundze no mājas iznesa četrus traukus ar cukura glazūru, kas palīdzēs mājiņu detaļas salīmēt un padarīt ziemassvēcīgi baltas. Šī bija jautrākā daļa, ko pavadīja smiekli, meitenēm nosmērējot ne tikai rokas, bet arī seju, īpaši izcēlās Maijiņa, kuras jau ar miltiem noputējušo melno apģērbu, tagad pievienojās glazūra.
Neviens nezināja vai darbi ritēja ātri vai lēni, debesis tumšākas nebija iespējamas, dziesmu melodijas nemanot nomainīja viena otru, joki un jautrība pamazām kļuva nebeidzami. Pirmā savu darbu pabeidza Inese ar mazu lauku mājiņu un balti apsnigušu eglīti pie tās. Henriete izcēlās ar kūtiņu un vairākiem dzīvnieciņiem, tostarp gotiņām pie kuras pieskrējis ļoti mīlīgs suņuks. Tas Rūtai atgādināja par pazudušo draugu.
Domām jaunu lappusi pāršķīra Maijiņa, kurai padevās Jēzus dzimšanas ainiņa. Šī ainiņa izlikās tik ikoniska un sirsnīga, ka visi apkārtējie nopūtās. Aplausus izpelnījās arī Rūtas meistardarbs, spīdīga muiža ar sētu, kuras iekšienē ģimene, eglīte un vairāki dzīvnieciņi. Viņa bija lepna par paveikto, vairākas reizes sasita plaukstas un nebeidza vērot paveikto.
Zemenes kundze apstaigāja galdiņus un rūpīgi nopētīja meiteņu darbus, kaut pie sevis bubinot. Pateiktos vārdus neviens nesaprata, bet nevienam nebija šaubu, ko tie vēstīja par darbu nepilnībām. Iespējams tieši tāpēc viņa runāja teju savā valodā, beigu beigās katrai no meitenēm dāvājot smaidu un pelnītu uzslavu par paveikto darbu.
Viņa skaļi sasita plaukstas, tā aizsākot vētrainu aplausu vētru, uzslavējot visus sanākušos ciematniekus par atbalsta došanu Ziemassvēcīgāko cepumu tapšanai. Pirms labākās mājiņas paziņošanas, viņa apgalvoja, ka visi ir uzvarētāji, bet, ja jāizceļ viena, tad tā būtu Rūtas ziemas muiža.
-Notiesāsim kopā?- kūkas kundze apveltījusi smaidu ar milzīgu laipnības izteiksmi jautāja Rūtai, pienākot pavisam klāt, ka deguns sajuta drēbju pilno kūku smaržu.
-Nē- ātri atbildēja Rūta paraujot paplāti pie sevi. Kustība bija tik asa un ātra, ka īsu brīdi radās bažas, ka piparkūku mājiņa varētu apgāzties, par laimi vairāk kā uztraukums nebija vajadzīgs –šo ēdīšu kopā ar Rūdi, kad viņš atgriezīsies- meitenes naivais balss tembrs aizkustināja klātesošos, viņas mammai uz vaiga pārtekot pa līdzjūtības asaras pilei –viņš atgriezīsies, jūs redzēsiet- meitene sajuta klātesošo neticību, pēdējais vēršoties pie Jāzepa un Pētera, kuri atbalstoši māja ar galvu.
